Kas nosaka mēslošanas stratēģiju? 0
Māra Skrīvele, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Ir grūti atteikties no visu mūžu mācītās domas – kā var nemēslot, lai gan ilggadīgie novērojumi un izmēģinājumu rezultāti aizvien liecinājuši, ka laukaugiem piemērotie ieteikumi mēslošanai ar minerālvielām augļu kokiem neder. Visvairāk ir pietrūcis un joprojām trūkst augļu koku augšanu un ražošanu ietekmējošo faktoru kompleksas analīzes.
Pašreiz jautājums par mēslošanu kļuvis aktuāls ne tikai augsnes un ūdens piesārņošanas, bet arī minerālmēslu cenu straujā kāpuma dēļ. Tas liek izvērtēt, vai esam pietiekami labi izpētījuši atšķirības starp viengadīgajiem un daudzgadīgajiem augiem, arī starp augļaugu kultūrām barības vielu patēriņā un plūsmā. Vai, mēslojot visus augus vienādi, nepiesārņojam dabu un nekaisām naudu vējā.
Pieeja dārzu mēslošanai dažādos laikos
Diemžēl pētījumus par augļu dārzu mēslošanu, it sevišķi par minerālmēslu iedarbību, Latvijā uzsāka tikai pagājušā gadsimta vidū. Gadsimta pirmajā pusē par to veidiem jau rakstīja, tomēr tikai pēc citu valstu pētījumu rezultātiem par atsevišķu minerālo elementu daudzumu augos, par to nozīmi, kā arī par procesiem, kas notiek kādā no auga daļām, piemēram, lapās. Par to, kā tas notiek lauka apstākļos, bija tikai pieredzējušu augļkopju novērojumi. Trīsdesmito gadu beigās Augusts Grīnbergs, dārzkopības instruktors un agronoms, jau rakstīja par visu barības vielu plūsmu un tās ietekmi uz augļaugu augšanu un ražošanu. Minerālmēsli bija dārgi, un, tā kā katrā saimniecībā audzēja arī lopus, daudz izdevīgāk bija dārzu mēslošanai izmantot dažādus kūtsmēslus.
Padomju laikā situācija bija pilnīgi pretēja. Minerālmēsli bija pieejami lielā daudzumā, tie bija lēti, tāpēc ilggadīgos izmēģinājumos bija jāpierāda to lietderība augļu koku mēslošanai salīdzinājumā ar kūtsmēsliem, kuriem jau bija cita kvalitāte, arī to pieejamība dažādu iemeslu dēļ nebija vienkārša. Ieteikumi par minerālmēslu lietošanu balstījās uz citās PSRS republikās veiktajiem pētījumiem. Varbūt laukaugiem ir pieļaujama citu valstu pieredzes izmantošana augsnes mēslošanā, bet ne ilggadīgajos augļu dārzos ar lielu pētījamo objektu, kā arī ārējās vides faktoru dažādību.
To saprata mūsu agroķīmiķi, tāpēc gan Lietuvas, gan Latvijas dārzkopības izmēģinājumu stacijās uzsāka 20 gadu ilgus lauka izmēģinājumus ar ābelēm uz ‘Antonovkas’ sēklaudžu potcelmiem. Pūrē turpmāk dažādos kompleksos izmēģinājumos bez mēslošanas līdzekļiem iekļāva arī dažādas šķirnes, vainagu veidošanas paņēmienus, kā arī dažādu augumu potcelmus. Tie pierādīja daudzgadīgu kompleksu pētījumu nepieciešamību augļu dārzos, vērtējot ne tikai ražas lielumu un kvalitāti, bet arī izturību pret slimībām, augļu glabāšanas īpatnības, darba patēriņu utt. Vērtējot ilggadīgajos izmēģinājumos iegūto rezultātu kopumu, mūsu priekšteču pieredzi, kā arī divdesmit gadu vecajos komercdārzos dažādos mūsu zemes novados gūtos novērojumus, atbilde uz jautājumu – mēslot ar minerālmēsliem vai ne – nebija viennozīmīga.
