Kas notiktu, ja aizliegtu medības 37
Vai medības ir nozīmīga valsts vēstures, kultūras un tautsaimniecības daļa, kā arī vides aizsardzības, savvaļas sugu saglabāšanas un populāciju izkopšanas instruments, vai arī medības ir nežēlīgs, asiņains hobijs plānprātīgiem resnvēderiem, kuriem baudu sagādā slepkavība?
Divi radikāli pretēji viedokļi. Protams, mednieku nostāja nerada jautājumus. Savukārt pretējā viedokļa piekritēji, nereti izmantojot presi un sociālos tīklus, apmelo, nomelno un pat personīgi pazemo medniekus, aicinot izskaust, aizliegt šo šausminošo nodarbi. Tad kas notiktu, ja medības patiešām tiktu aizliegtas?
Sekas būtu neaptveramas
“Kā piemēru ņemsim vilkus,” sacīja Latvijas Mednieku savienības (LMS) priekšsēdētājs Jānis Baumanis. “Ja šo plēsēju medības tiktu aizliegtas, kā to prasa daži zaļie, pāris gadu laikā viņu skaits strauji pieaugtu un vilki pārstātu baidīties no cilvēkiem. Būtu postījumi lopkopju ganāmpulkiem un daudz lielāki postījumi mājdzīvniekiem, arī suņiem. Vilki daudz biežāk parādītos apdzīvotās vietās un ļoti drīz varētu sagaidīt arī uzbrukumus cilvēkiem. Izslēgt to nevar. Tālākā perspektīvā var pieļaut ievērojamu visu pārnadžu sugu skaita samazinājumu. Noplicinot barības bāzi līdz minimumam, arī vilki ietu bojā badā un viņu populācija līdz ar to atkal saruktu.”
Postījumi un līķi uz ceļiem
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks likumsakarīgi pieļauj, ka arī savvaļas pārnadžu populācija pēc medību aizlieguma pieaugtu ļoti strauji. “Palielinātos postījumi mežos un tīrumos. Nenormāli kāptu ceļu satiksmes negadījumu skaits – uz ceļiem būtu ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku līķi. Daudz vairāk līķu. Iespējams, kaut kādā brīdī mežacūku, stirnu, briežu, aļņu skaits atkal saruktu. Iespējams, sāktos Āfrikas cūku mērim līdzīga epidēmija, kas apdraudētu arī mājlopus, vai barības trūkuma dēļ dzīvnieki ietu bojā. Tas atkal būtu eksperiments gadu desmitu garumā un sekas nebūtu paredzamas. Skandināvijas piemērs, kas uzskatāmi parāda, kādas ir sekas zosu medību aizliegumam, arī ir ļoti pamācošs. Pirms vairākiem gadiem tur ierobežoja zosu medības. Tagad šīs valstis saskaras ar lielām problēmām. Katastrofāli samilzusī zosu populācija nodara ievērojamus postījumus lauksaimniecības platībām,” tā Haralds Barviks.
Atnāktu arī lāči
Dr. biol. Jānis Ozoliņš skaidro, ka mūsu valstī ir lāčiem ļoti piemērota dzīves vide. Pagaidām šo dzīvnieku skaits ir neliels, jo savulaik lāči pie mums ir izmedīti pilnībā. Tā kā lācim ir laba atmiņa, tas dzīvo ilgi un ir piesardzīgs, mūsu valsts teritorijā tas nerada pārus un nelaiž pasaulē pēcnācējus. Par iemeslu varētu būt lielais traucējums mežā – ogotāji, sēņotāji, mežcirtēji un, protams, Latvijā iecienītās dzinējmedības. Gluži pretēja situācija ir Igaunijā, kur lāči bijuši vienmēr. Kādā teritorijā piedzimušie milzu plēsēji zināšanas par dzinējmedībām un citām cilvēku aktivitātēm nodod nākamajām paaudzēm un tāda situācija tiem šķiet normāla, mednieki netraucē lāčiem vairoties. Šai sezonai kaimiņvalstī ir izsniegtas 56 licences. J. Ozoliņš pieļauj, ka medību aizlieguma gadījumā, kad mežos kļūtu kluss, Latvijā ienāktu vairāk lāču un ar laiku tie sāktu arī aktīvi vairoties.
