Kas notiek ģenerāļu galvās 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas iebrukums Ukrainā radījis saprotamu vēlmi medijos un sociālajos tīklos salīdzināt pašreizējo karadarbību ar Otrā pasaules kara notikumiem, meklēt paralēles un līdzības. Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks VALDIS KUZMINS atzīst, ka daudz kas varbūt tiešām izskatās kā Otrajā pasaules karā, taču reizē ir pāragri steigties ar secinājumiem. Par šo karu mēs daudz ko vēl nezinām, nezinām pat, kāds ir tā mērķis. “No Ukrainas kara mēs šodien redzam pat ne aisberga virsūdens daļu, bet labi ja pusi no tās. Kas notiek otrajā pusē, mēs neredzam, bet, kas notiek zem ūdens, mums vispār nav nekādas nojausmas un par to mēs uzzināsim varbūt pēc pāris mēnešiem, varbūt pēc diviem vai četriem gadiem,” spriež vēsturnieks.
Militārie eksperti šajās dienās ne reizi vien publiski pauduši pārsteigumu, cik ļoti viss Ukrainā notiekošais atgādina Otrā pasaules kara laika paņēmienus. Kaut esam 21. gadsimtā!
V. Kuzmins: Gan atgādina, gan neatgādina. Mani tiešie darba pienākumi ir Otrā pasaules kara militāro darbību, kauju pētniecība Latvijas teritorijā. Gan tas, kā vācieši mēģināja ieņemt Rīgu 1941. gadā, gan 1944. gada karadarbība, kaujas Jelgavas apkārtnē, Valmieras apkaimē, Kurzemē. Tie ir materiāli, kurus mēs Aizsardzības akadēmijā izmantojam mācību procesā. Līdz šim, kad kadetiem stāstīju par tiem notikumiem, vienmēr piebildu, ka tagad nu gan tā vairs nebūtu, jo tehnoloģijas, apmācību sistēmas, koncepcijas gājušas uz priekšu. Visi līdzšinējie 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma konflikti lika domāt, ka arī Ukrainā vajadzētu būt citādi.
Visi par to ir pārsteigti.
Es arī. Piemēram, man ir lekcijas par Valmieras nodedzināšanu 1944. gada 23.–24. septembrī. Kāpēc tā notika, kādi bija militārtehniskie ierobežojumi, kas noveda pie tā, ka sarkanās armijas komandieris pieņēma lēmumu Valmieru nodedzināt. Pilsētu sagrāva ne jau tāpēc, ka viņam Valmiera riebās, bet tādēļ, ka padomju 183. tanku brigādes komandierim bija dota pavēle apturēt vācu tanku kustību pār Valmieras tiltu. Viņam nebija citu tehnisku iespēju to izpildīt, kā vien izmantot vienīgo līdzekli, kas tam bija – “katjušas”. Uz Valmieru izšāva ap 400 šāviņu. Tiltam netrāpīja. Bet vācu tanki tam vairs pāri nebrauca. Valmiera nodega, un civiliedzīvotājiem no tā, ka padomju komandieris izpildīja savu militāro uzdevumu, vieglāk nekļuva.
Tas, ko tagad var redzēt pie Harkivas un vairākām citām pilsētām, izskatās tieši tāpat. Pat plānošanas dokumenti – 1944. gada septembrī padomju 10. tanku korpusam paredzētie un tagad ukraiņu internetā kā trofejas izliktās Krievijas armijas kaujas grupu darbības shēmas – izskatās līdzīgi. Krievijas armijas kolonnu virzība plānos izskatās tieši tāpat kā 1944. gada septembrī. Kaut varētu likties, ka laiks gājis uz priekšu un varētu rīkoties prātīgāk.
Diemžēl izrādās, ka esam turpat, un cieš mierīgie iedzīvotāji. Tiek dedzinātas nosacītās Ukrainas valmieras. Nedomāju, ka Krievijas armija apzināti iznīcina civiliedzīvotājus. Vienkārši viņu militārās attīstības, tehnikas, doktrīnas, plānošanas procedūras neļauj darīt kaut ko citādi, kā vien izraisot “collateral damage” (netiešos zaudējumus). Viņiem nav tik daudz spārnoto raķešu, “gudro” aviācijas raķešu, kas katra maksā ap miljonu.
Videokadri parāda, ka pat viņu spārnotās raķetes netrāpa precīzi. Piemērs – Harkivas apgabala dome.
