Kas notiks, ja izdosies gāzt Putinu? Var piepildīties arī ļaunākais scenārijs, brīdina eksperts 171
Krievija joprojām būs bīstama un autoritāra pat tad, ja no amata tiks gāzts Vladimirs Putins un Ukraina uzvarēs karā, raksta “Daily Mail”, atsaucoties uz eksperta teikto.
Ir 2027. gads, un Kijivas sapņi ir piepildījušies: Krievija ir zaudējusi karu, tās karaspēks ir izvests no visas Ukrainas teritorijas, un Vladimirs Putins ir atkāpies no varas.
Taču šī sakāve ne tuvu nav padarījusi Krieviju par Rietumiem draudzīgu demokrātiju, bet gan radījusi rūgtu, bīstamu un nestabilu valsti pie Eiropas robežas.
Vēl sliktāk ir tas, ka jaunais režīms Maskavā ir cieši saistīts ar Pekinu.
Tas ir tikai viens no skarbajiem scenārijiem, ko ideju laboratorijas “Chatham House” asociētais pētnieks Dankans Alens izklāstījis jaunā ziņojumā, kurā brīdina, ka pat tad, ja Ukrainas pretuzbrukums sagraus Putina armiju, Krievija radīs ilgtermiņa risku, kam Rietumiem jābūt gataviem stāties pretī.
“Nekad nesaki nekad, bet es neredzu nopietnu iespēju, ka tuvāko piecu gadu laikā Krievijā varētu izveidoties demokrātiska valsts. Tā saglabās būtībā autoritāru sistēmu. Pat ja karš beigsies izšķirošā kārtā un saskaņā ar Ukrainas noteikumiem, es sagaidu, ka Krievija ilgtermiņā būs izaicinājums Apvienotajai Karalistei un Eiropai,” viņš sacīja.
Eksperts uzskata, ka Ukraina savā gaidāmajā ofensīvā nodarīs Krievijai smagus zaudējumus, izraisot apvērsumu Kremlī, kura rezultātā līdz 2024. gada vidum tiks parakstīts pamiers.
Karš beidzas ar pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu no Ukrainas teritorijas, tostarp Krimas, un pretī Rietumi piekrīt atcelt dažas, bet ne visas sankcijas.
Putins ir prom, un Krievijas valdībā nonāk elites sazvērnieki, kas palīdzēja viņu no amata gāzt.
Jautājums, uz kuru Alans mēģina atbildēt, ir šāds: Kas notiks tālāk? Un tieši šeit Rietumu sapnis beidzas.
Lai gan daudzi cer, ka Putina gāšana novedīs pie Krievijas pārveides par Rietumiem draudzīgu valsti, viņš redz spēcīgus spēkus Krievijas iekšienē, kas vairāk vai mazāk saglabā to pašu autoritāro sistēmu.
Alans uzskata, ka pašā Krievijas sabiedrībā nav lielas vēlmes veikt milzīgas reformas, jo pēdējais mēģinājums – pēc Padomju Savienības sabrukuma 90. gados – beidzās ar ekonomisko katastrofu.
Otrkārt, viņš uzskata, ka elitei, kas var atstādināt Putinu, visticamāk, ir ar viņu līdzīgs pasaules redzējums un tā ir lielā mērā investējusi pašreizējā sistēmā, kas nozīmē, ka viņiem ir maz iemeslu to mainīt.
Tas viss nozīmē, ka Krievija, visticamāk, radikāli nemainīs arī savas attiecības ar Rietumiem.
“Apvērsuma iznākums neliecina, ka pēc sakāves Ukrainā pie varas nāktu vadība ar radikāli atšķirīgām idejām,” raksta eksperts.
Tā vietā viņš uzskata, ka Krievija nonāktu kaut kur starp diviem scenārijiem.
Pirmajā gadījumā varas pāreja notiek vairāk vai mazāk gludi, un jaunā valdība, pret kuras valdīšanu nav iebildumu, pārtrauc Putina ēras sliktākos impulsus.
Tiek īstenotas ierobežotas ekonomiskās reformas, lai vilinātu atpakaļ oligarhus un uzņēmumu īpašniekus, vara tiek vienmērīgāk sadalīta starp valdošo grupējumu, nevis vienu augstāko līderi, un viņi cenšas panākt sankciju atcelšanu, uzlabojot attiecības ar Rietumiem.
Daudz kas būs atkarīgs no tā, kurš galu galā kļūs par valsts vadītāju. Tomēr pat tad nenotiktu pāreja uz demokrātiju, ekonomiku stingri kontrolētu valsts, un Krievija joprojām nebūtu Rietumu draugs.
Tomēr ir iespējams arī ļaunāks scenārijs.
Viņš brīdina, ka Krievijas jaunie līderi kļūs vēl represīvāki nekā Putins un vēl agresīvāki pret Lielbritāniju, ASV un to sabiedrotajiem.
Šādā scenārijā varas nodošana ir nestabila – iespējams, ka parādīsies jauns spēcīgs vīrs ar vēl stingrākiem uzskatiem, kurš, lai nostiprinātu varu, apspiedīs disidentus.
Vai arī valdošās elites grupējums saskaras ar iekšējiem nemieriem, iekšējām cīņām vai citu ietekmīgu personu pretestību, kas izraisa apspiešanu, kura noved pie ekonomikas lejupslīdes.
Krievija kļūst nabadzīgāka, represīvāka un nestabilāka, un zem visa tā slēpjas sakāves Ukrainā, kurā krievi jau vaino NATO.
“[Tas] varētu radīt kaujiniecisku Krievijas vadību, kuras noskaņojums būtu kaujinieciski pretrietumniecisks,” raksta Alans.
“Šāds režīms varētu aktīvi graut “nedraudzīgu” kaimiņvalstu stabilitāti, sākot ar Ukrainu,” tostarp atjaunot iejaukšanos Donbasā un Krimā.
“[Režīms] varētu dot priekšroku sadarbībai ar autoritatīvām kaimiņvalstīm, lai neitralizētu Rietumu ietekmi pie Krievijas robežām; vēl agresīvāk veikt slēptas naidīgas darbības pret Rietumvalstīm; pastiprināt mēģinājumus šķelt NATO un ES; iebilst pret jēgpilnu sadarbību bruņojuma kontroles, ieroču izplatīšanas un reģionālo konfliktu jomā; un/vai vēl ciešāk sadarboties ar autoritāriem pret Rietumiem vērstiem līderiem, piemēram, Irānā.
Neatkarīgi no tā, kurā punktā nonāks Krievija, eksperts uzskata, ka Maskavai nebūs citas izvēles, kā vien tuvināties Ķīnai, lai aizstātu zaudētās ekonomiskās saites ar Rietumiem.
Krievija kļūtu par Ķīnas “jaunāko partneri”, kas pilda Pekinas prasības.
Krievijai tas pēc lielvaras statusa vājināšanās būtu smags trieciens, kas var padarīt šo valsti bīstamu un neprognozējamu.
Eksperts uzskata, ka rietumvalstu līderiem jau tagad jāsāk gatavot cilvēki šādai iespējai.
Viņš piebilst: “To nevajadzētu uztvert kā prognozi. Es nesaku, ka tas ir tas, kas notiks, un ir vairāki scenāriji, kas, manuprāt, ir ticamāki nekā šis, piemēram, ka karš netiks izbeigts.
