Vija Beinerte: Kas notiek Erevānā 9
Vēl pirms dažām nedēļām Armēnijas nebija uz pasaules politiskās kartes. Visi vienkārši pieņēma faktu, ka šo nelielo valsti ir aprijusi Putina Krievija. Tāpēc arī jauniešu protesti pret kārtējo elektrības cenu paaugstinājumu (Krievijas koncerns, kam pieder Armēnijas elektroapgādes monopols, pēdējo desmit gadu laikā tarifus ir pacēlis kopumā par 400 procentiem) tika uztverti skeptiski. Taču notika kas negaidīts.
Kad sēdošā demonstrācija tika izdzenāta ar ūdensmetējiem, bet cilvēki tomēr atgriezās, turklāt daudz lielākā skaitā, un sāka celt barikādes, viss pārmainījās. Un galvenais – pārmainījās pati Armēnija. Kā saka kinorežisors Tigrans Hzmaljans: “Divdesmitgadīgi jaunieši dziedot, smejoties un raudot, skūpstoties un dejojot ir atgriezuši nācijai pašapziņu un no jauna iezīmējuši Armēniju pasaules politiskajā kartē.”
Kas tad īsti šajās dienās ir noticis? Pirmkārt, protesti ir parādījuši, ka Armēnijā nav varas. Vairāk nekā nedēļu tūkstošiem cilvēku stāv, sēž un guļ Bagramjana prospektā divsimt soļu attālumā no prezidenta pils, taču neviens tā arī nav iznācis uz pārrunām. Žurnālists Marks Grigorjans to komentē lakoniski: “Pārrunas ar varu nav iespējamas, jo nav jau ar ko runāt.” Otrkārt, Armēnijā nav arī opozīcijas. Visi politiķi un sabiedriskie darbinieki, kas uzdrošinās tuvoties barikādēm, tiek izsvilpti. Treškārt, arī pašiem protestētājiem ilgu laiku nebija skaidrs, ko darīt.
Tomēr process ir sācies. Lūk, kā to raksturo Tigrans Hzmaljans: “Jūnija vidū Armēnijā piedzima jauna paaudze. Pēc eksāmeniem no universitāšu auditorijām, no klubiem un bāriem, kur nekad agrāk netika runāts par politiku, iznāca jaunieši un sarīkoja eksāmenu visai tautai. Viņi parādīja, ka Armēnijā nav ne varas, ne opozīcijas, viss sen ir degradējies un miris. Jaunieši nesāka politizēt situāciju, taču viņi paši kļuva politizēti.”
To apstiprina arī protesta lozungu maiņa.
Pirmā diena: “Nepieļausim laupīšanu!”
Otrā diena (pēc tam kad demonstranti tika izdzenāti ar stekiem un ūdensmetējiem): “Mūs laista, mēs augam!”
Trešā diena, kad protestētāju rindās aumaļām mēģināja iefiltrēties VDK aģenti un provokatori: “Šis nav Maidans!”
Ceturtā diena: “F*K THE SYSTEM!”
Piektā: “Mūsu zeme kļūst par valsti.”
Sestā diena: “Mēs esam brīvi no bailēm.”
Septītā diena: “Mēs esam saimnieki savā zemē.”
Armēņu kolēģi uzsver, ka liels jaundzimušās pilsoniskās sabiedrības ieguvums ir imunitāte pret provokācijām. Jaunieši neļāvās iebiedējami un samulsināmi. Arī tad, kad sestās dienas vakarā tika piedraudēts, ka policija lietos ieročus, viņi palika Bagramjana prospektā. Un uzvarēja.
Otrs ieguvums – Armēnijā internets uzvarēja televīziju. Valsts un komerciālie kanāli, kas vai nu klusēja, vai meloja par notikumiem galvaspilsētā, tika izslēgti. Birojos, veikalos, frizētavās un apavu darbnīcās skatījās un klausījās interneta tiešraides. Bet Kremļa propagandistiem tika nepārprotami norādīts, kurp doties.
Tagad aktuāls atkal ir kļuvis pirmās dienas lozungs “Nepieļausim laupīšanu!”, tikai sociālais protests nu ir iegājis jaunā fāzē, pārtopot par nacionālās atbrīvošanās cīņu, par ko liecina saukļi “Mēs esam saimnieki savā zemē”, “Ar-mē-ni-ja!”.
Nu Bagramjana laukumā pulcējas jaunie juristi un tiesībsargi, “zaļie” aktīvisti. Valda pilnīga demokrātija, apspriesti un nobalsoti tiek visi priekšlikumi. Aģenti, demagogi un provokatori staigā gar aplī sēdošajiem jauniešiem, taču ienākt neuzdrošinās.
Un vēl kāds svarīgs pavērsiens: neapmierinātība no prezidenta pils un parlamenta ir pārmetusies uz korumpētās varas Kremļa patroniem, kam pieder ne vien Armēnijas elektroapgāde, bet arī gāzesvadi, dzelzceļš, telekomunikācijas, sakari, rūpnīcas. Tieši Kremlim ir adresēti pēdējo dienu lozungi.
Bet tiem, kas ikvienā protesta akcijā saskata ASV Valsts departamenta roku, iesaku ieklausīties divu armēņu kinodokumentālistu teiktajā.
Tigrans Hzmaljans: “ASV Valsts departamentam ar to nav nekāda sakara. Gluži kā 1988. gadā, kad uz šā paša prospekta iznāca ne pieci, ne piecdesmit, bet piecsimt tūkstoši armēņu, izgāja pretī tankiem un zaldātiem, metot izaicinājumu PSRS. Bērni dara to, ko mēs neizdarījām līdz galam. Un tas, ka viņu ir nevis pusmiljons, bet pieci līdz piecpadsmit tūkstoši, ir dabiski. Tā ir nācijas elite. Ielūkojieties viņu sejās! Tie ir nevis visatļautībā izkurtējuši oligarhi, pārrijušies ierēdņi, glumi politiķi, augstprātīgi policisti, valsts izzadzēji, bet gan jauni puiši un meitenes – Armēnijas īstenie saimnieki. Tāpēc viņi pulcējas naktīs un dežurē dienās, bloķējot parlamentu, konstitucionālo tiesu un prezidenta pili. Viņi neatzīst varu, kas pārdevusies Kremlim. Viņi paši ir vara un elite. Pat ja pagaidām ne visi to saprot.”
Armens Gasparjans: “Pēc 1988. gada zemestrīces mūsu pagalmā strādāja filmēšanas grupa no Holandes, uzņēma reportāžu. Kāda jauna sieviete iznesa viņiem maizi. Operators apraudājās. Pateica: “Visapkārt bojāgājušie, drupas, bet jūs mums maizi dodat.” Tagad Kremļa žurnālistiņi brēc, ka ASV Valsts departaments armēņus ar cepumiņiem uzpircis. Tauta, kas dod maizi, cepumiņu dēļ ielās neiziet. Aiz šīs tautas stāv ne jau Amerikas vēstniecība. Aiz tās stāv trīstūkstoš gadu ilga Armēnijas vēsture.”
