Vija Beinerte: Operācija “2024”, jeb kas notiek Krievijā? 3
Krievijas valdība un konstitūcija ir apmetusi kūleni. Prezidents Putins ir nomainījis premjerministru un grib grozīt pamatlikumu. Parlamenta apakšpalāta grozījumus pirmajā lasījumā jau ir apstiprinājusi. Otrajā lasījumā tos paredzēts skatīt 11. februārī.
Vieni šo manevru skaidro ar Putina centieniem izkustināt ekonomiku no stagnācijas. Citi gluži pretēji – kā vēlmi nepieļaut nekādas pārmaiņas.
Jo runa ir par Putina gribu noturēt varu. Uz mūžu.
Putins valda jau divdesmit gadu. Saskaņā ar patlaban spēkā esošo konstitūciju prezidenta postenī viņš var atrasties līdz 2024. gadam. Jaunākajā Krievijas vēsturē ilgāk pie varas ir atradies vienīgi Josifs Staļins.
To, ka Kremļa dienas kārtībā ir jautājums “2024”, zināja visi, kas kaut nedaudz interesējas par Krievijas politiku. Taču, kolīdz prezidents sāka īstenot savu projektu, visi uz brīdi apjuka.
Tagad vieni to vērtē kā prezidentūras vājināšanos, citi – kā vēlmi pozīcijas vēl vairāk nostiprināt.
Apkopojot interpretācijas, paveras šāda aina: daži opozīcijas pārstāvji grozījumus jau pasludinājuši par “konstitucionālu apvērsumu” un aicinājuši līdzīgi domājošos 29. februārī uz protesta mītiņu; citi atbild: tas ir politisks manevrs – liela brēka, maza vilna.
Vieni runā par valsts sabrukumu. Citi apgalvo, ka tiek stiprināts valsts kodols. Vieni domā, ka Putins nekad nepametīs savu krēslu, kas nu jau sāk līdzināties tronim. Citi ir pārliecināti, ka viņš gatavo sev pēcteci un ka drīz viņi valdīšot “tandēmā”.
Skaidrs ir viens: Kremlis kārtējo reizi ir pārsteidzis pasauli nesagatavotu.
Pa tam Krievijas ekspertu kopienai, izgaismojot un skaidrojot šo plānu, ir izdevies radīt vairākus mītus. Galvenos no tiem – mītu par tranzītu, mītu par valsts apvērsumu un konstitucionālā apvērsuma mītu – ir izanalizējusi krievu politoloģe Lilija Ševcova. Lūk, konspektīvs ieskats viņas argumentācijā.
Tranzīts ir varas nodošana no viena vadītāja otram vai arī pāreja no vienas valdības formas uz citu. Vai mēs redzam pierādījumus šādai pārejai? Gluži otrādi: mēs redzam Kremļa mēģinājumu iecementēt valdošo režīmu tā patlaban esošajā personīgajā iemiesojumā. Jeb varbūt Kremļa tranzīta speciālisti ar to domā “tranzītu mūžībā”?
Valsts apvērsuma gadījumā notiek varas maiņa, kas tiek īstenota ar antikonstitucionālām metodēm. Bet Putins joprojām ir savā vietā un kontrolē situāciju. Vismaz patlaban nav vērā ņemamu pierādījumu pretējam. Viņš nostiprina tendences, ko pats ir veidojis pēdējo gadu laikā. Turklāt panāk to ar konstitūcijas grozījumiem! Viņš nevis iznīcina, bet nostiprina pats sevi. Un dara to ar pārējo varas institūciju un valdošās šķiras atbalstu. Kur tad te ir apvērsums?
Apvērsumi parasti ir antikonstitucionāli. Krievijas gadījumā konstitūcija tiek pielāgota situācijai, kas ir izveidojusies Putina vadībā.
Diemžēl šāda konstitūcijas izārdīšana ir kļuvusi iespējama, jo tajā jau ir iekļauta prezidenta autokrātiskā loma. Citējot Lidiju Ševcovu, “tagad pati konstitūcija padara suverēno prezidentu par Terminatoru”.
Un vēl, kā norāda žurnālists Dmitrijs Muratovs, tā ir līdera “spēka pārbaude”, ar ko viņš var būt apmierināts. Par to liecina veids, kā Putins risina problēmu “2024” – viņš ir drošs, ka tiks ar to galā.
Arī runas par pēcteča meklēšanu īsti nepārliecina, jo autokrātija pēc definīcijas noraida pēctecības iespēju. Putina gadījumā tā varētu izrādīties politiska pašnāvība. Taču līdz šim viņš nav izrādījis pašnāvnieciskus simptomus.
Daudzi runā par Valsts padomi kā jauno varas centru. Taču Putins pats jau ir atbildējis uz šo jautājumu: “Ja pie mums parādītos kāda institūcija, kas atrodas virs prezidenta, tas nozīmētu divvaldību. Tādā valstī kā Krievija šāda situācija būtu absolūti postīga.”
Lai vai kā, operācija “2024” pagaidām norit bez traucējumiem. Opozīcija ir demoralizēta. Pozīcija mēģina nobruģēt Putina ceļu uz mūža valdīšanu.
Tomēr operācijas panākumi ir atkarīgi ne tikai no Kremļa manipulācijām, bet arī no tā, vai jaunā premjerministra Mišustina kabinets izdarīs to, kālabad ticis izveidots: panāks valsts ekonomisko izaugsmi.
Mišustins jau ir nodēvēts par nodokļu pavēlnieku, zvaigzni starp tehnokrātiem, supermenu starp birokrātiem. Kā raksta politologs Pāvels Saļins – “nevis cilvēks, bet funkcija”. Viņa ieviestā ieņēmumu sistēmas tehnoloģiskā modernizēšana atspoguļojas augšupejošās līknēs un konkrētos valsts kasē ieripojušos rubļos.
Bet ja Mišustinam neizdodas? Tad ar pilnu jaudu tiks palaista ārējo draudu un militārās mobilizācijas programma.
Līdz ar to projektam “2024” vajadzētu izraisīt visnotaļ draudīgas izjūtas. Jo nav runa par varas uzurpēšanu. Tā jau sen ir uzurpēta. Šoreiz runa ir par to, ka grozījumi konstitūcijā ieprogrammē pretrunas, kas var novest pie valsts pārvaldes sabrukuma. Un nekāds Terminators nespēs šo procesu apturēt.
Konstitūcijas izplūdušās robežas un Kremļa atteikšanās no tiesiskuma paver ceļu vardarbībai kā galvenajam valsts pārvaldes instrumentam. “Jo, kad nav likuma spēka, to aizstāj ar spēka likumu! Bet tas draud ar neparedzamām sekām. Par to, kā Kremlis gatavojas pārlaist 2024. gadu, būs jāmaksā augsta cena. Arī tiem, kas šo haosu atbalsta,” atzīst Lidija Ševcova.
Taču pats skumjākais ir tas, ka Maskavas atgriešanās globālo spēlētāju klubā liecina nevis par Kremļa spēku, bet par Rietumu kolektīvo bezspēcību.
