Kas nosaka mēslošanas stratēģiju? 0
Māra Skrīvele, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Augļaugu un augsnes mikroorganismu apgāde ar gaisu un ūdeni
Visām dzīvām radībām gan virs zemes, gan augsnē gaiss un ūdens ir vairāk vajadzīgs nekā barības vielas. Gaiss – elpošanai, bet ūdens – visu barības vielu, gan asimilātu, gan minerālvielu, nogādāšanai līdz patērētājiem. Augsnē šos uzdevumus izpilda gan saknes, gan visa mikroorganismu pasaule.
Jāatceras, ka ilggadīgajiem augļu kokiem salīdzinājumā ar laukaugiem sakņu ir ievērojami mazāk, bet tās ir spēcīgākas, vecākās ir pārkoksnējušās un koncentrējas ap stumbru. Jaunās bārkšsaknes, kas ir spējīgākas uzņemt ūdeni, pārvietojas aizvien tālāk. Novērojumi liecina, ka to izplatību gan dziļumā, gan plašumā ietekmē gan augu iedzimtība, gan ūdens un gaisa pieejamība. Piemēram, Kaukāza plūmju sēklaudži, kas nākuši no kalnu neauglīgajām, bet gaisu saturošajām augsnēm, mīl gaisu caurlaidīgas, dziļi irdenas augsnes, ko var nodrošināt pat dolomīts, grants, tikai ne ūdeni necaurlaidīga apakškārta.
Dārzkopji gan ar selekciju, gan pavairošanas veidu un augsnes kopšanu sakņu izplatību ievērojami ietekmējuši, bet ne pilnībā izmainījuši. Saknes augam augs un attīstīsies tajā virzienā, kur tās jutīs ūdens, gaisa, barības vielu pieejamību.
Ja minerālvielas, gaisu un ūdeni augļkopis mēģinās pievadīt tikai augsnes virskārtā, arī saknes paliks tajā, tās nedosies augsnes dziļākos slāņos. Tad augļkopim būs jārūpējas, lai sausās vasarās tās neciestu ūdens trūkuma dēļ, bet kailsala ziemās neaizietu bojā zemo temperatūru ietekmē.
Par sakņu izvietojumu Latvijā plašāku pētījumu nav, ir tikai novērojumi. Tie liecina, ka atkarībā no dažādiem apstākļiem saknes var izvietoties vismaz 2–3 reizes tālāk par vainaga perifēriju. Ābelēm uz maza auguma potcelmiem, kā raksta vācu dārznieki, sakņu augšana horizontālā virzienā esot atkarīga no stādīšanas attāluma. Katra koka saknes rindās aizņemot tikai tām atvēlēto teritoriju, pēc kaimiņzemes nekārojot. Tomēr, jo mazāks stādīšanas attālums, jo katram kokam augsnes apjomi, no kā saņemt ūdeni ar minerālvielām, arī ir mazāki, tāpēc dārzkopim jāiekārto apūdeņošanas sistēma, ar ko augiem pievadīt arī minerālvielas. Jo vecāki koki, jo mazāk tiešā stumbra tuvumā varētu būt saknes, kas spējīgas uzņemt tām piedāvātos labumus, pat fertigācija nelīdzēs. Varbūt tāpēc šādu ļoti intensīvu, t. i. – sabiezinātu, dārzu mūžs ir tik īss? Mūsu pundurdārziem vai puspundurdārziem mūžs var būt garāks, jo to stādīšanas attālumi ir lielāki, saknēm ir, kur izplesties gan rindas, gan rindstarpu virzienā.
Augu saknēm patīk irdena, ne blīva augsne
Gaiss vajadzīgs visiem dzīviem organismiem un to daļām. Jebkura dzīvā radība visātrāk aiziet bojā tieši gaisa trūkuma dēļ. Augļaugu virszemes daļām gaiss ir pieejams vienmēr, bet saknēm tā ne vienmēr pietiks, sevišķi blīvās augsnēs, jo tajās poras ir saspiestas. Ne vienmēr paši augi var tikt galā ar gaisa trūkumu.
Ja lietusūdens uzkrājas augsnes virspusē vai notek kā virsūdens, tas rāda, ka augsne ir ļoti blīva. Neskatoties uz lēno iesūkšanos, ūdens no blīvām augsnēm, kurās sīkie kapilāri nepārtraukti sniedzas līdz pat augsnes virskārtai, iztvaiko vairāk nekā no irdenām. Bez ūdens augi nespēs uzņemt barības vielas. Ja dārza saimnieks ar augsnes sagatavošanu, sevišķi tās dziļirdināšanu nebūs nodrošinājis stabilu mitrumu sakņu zonā, ja augsnes aramkārtā trūks ūdens, ne tikai koku, bet pat krūmogulāju saknes, to meklējot, var aizaudzēt pat meliorācijas sistēmas kolektorus. Savukārt, ja ūdens būs par daudz, saknēm trūks gaisa, tās nosmaks.
Tikai irdenās augsnēs notiek aktīvs organisko vielu pārveidošanās process. Tajās dzīvo augiem tik derīgās sliekas un dažādi mikroorganismi, kas sadala organiskās vielas, padarot augsni ar barības vielām bagātāku. Tās spēj arī uztvert un noturēt augsnē vairāk ūdens.
