Ivars Bušmanis: Kas notiks, kad Kaspars Gerhards kļūs par zemkopības ministru 0
Šķiet, nav vēl bijis neviena tik daudzpusīga ministra, kāds tagad solās būt Kaspars Gerhards. Bijis ekonomikas, satiksmes, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, tagad Nacionālā apvienība jaunajai valdībai viņa kandidatūru piedāvā zemkopības ministra krēslam.
Tomēr profesija “ministrs” nav sinonīms vārdu savienojumam “profesionāls ministrs”. Vai, pārejot no vienas ministrijas uz otru, uzskati un kompetence paliek tās sienās vai zem cepures tiek paņemti līdzi?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sienās bija novērojama ministra Gerharda personības dalīšanās. Jo bija jāspēj būt gan reģionālās attīstības, gan vides, gan e-lietu ministram. Pirmie divi ātri nonāca pretrunās.
Vispirms kā reģionālās attīstības ministrs Gerhards apšaubīja priekšgājēja Romāna Naudiņa aizsākto depozīta sistēmas virzību, jo ar to “mērķis – līdz 2020. gadam uz pusi samazināt poligonos apglabājamo atkritumu daudzumu – netiktu sasniegts”.
Tā Gerhards uzskatīja 2015. gadā, kad VARAM darba grupa bija secinājusi, ka dalītā atkritumu vākšanas sistēma ir efektīvāka nekā pudeļu nodošana automātos. Stopkrāna noraušanā Naudiņš vainoja “lielas ekonomiskās intereses”.
Jā, PET pudeļu pagriešana uz automātiem atkritumu apsaimniekošanas poligonu un šķirošanas rūpnīcu īpašniekiem nozīmē visienesīgāko pārstrādājamo izejvielu atņemšanu.
ES aprites ekonomikas noteikumi paredz, ka līdz 2025. gadam jāpārstrādā 65% iepakojuma materiālu. Bet pudeļu automāti spētu savākt tikai 2%.
Apsaimniekotāju peļņa pārējiem varētu nerūpēt, ja vien šai sistēmā nebūtu ieguldīti vairāki desmiti miljonu eiro valsts budžeta un ES fondu naudas. Un ja vien depozītu sistēmas izveide nesadārdzinātu pārējo atkritumu savākšanas tarifu.
Taču tikai puse (45%) Latvijas iedzīvotāju šķiro mājsaimniecības atkritumus, liecina SKDS aptauja. Kā biežāko iemeslu atkritumu nešķirošanai 63% iedzīvotāju min to, ka tuvumā nav pieejami šķirošanas konteineri. Līdz galam nepabeidzot vienu sistēmu, tiek rosināts veidot jaunu uz iepriekšējās dzīvotspējas rēķina.
“Zaļais punkts” aprēķinājis, ka depozīta sistēmā investējot 30 miljonus eiro, varētu uzstādīt tūkstoš pudeļu pieņemšanas automātu, bet ar to tiktu savākti 2% sadzīves atkritumu.
Par to pašu summu varētu nopirkt vismaz miljonu konteineru šķirošanai un aprīkot 330 000 privātmāju. Katrai mājsaimniecībai varētu uzstādīt konteinerus stiklam, vieglajam iepakojumam un bioloģiskajiem atkritumiem. Ar tiem varētu sašķirot 70% sadzīves atkritumu.
Taču Gerhards mainīja uzskatus un kā vides ministrs paziņoja, ka “dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana var būt sistēmisks risinājums Latvijas piekrastes piesārņojuma mazināšanai”.
Atgādināšu, ka, ministra Gerharda priekšlikumus Ministru kabinets bez nopietnas vērtēšanas nebija gatavs virzīt tālāk. Apejot valdību, tos vēl vecajā Saeimā iesniedza Nacionālās apvienības deputāti, un jaunā Saeima nolēma turpināt vērtēt.
Ja Nacionālajai apvienībai ir tikai trīs ministri, jāiztiek ar tiem pašiem. Kas notiks, kad Kaspars Gerhards kļūs par zemkopības ministru?
Latvijas uzņēmēju organizācijas, tostarp arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija, kas ir tieša ministrijas sadarbības partnere, nule aicinājušas Saeimas atbildīgās komisijas bez dziļākas vērtēšanas neskatīt likumprojektus, kas paredz depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā.
Jo tie esot pretrunīgi, juridiski nekorekti, neattēlojot sistēmas pamatprincipus, neesot saskaņoti ar uzņēmēju organizācijām. Vai Gerhards, kurš līdz šim iestājās par lielākām, ekonomiski ilgtspējīgākām pašvaldībām, kas labāk pieejamas iedzīvotājiem, šādus pašus kritērijus attiecinās arī uz atkritumu savākšanu?