Metodes minerālmēslu lietošanas lietderības noteikšanai
Pūres izmēģinājumu stacijas zinātnieki I. Dimza un A. Gross ir pirmie un pagaidām vienīgie zinātnieki Latvijā, kuri laikā no 1956. līdz 1990. gadam Pūrē veica dažādus ilggadīgus, arī daudzfaktoriālus lauka izmēģinājumus augļu un ogu dārzu kopšanā, it sevišķi mēslošanā, iegūto datu matemātiskā apstrādē izmantojot modernas metodes. Trīsdesmit gadu laikā iegūtā pieredze ļāva viņiem izvērtēt metodes, ar kādām noteica minerālvielu nepieciešamību laukaugiem, to piemērotību augļu koku un ogulāju stādījumos.
Lauka izmēģinājumos augļu kokiem nepieciešamas daudz lielākas platības nekā, piemēram, graudaugiem. Latvijas apstākļos lielas ir arī augsnes nevienmērības, mikroklimata atšķirības un to ietekme uz rezultātiem. Lai konstatētu mēslošanas ietekmi, šiem izmēģinājumiem jābūt ilggadīgiem. Pētījumos gūtie secinājumi un ieteikumi būs noderīgi tikai līdzīgos apstākļos.
Devu aplēse pēc elementu iznesēm dod tikai priekšstatu par katrai kultūrai nepieciešamākajām minerālvielām. Augļu kokiem no dārza izvāc augļus, kas satur maz minerālo barības elementu, bet daudz asimilātu (ogļhidrātu un dažādu citu organisko vielu). Tā kā ražas lielums ir atšķirīgs pa gadiem, izneses var stipri variēt. Arī nobirušajās lapās un izgrieztajos zaros, ko sasmalcina un atstāj dārzā, asimilātu ir vairāk.
Ja, vainagu veidojot, izgriež lielākus vai slimību bojātus zarus, kuri no dārza jāizvāc, to daudzums nav vienāds visiem kokiem, tātad arī minerālvielu iznesēm un ar mēslošanu atdodamajam daudzumam vajadzētu būt atšķirīgam. Viena recepte nebūs laba visiem kokiem – kādam par daudz, citam par maz. Vidējās minerālvielu izneses mēslojuma devu aprēķiniem īsti neder arī mūsu augsnes un reljefa nevienmērību dēļ – pat vienā dārzā.
Augsnes analīzēs augiem pieejamo elementu daudzumu pilnībā nav iespējams noteikt ne ar vienu metodi. Ļoti liela nozīme ir augsnes paraugu noņemšanas metodei. Dārzos nav noderīga lauku platībās lietotā, jo pirmām kārtām dažādi jau ir stādīšanas attālumi un potcelmi, arī koku vecums, to sakņu izvietojums, kas var būt izvietojušās tālāk par vainagu perifēriju.
Slāpekli augļaugi uzņem gan nitrātu, gan amonija veidā. Iekultivētās augsnēs samērā lielas slāpekļa rezerves ir uzkrātas trūdvielās, no kurām tas pakāpeniski atbrīvojas, tāpēc to, kā arī mikroelementu, it īpaši Fe, Mn, Zn, Cu, vajadzību ar augsnes analīzēm ir grūtāk vai pat neiespējami konstatēt. Tas, cik daudz un kad būs pieejams trūdvielās esošais slāpeklis, būs atkarīgs no temperatūras, mitruma, augsnes apstrādes, skābekļa pieejamības mikroorganismiem, kuri sadala trūdvielas, un arī sēņu hifām, kas to uzņem.
