0
Jezuītu skolas absolvents un azartisks taisnības meklētājs
“Kubai nav vajadzīga ārzemju palīdzība, lai izdzīvotu,” tā vienmēr izaicinošais un neatkarīgais Fidels Kastro mēdza uzrunāt sajūsminātu ļaužu pūli Kubas revolūcijas svētkos 26. jūlijā. Režīmam pakļautā prese neskopojās ar slavinājumiem “dižajam dumpiniekam un stratēģim”, “mūsu slepenajam ierocim”, “pazemoto aizstāvim”, “izturības paraugam”, “neizmērojamas gudrības un optimisma iemiesojumam”, “mūsdienu donam Kihotam”, “nācijas dvēseles turētājam”. Fidela tēvs, trūcīgs zemnieks, ieradās Kubā no Galisijas apgabala Spānijā un kādu laiku bija parasts laukstrādnieks, taču, iekrājis naudu, prata kļūt par 10 000 hektāru plašas cukurniedru plantācijas īpašnieku. Spānijā dzīvojis būdā ar māla grīdu, Kubā viņš pamanījās kļūt par latifundistu, par kuru apkarotāju vēlāk kļuva viņa marksistiski noskaņotais dēls. Fidela tēvs varēja atļauties sūtīt dēlu prestižā privātskolā. Fidels beidzis trīs jezuītu ordeņa uzturētas skolas, kur guvis labu klasisko izglītību un arī jezuītisku prasmi ticami noliegt nevēlamo, kas viņam lieti noderējusi gan advokāta praksē, gan valstsvīra darbā. Viņa mīļākie mācību priekšmeti bija vēsture, ģeogrāfija, literatūra. Fidels kļuva par skolas labāko sportistu. Viņam īpaši patika beisbols, basketbols, bokss, peldēšana. Fidels spēlējis Kubas koledžu basketbola izlasē, kur bija labākais spēka uzbrucējs. Beisbolā Fidels bija “pitčers” – bumbas sviedējs. “Es dzīvē vienmēr esmu bijis servētājs, kas ievada bumbu spēlē, nevis to uztver,” saka Fidels, jaunībā atlēts, bet vēlāk spilgts orators ar spēcīgu argumentāciju. Par efektīvāko politiskās cīņas metodi viņš uzskatīja vēršanos pie tautas masām ar dedzīgām runām. 1949. gadā, kad Fidels tikko bija sācis studijas Havanas universitātē, viņam tika piedāvāts 5000 dolāru avanss, lai parakstītu līgumu par spēlēšanu populārajā Ņujorkas “Giants” beisbola komandā. Komandas pārstāvis nespēja noticēt atteikumam: “Nekad agrāk neviens no Latīņamerikas nebija mums teicis “nē”.” Taču Fidels uzskatīja, ka viņa misija ir pabeigt Hosē Marti 19. gadsimtā aizsākto revolūciju.
24 gadu vecumā Fidels kļuva par tiesību doktoru Havanas universitātē un būtu varējis bez bēdām baudīt dzīvi, taču izvēlējās dumpinieka ceļu. Visu mūžu viņš bijis azartisks taisnības meklētājs, sākot ar valstiski svarīgiem sociāliem jautājumiem un beidzot ar personiskā goda un cieņas aizstāvēšanu, nekad nepiedodot pāridarījumus un nepiekāpjoties nevienā politiskā diskusijā vai personiskā konfliktā.” Viņa iemīļotākais teiciens: “Gods augstāks par visu.” Viņš agri apprecējās, tomēr revolucionāra gaitas drīz noveda pie šķiršanās. Viņa sieva neizturēja savas ģimenes spiedienu un pameta Fidelu. Divus gadus nostrādājis par juristu un bez panākumiem mēģinājis panākt varas maiņu tiesiskā ceļā, 1953. gadā viņš vadīja partizānu uzbrukumu diktatora Batistas garnizonam Santjago pilsētā. Fidelu notvēra, un divus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā Kubā, tad – trimdā Meksikā un ASV. Tiesā 1953. gada oktobrī viņš teica savu slaveno aizstāvības runu, kas beidzās ar vārdiem “vēsture mani attaisnos”. Šī runa neapšaubāmi ir spožs oratora mākslas paraugs, taču revolucionārā dedzība un mesiāniskais priekšstats par sociālistisko Kubu kā pretsvaru kapitālistiskajai ASV pusgadsimtu liedza Kastro racionāli izvērtēt savas valsts iespējas un pievērsties saimnieciskās dzīves sakārtošanai.