Viena no divām raķetēm tur tomēr esot trāpījusi. Harkivas apgabala dome tiešām ir tipisks piemērs. Taču citā ziņā. Iepriekš tur bija izplatīts paziņojums, ka tiem, kuri vēlas pieteikties aizsardzības vienībās, jādodas uz domes ēku. Nezinu, vai tur dalīja ieročus, bet tas, ko mēs redzējām, atbilst Krievijas vēl no Otrā pasaules kara saglabātajai doktrīnai: jebkura persona formas tērpā, kas atrodas ēkā, padara šo ēku par leģitīmu mērķi. Tas notika un aizvien notiek Sīrijā, kur Krievijas aviācija bombardē hospitāļus, kuros ārstē kaujiniekus, kas karo pret Asada režīmu un Krievijas bruņotajiem spēkiem.
Formā tērpta cilvēka atrašanās slimnīcā greizajos Krievijas armijas komandieru prātos padara to par likumīgu mērķi. Un tā viņi rīkojas. Tāpēc viņi ar mainīgu precizitāti bombardē skolas, noliktavas, sabiedriskās ēkas. Mācības skolās nenotiek, un viņu priekšstatos tur varētu uzturēties un nakšņot karavīri. Tas pats bija ar mošejām un medresēm Sīrijā.
Vai sabiedriskās ēkas ir leģitīms mērķis saskaņā ar Ženēvas vai citām konvencijām, nerakstītām paražām? Nē! Bet viņu galvās, es pieņemu, tādai mērķu izvēlei ir racionāls algoritms.
Arī Valmieru 1944. gadā viņi nodedzināja it kā pragmatiska apsvēruma vārdā – apturēt vācu tankus. Bet tas nenozīmē, ka viņu rīcība bija leģitīma no kara vešanas viedokļa.
Tā metode, ko iepriekš gan Austrumukrainā, gan arī tagad, šķiet, praktizē abas puses – izvietot savas baterijas apdzīvotās vietās…
Ja paskatās kartē, Donbass un Doneckas aglomerāts ir kā Rīga un Rīgas aglomerāts. Tur gribēdams nevar nolikt haubici tā, lai neatrastos kādas mājas tuvumā. Protams, abas puses to dara ar domu taupīt savu dzīvo spēku. Iedomājieties, Dienvidukrainas stepe, 10 reiz 10 kilometru pļava! Tā ir pašnāvība, jo tur nav kur paslēpties. Mežu tur nav, koki ir kaili, un tie arī nelīdzētu. Ar nakts redzamības un termokamerām apgādāti bezpilotu lidaparāti, kas ir abām pusēm, šajā laikā zemā temperatūrā tanku vai cilvēku ar plus 36 grādiem pa gabalu redz kā milzīgu luksoforu. Ja komandieris grib, lai viņa vienība izdzīvo, viņš to izvieto apdzīvotā vietā. Tā ir 21. gadsimta realitāte, kas par tādu kļuva faktiski jau kopš 1991. gada Līča kara.
Laikam tā kļuvusi par skarbu ierastību, ka mūsdienu karš notiek pilsētās.
Pagājušā gada rudenī Latvijā bija Nacionālo bruņoto spēku (NBS) mācības “Namejs”, kas beidzās ar nosacītu skandālu, jo Zemessardzes brigādes mācības norisinājās Rīgas centrā. Bet kas tagad notiek Harkivā, kas notiek pie Kijivas un citur? Karadarbība notiek pilsētvidē, kā jau pērn teica mūsu NBS vadība: mēs trenējamies tur, kur teorētiski iespējama karadarbība. Un tā diemžēl ir realitāte. Ja runā tā distancēti – protams, man kā pilsētas iedzīvotajam perspektīvas tad nav rožainas.
Ukrainā apdzīvotas vietas iet no rokas rokā un nekad nevar zināt, kas kurā brīdī ko kontrolē.
Vienlaidu frontes līnija tur nemaz nevar būt. Ja pēc ASV izlūkdienestu ziņām Krievija karā iesaistījusi, maksimums, ap divsimt tūkstošus karavīru, tad uz to teritoriju tas ir piliens jūrā. Jā, Donbasā bija tāda klasiska Pirmā pasaules kara frontes līnija. Ar bunkuriem, mīnu laukiem, dzeloņstiepļu šķēršļiem. Bet viss, kas tagad notiek starp Harkivu un Čerņihivu, nemaz nevar notikt frontes līnijā.
Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc Krievijas armija tagad izskatās šādi – viņu miera laika militārie manevri, kā izrādās, bijusi gatavošanās absolūti nereālām situācijām. Ukraiņu safilmētās sašautās tehnikas kalni un līķi liecina, ka viņi pa ceļiem tā arī braukuši – kā mācībās.
Šis karš ir bagāts ar daudziem video.