Augsnes aramkārtas un apakškārtas izpēte ar augsnes analīzēm noteikti ir vajadzīga pirms augļu koku vai krūmu stādīšanas, lai aptuveni uzzinātu pH, organisko vielu un minerālvielu daudzumu, apakškārtas caurlaidīgumu u. c., arī lai izšķirtos, kuru kultūru konkrētos apstākļos labāk audzēt. Augsnes analīzes noderēs arī tad, ja sava lēmuma pareizību būs vēlme apstiprināt ar papildu informāciju.
Lapu un augļu analīzes augu uzturelementu vajadzības noteikšanai plaši izmanto daudzās pasaules valstīs. Pēc tām iepriekš minēto atšķirību dēļ tomēr var spriest tikai par tendencēm koku apgādē ar minerālvielām, un jūlija beigās augusta sākumā drošāk var prognozēt tikai kādas šķirnes augļu uzglabāšanas kvalitāti un ilgumu.
Augu ārējās pazīmes liecina par kāda minerāluztures elementa trūkumu vai arī par pārbagātību. Labākie indikatori ir paši augi. Dažkārt laikus ir jānovērš citi stresu radošie apstākļi – sausums, pārlieku liels mitrums, kā arī optimizējama augsnes reakcija (pH) utt., lai problēmas ar elementu pieejamību nebūtu.
Mēslošana ar minerālvielām
Tā noteikti ir vajadzīga kokaudzētavās un dārzos jaunajiem kokiem pirmajos gados pēc stādīšanas, lai veicinātu to augšanu, vainagu izveidi. Arī krūmogulājiem tā vajadzīga, lai palīdzētu izveidot spēcīgus jaunos dzinumus ne tikai pirmajos augšanas gados, bet arī visu mūžu, jo organisko mēslojumu, sevišķi kūtsmēslu, lietošana, kas nodrošina ne tikai minerālvielas, bet arī optimālus mitruma apstākļus, mūsdienās jau ir sevišķi ekskluzīvs paņēmiens. Protams, daudz izdevīgāk ir pirms stādīšanas audzēt piemērotus zaļmēslojuma augus. Tas būs noderīgs arī vieglās, smilšainās augsnēs, kur straujās trūdvielu noārdīšanās un izskalošanās dēļ var būt gan makro, gan arī kāda mikro elementa trūkums.
Pārāk bagātīga apgāde ar minerālvielām, kas veicina augšanu, kavē ražas veidošanos. Mūsu senčiem bija tikai novērojumi, dārzu mēslošanai viņi bagātīgi izmantoja organiskos mēslus. Tiem sadaloties, protams, veidojās minerālvielas, kas veicināja augšanu. Dārzkopju novērojumi liecināja, ka pārbagāta mēslošana traucē ražas veidošanos, tāpēc meklēja paņēmienus, kas traucētu ar barības vielām (minerālvielām) bagātās sulas plūsmu uz vainaga zariem. Novēroja, ka šim nolūkam der stumbru gredzenošana vai iezāģēšana, arī potēšana uz stumbra vai zaros, kā arī acošana. To traucē arī zaru noliekšana.
Zinu dārzus uz dažādiem – ne tikai sēklaudžu, bet arī vidēja auguma – potcelmiem, kas nav mēsloti 18–20 gadus un labi ražo. Tai pat laikā ir arī dārzi, kas katru gadu mēsloti pēc augsnes analīžu rezultātiem, un pēc tam to kopējiem jāiegulda papildu darbs un līdzekļi mēslojuma lietošanas seku novēršanai (sabiezināts vainags, lieli augļi ar sēņu slimību ierosinātāju bojājumiem, kas sliktāk glabājas utt.).
No augsnes uzņemtās minerālvielas tātad galvenokārt veicina augšanu. Asimilātus, ko saražo lapas fotosintēzes procesā, koki vasaras beigās, kad aktīvie augšanas procesi beidzas, uzkrāj rezervei gan stumbros, gan zaros, gan saknēs. Nākamā gada pavasarī, kad kokos sākas sulu cirkulācija, uz augšu plūstošās minerālvielas rosina vasu augšanu, bet nepieciešamās organiskās vielas (asimilāti) ražas veidošanai tiek ņemtas no rezervēm, vēlāk no lapām.