Irdenā augsnē lietus vai laistāmais ūdens viegli uzsūcas un gaisu no porām iespiež dziļākos slāņos, un tajos esošās saknes saņem gan gaisu, gan ūdeni. Ja augsnes apakškārtā ir kāds ūdeni necaurlaidīgs, blīvs slānis, piemēram, smagās tehnikas radīta tā sauktā aramzole, lauka vai dārza vidū būs redzama lielāka vai mazāka peļķe. Ja vēlamies, lai ūdens uzkrātos ne tikai augsnes virskārtā, bet nokļūtu arī dziļākos slāņos, vienlaikus nesamazinot gaisa piekļuvi ne tikai augļaugu saknēm, bet arī visai augsnes mikroorganismu pasaulei, jāveic augsnes dziļirdināšana.
Pagājušā gada sausā un karstā vasara un šāgada nokrišņiem bagātā ziema ļoti uzskatāmi apliecināja, ka agrāk valdošie uzskati par augsnes dziļirdināšanu pirms dārzu stādīšanas ir aktuāli arī mūsdienās. Augsnes dziļirdināšanu pat pirms zemeņu stādīšanas par nepieciešamu uzskatīja arī tad, kad tās veikšana bija ļoti smags darbs. Tā bija veicama līdz 60 cm dziļumam.
Mūsdienās dziļirdināšanai var izmantot attiecīgu tehniku vai arī tā sauktos melioratīvos zaļmēslojuma augus ar dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu. Sevišķi piemērots ir baltais vai dzeltenais bišu amoliņš.
Ūdens krājumus jāprot arī saglabāt, lai mitruma netrūktu tādos sausuma periodos, kādi bija pagājušajā vasarā. Visos laikos visās zemēs atzīts, ka augsnes virskārtas sekla irdināšana pēc katra spēcīga lietus, neļaujot izveidoties garozai, ir līdzvērtīga laistīšanai. Tā izjauc augsnes kapilārus, tādējādi pārtraucot ūdens iztvaikošanu no augsnes. Irdenā augsne virspusē ātri vien paliek sausa un kļūst par sava veida mulčas kārtu bez šķeldas, skaidām vai agrotekstila. Profesors Sudrabs rakstīja, ka, irdinot zemes virskārtu, augsnē uzkrāto ūdeni mēs taupām un izmantojam saimnieciski, ja vien esam pratuši to uzkrāt. Dziļi irdināta augsne labāk un vairāk uzsūc lietus un sniega ūdeņus un ļauj tos saglabāt sausākam laikam.
Minerālvielas un augsnes mikroorganismi
Augļu kokiem nepieciešamais minerālvielu daudzums ir neliels, bet, ja dārznieks to nedod, kā augi tiek pie nepieciešamajām vielām? Augsnēs, ja vien tās nav noplicinātas un erodētas, ir visas minerālvielas, kas augļaugiem vajadzīgas, tikai tās jāpārvērš tiem pieejamā veidā. To veicina gaisa, kā arī ūdens iekļūšana augsnē un mikroorganismu darbība, par ko līdz šim zinājām ļoti maz, tāpat kā par sēnēm, kas uz saknēm veido mikorizu.
Vienā tējkarotē veselīgas augsnes ir miljardiem ar aci nesaskatāmu baktēriju, pāris metru tikpat neredzamu sēņu hifu, simts līdz desmit tūkstošu aļģu, tūkstošiem vienšūņu utt.
Augi ar mikroorganismiem veido simbiotiskas attiecības. Caur saknēm rizosfērā, kas ir pāris milimetru plata zona ap auga saknēm, tie izdala saražotos ogļhidrātus, aminoskābes, proteīnus, organiskās skābes un vitamīnus, lai barotu visu augsnes mikroorganismu pasauli, ne tikai baktērijas un sēnes. Savukārt, pateicoties mikorizas sēnēm, minerālvielu, sevišķi fosfora, pieejamība augam var palielināties vairākkārt. Tās piegādā augam ne tikai fosforu un ūdeni, bet arī cinku un varu, bet baktērijas arī slāpekli no organiskajām vielām. Mikorizas sēnes noklāj auga saknes ar hifām un kalpo kā to pagarinājums. Tās veido ļoti plašu tīklojumu, aizņemot daudz lielāku augsnes tilpumu nekā auga saknes, kas palielina uzņemto vielu daudzumu. Augi, uz kuru saknēm ir mikoriza, ir izturīgāki pret sausumu un daudziem augsnes patogēniem, kā arī stresu izraisošiem faktoriem.
Vairs nav šaubu, ka simbioze ar mikorizas sēnēm veicina auga augšanu. Pārmēslošana vai augsnes struktūras izmaiņas ir kaitīgas. Ja augi ir vārgi un tāpēc tos mēslo vai apstrādā ar ķīmiskām vielām, mikorizas sēņu daudzums samazinās, tāpēc augi kļūst nevis spēcīgāki, bet vēl vārgāki, jo pārmērīga mēslošana un ķīmisko vielu lietošana, kā arī augsnes fizikālo īpašību izmaiņas sēnēm ir kaitīgas. Lai uz saknēm izveidotos mikoriza, ilggadīgie stādījumi ir vispiemērotākie.