Krievijas iebrukums 2014. gadā bija savā ziņā revolucionārs, jo faktiski notika “online” (tiešraides) režīmā – filmēja visi, kam bija telefoni, un brīžiem pat savu nāvi burtiskā nozīmē.
Pašreizējais konflikts jau parāda, ka cilvēki lielākoties mācījušies gan no savas, gan citu bēdīgās pieredzes. Tiešraidē no telefoniem tas gandrīz vairs nenotiek. Jo pretinieks pēc šīm tiešraidēm var koordinēt uguni. Ja es tagad uztaisītu “selfiju” (pašbildi), pēc tā, kas redzams man aiz muguras pa logu, speciālists mūsu sarunas vietu atrastu pusminūtē.
Mūsdienu karā jebkura pašbilde telefonā ir pussolis uz kapu. Tāpēc tas, ko tagad redzam internetā, 95% ir civiliedzīvotāju filmēts. Atšķirībā no karavīriem viņi ne vienmēr saprot, ko dara. Starp citu, karagūstekņu pazemošanas un pratināšanas filmēšana, ko veic ukraiņu militārpersonas, arī ir rupjš Ženēvas konvencijas pārkāpums. Es loģiski saprotu, kāpēc viņi to dara, bet, ja Ukraina būtu NATO, tas būtu liels skandāls. Interesanti, ka Krievija ar atsevišķiem izņēmumiem ukraiņu karagūstekņus nerāda.
Savulaik ukraiņu nacionālie partizāni bija slaveni ar apņēmību un spītu. Vai mūsdienu notikumos neparādās šīs tradīcijas?
Jāņem vērā, ka nacionālo partizānu cīņas izteikti bija raksturīgas Ukrainas rietumu apgabaliem – tiem reģioniem, kuros pretestības kustība pastāvēja jau pirms Otrā pasaules kara, tikai pret poļu varu. Bet līdz turienei Krievijas armijai vēl ir simtiem kilometru.
Mēs tagad runājam par tā saucamajiem prokrieviskajiem apgabaliem. Kas tur šobrīd īstenībā notiek, man personīgi nav nojausmas, jo, kā jau teicu, mēs te redzam tikai vienu aisberga daļu, vienas civiliedzīvotāju daļas attieksmi. Tie, kas filmē, tie, kas ir sociālajos medijos, tie ir tie ukraiņi, kurus notiekošais uztrauc, kuri ir pašorganizējušies. Jautājums, cik šī aktīvā cilvēku daļa ir reprezentatīva. Un cik ir tādu, kam vienalga, kurš pie varas, lai tik nešauj, – vienu karogu nolaiž, otru paceļ un turpina dzīvot.
Es būtu priecīgs izlasīt par šīm proporcijām kāda eksperta slēdzienu, taču tāda šobrīd vienkārši nav. Iedomāsimies kādu cilvēku krievu ieņemtajā Melitopolē. Viņam ģimene ir primāra, bet pilsēta atrodas okupācijā un viņam jāpieņem lēmums vai nu upurēties Ukrainas valsts idejas vārdā, vai darīt tā, kā labāk ģimenei un bērniem. Tās būs smagas izvēles, un es teiktu, ka melo tie, kuri saka, ka zina, kā rīkosies šādās situācijās.
Redzot sašautās tehnikas kolonnas, brīžiem izskan, ka skati atgādinot 1939. gada Ziemas karu Somijā.
Negribētu salīdzināt, jo par Ziemas karu ir ļoti daudz vispārinājumu. Protams, Ukrainā ir lietas, kas to atgādina, taču tas nav nekas tāds, kas būtu bijis unikāls tikai Ziemas karam, kurš turklāt beidzās ar valsts tā saucamo finlandizāciju, kas lielākajai somu daļai ir kā lamuvārds. Ziemas karā Somija faktiski zaudēja. Zaudēja daudz cilvēku, daudz teritorijas. Ne viss viņiem izdevās.
Tas, ko somi rezultātā bija spiesti parakstīt ar PSRS, ir gandrīz tas pats, ko Krievijas prezidents Vladimirs Putins tagad pieprasa no Ukrainas – demilitarizācija. “Denacifikācija” gan somiem netika prasīta, bet man šķiet, pats Putins nezina, kas ar to jāsaprot.
Jā, Ziemas karā daudz ko izšķīra somu varonība, taču svarīgākais viņu slavenāko uzvaru iemesls bija apstāklis, ka sarkanā armija neievēroja loģistikas pamatprasības – ceļu caurlaidību, karadarbības zonas attālumu no dzelzceļa līnijām. Nevar apgādāt armiju, ja dzelzceļa līnija atrodas tālāk par 120–130 kilometriem. Bet tieši tas tur notika.
