Kas notiek partiju mantu kastē, kad vēlētāji guļ 0
Jūs vēl lasīsiet gana daudz sacerētu burlakrakstu, cik grīļīga ir Dombrovska valdība, uzklausīsiet mutesbajāru-izsūtāmo zēnu politologu mīklainus mājienus un internetā dzīvojošās komūnas žēlošanos par “Jenotības” laupītājiem, kuri putina valsti, taču pāri šai pārsvarā nopirktai neirastēnijai var teikt, ka tiesiskuma un reformu koalīcija noturēsies atlikušos gadus līdz 12. Saeimas vēlēšanām.
Ja apgalvo ko citu, tad ziniet, ka visas uzveiktās partijas diezi kāpēc ieņēmušas galvā un pastāvīgi mēdz domāt un atgādināt, ka ar uzvarētājām partijām būs beigas. Bieži vien tam nav nekāda pamata. Bez šaubām, parastais politiskais Latvijas ķīselis neizsmeļami turpinās vilnīt, tiks radītas dažādas biedrības ar dēkaiņiem un pieaugušiem draiskuļiem, sadārdzināsies olas un benzīns, taču “Vienotības” un Dombrovska, “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK un Dzintara, Reformu partijas un Zatlera pozīcijas nekas baismīgs lāgā neapdraud. Šis trio nav pagātne, nezīlēšu, kāda kuram būs nākotne, bet viņi ir tagadne un realitāte.
Tomēr no šiem priekiem valdošajiem spēkiem nav ne mazākā iemesla ieskurbt vai laisties snaudā garšļaukus, jo sabiedrībā stipri krities pašu politisko partiju svars. Protams, uzticamības reitings bijis ārkārtīgi zems jebkad Latvijas Republikā, taču, kad valdīja Tautas partija, tā varas procesā uzvedās kā tiesnesis, prokurors, zvērinātais un bende vienā personā, kamēr tagadējie politiķi ar savu pazemību reizēm atgādina paklausīgu šuneli vai to dzīvnieku, kam zvaniņš kaklā.
Nē, tā ir gaumes lieta, kas kuram vēlētājam patīk, skaidrs, ka pašreiz varneši ir par pāris kārtām godīgāki nekā iepriekšējie, taču diez vai par politisku “spēku” iezīmētiem ir smuki būt drebelīgiem kā apšu lapām un katru reizi padoties iekšējā cenzora ievadvārdiem – šausmas, ko par to teiks Iveta Kažoka!
Otrkārt, partijas kļuvušas pavisam nīcīgas un mazā vērā ņemamas pelnrušķes, salīdzinot ar priekštecēm, kuras ikvienam biedram bija kā cāļu mātes – barotājas. Šīs vecās demokrātijas šūniņas pārsvarā pastāvēja kā kadru daļas vai darbā iekārtošanas kantori, pat augstu lidojis un zemu kritis biedrs nekad netika aizmirsts un ievainots pamests – viņu norīkoja nomaļākā, taču arī labi apmaksātā vietā. Tur varēja lakt un lakt. Ak laiki, ak tikumi – toreiz pie labā toņa pat piederējās obligāti neaizmirst pašam par sevi. Tagad ne vairs tās rocības, ne sinekūru un atalgojuma, ja savu likteni esi sējis ar partiju. Es pat nezinu, kāda nozīme veselam, pozitīvā ziņā karjeriskām ambīcijām un gaišu galvu apveltītam cilvēkam mūsdienās iepiņķerēties šmucīgās politiskās lietās un nolikt savas vieglās dienas zalvēm apšaudītas, trenkātas štrunta partijas labā! Nav brīnums, ka jauniesaucamo selekcija valdošajās partijās nevedas, un ne jau tāpēc, ka jauniesauktie ir brāķējami kā nepietiekami braši.
Ja vēlamies izlūkot taisnību, kas notiek partiju mantu kastē, kad cilvēki aizgājuši gulēt, tad politiski vadošā trio uzdevums nr. 1 pašlaik ir atgūt noteikšanu Rīgā, kas būtu iespējams pašvaldību vēlēšanās pēc gada. Lai gan Urbano- vičs atlikušajam atbalstītāju ganāmpulkam stāsta, ka nacionālistu sazombētie galvaspilsētā varot uzcelt Hitlera vai Gēbelsa pieminekli, labējiem vara jāņem kaut vai tāpēc, lai nodrošinātos, ka Rīgā lokus nemet autobusi ar Staļina ģīmetni. Diezin vai koalīcijas partijas uzstādīs vienotu sarak-stu un sāks “milžu cīņu” ar ušakoviešiem. Taktika droši vien būs cita, bet visām trim latviskajām partijām atkal ir bremze – nav ko likt sarakstā. Nav līderu, nav vilcēju, nav varā pārcēlāju Kristapu. Varbūt Guntars Krasts piekristu kandidēt par domes priekšsēdētāju, varbūt sociālā Ilze Viņķele būtu šika izvēle kā “Vienotības” pirmais numurs, varbūt atradīs citu personu ļoti teicamā formā – politiskie dūži štābu diskrēcijā, “darba grupās” spriež un gatavojas. Pašlaik apstākļi ir labvēlīgi, lai latviskās partijas izvestu dzīvē plānu par Rīgas ieņemšanu.