Ukraina ir milzīga, un es nespēju komentēt, kā un kur tur brauc Krievijas armijas apgādes kolonnas. Ja runā par analoģijām apgādē, vēl pirms šī militārā konflikta bija liela spriešana par ASV prezidenta Džo Baidena repliku par to, vai zeme Ukrainā ir vai nav sasalusi, vai tur tanki varēs vai nevarēs braukt. Tas ir tas, ko sarkanās armijas komandieri savulaik rakstīja no Latvijas teritorijas. Doma bija tāda: tanku kolonnas ātrumu nosaka nevis pirmais tanks, bet pēdējais degvielas vedējs. Ja degvielas vedējs pāri pļavai pārbraukt nevar, dažus kilometrus tālāk tanku kolonna apstāsies, lai kāda būtu tanku caurgājība.
Un ko mēs Latvijā no tā visa varam mācīties?
Starp Somiju, Ukrainu un Latviju ir fundamentālas atšķirības. Attālumi un ceļu tīkls. Mūsu pašvaldību apsēstība, ka katram ciemam vajag Eiropas līmeņa asfaltētu ceļu. Numur divi – mežizstrādes tehnoloģijas pie mums ir tādas, ka cauri teju jebkuram mežam ved 60 tonnu celtspējas ceļi, kas ir par trim ceturtdaļām jaudīgāki nekā tie, kurus redzam video no Ukrainas. Latvijas ceļu tīkls ir desmit reižu plašāks, nekā tas bija Somijas ziemeļdaļā 1939. gadā. Nebrīnītos, ja tas arī izrādītos daudzas reizes plašāks un kvalitatīvāks nekā tajos Ukrainas apgabalos, kuros tagad redzam iesprūdušos Krievijas armijas benzīnvedējus. Arī tiltu daudzums mums ir lielāks. Analoģijas te ir nevietā.
Prātīgākais lēmums visā mūsu atjaunotās Latvijas pastāvēšanas laikā ir iestāšanās NATO. Latvija nespēj sevi aizsargāt atrauti no citām Baltijas valstīm. To nevarēja 1939. gadā un nevarētu arī 2022. gadā, ar vai bez obligātā karadienesta. Kad dzirdu diskusijas par obligāto karadienestu, man pirmais jautājums ir: kā tas mūs aizsargās pret taktiskajām ballistiskajām un spārnotajām raķetēm? Nekā! To mēs, starp citu, redzam arī Ukrainā. Pretgaisa aizsardzība ir sarežģīta un dārga. Latvijas gadījumā te nav runa par simtiem miljonu, bet par miljardiem. Tāpēc svarīgākais, ka esam NATO.
Lai cik ciniski skanētu, militāro draudu līmenis šobrīd mums ir viszemākais, kāds jebkad bijis, jo visa slavenā Pleskavas gaisa desanta divīzija šobrīd ir aizbraukusi kaut kur uz Čerņihivas purviem. Krievijas Baltijas kara flote atrodas Melnajā jūrā. Tā ir patiesība, ka cīņa par Latvijas neatkarību šobrīd notiek Ukrainā.
Kā karš Ukrainā varētu beigties?
Nav ne mazākās nojausmas. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievijas prezidenta Putina nosauktie divi svarīgākie kara mērķi nekādā veidā nav izmērāmi, un vai pats Putins saprot, ko ar to domā. Kā var raksturot “denacifikāciju”? Kā var raksturot “demilitarizāciju”? Vienīgais, ko viņš pateicis skaidri, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem jākapitulē, ka jāatzīst Krima kā Krievijas sastāvdaļa un Donbasa “republiku” neatkarība. Bet tās ir tikai detaļas. Pieņemsim, ka viņi tomēr sakauj Ukrainas armiju, bet kas tālāk? Definēt, ar ko varētu beigties karš, šobrīd nav iespējams.
Man ir nelāgas aizdomas, ka Putins mēģinās atkārtot ko līdzīgu 2015. gada janvāra–februāra situācijai, kad pēc ukraiņu aplenkšanas pie Debaļceves Ukraina bija spiesta parakstīt Minskas vienošanos. Sarunas toreiz ritēja ļoti ilgi un paralēli notika karadarbība. Delegācijas sēdēja pie galda, salīdzināja zaudējumus un situāciju maiņas, kamēr cilvēki mira. Manuprāt, traģiskākais, kas tagad varētu notikt, – tiek ielenkta Ukrainas armijas kaujas grupa uz ziemeļiem no Doneckas Austrumukrainā.