No augsnes uzņemtās minerālvielas ir daļa no izejvielām šo asimilātu veidošanai, bez kurām, protams, neiztikt, tāpat kā neiztikt bez ūdens, kas nodrošina visu šo vielu apriti dažādos virzienos.
Augļu koku ražošanu tātad vairāk veicinās ne augsnes mēslošana ar minerālvielām, bet vainaga veidošana, kas nodrošina saules gaismas nokļūšanu visās vainaga daļās, tādējādi veicinot fotosintēzi.
Vielmaiņas procesi, kas notiek ilggadīgajos augļu kokos, ir ļoti sarežģīti, bet pats augs prasmīgi tos regulē, ja vien cilvēks ar savām prasībām un neprasmīgu darbību visu šo sarežģīto sistēmu neizjauc. Tā kā augļu koki ir ilggadīgi, tad gan neprasmīgas, gan prasmīgas iejaukšanās sekas dažkārt nav redzamas uzreiz, bet pat pēc vairākiem gadiem.
Labākais variants ir pēc iespējas vairāk mēģināt izprast procesus augos un augsnē, un, ja augs jūtas labi, ja tam lapas ir veselīgas un normāli zaļas, jaunās vasas 30–50 cm garas, raža laba, bet ne pārbagāta, – tātad koks ir mierīgs un dārzkopim tikai jāpalīdz tam šo mieru saglabāt, neizjaukt līdzsvaru starp ražību un augšanu.
Dažādu minerālvielu ietekme uz augļu kokiem
Jāņem vērā, ka ne jau visu minerālvielu daudzumu augļu koki uzņems vai izskalos. Dažu minerālvielu pārpalikums, pat katru gadu mēslojot ar it kā nelielām devām, augsnē var uzkrāties līdz augiem nepatīkamam daudzumam. Piemēram, augu neuzņemtais fosfors no augsnes neizskalojas, bet var veidot augiem neuzņemamus savienojumus. Ja augsnē fosfora trūkst, augiem palīdzēt var augsnes mikroorganismu miljardi, ja vien tie nav ar bagātīgām minerālmēslu devām un izvairīšanos no augu sekas daļēji vai pilnīgi iznīcināti. To atjaunošana ir vēl ilgāka par dārza mūžu. Ja fosfora augsnē ir par daudz, tas lielākā koncentrācijā kavē dažu mikroelementu, galvenokārt cinka un dzelzs, uzņemšanu augā. Agroķīmiķi I. Dimza un A. Gross konstatēja, ka, pieaugot fosfora koncentrācijai augsnē, ābeļu raža arvien vairāk samazinājās.
Kālijs no augsnes var izskaloties, bet modernajos dārzos ar zālāju rindstarpās tā daudzumu palielina zālāja masas sadalīšanās, ne tikai dārzkopja dotais mēslojums. Pārāk liels kālija daudzums kavē kalcija un magnija uzņemšanu, kas ne tikai augļu ražu samazina, bet arī ievērojami samazina to glabāšanas kvalitāti un ilgumu. Ja vēl arī slāpeklis bijis pieejams lielos daudzumos, zudumi glabāšanas laikā var būt ievērojami
Slāpeklis palielina ražu tikai līdz zināmam līmenim, turpmāk raža pazeminās. To ir novērojuši zemeņu audzētāji, ābelēm to novērot grūtāk, lai gan likumsakarība tā pati. Pazeminās ražas kvalitāte, izturība pret slimībām un glabāšanas īpašības, kā arī augļu koku ziemcietība. Sulīgi dzinumi, kas ilgstoši turpina augt, ļoti patīk arī laputīm.
Varētu šķist, ka intensīvos dārzos ar lielāku ražu būtu jāmēslo vairāk. Tomēr konstatēts, ka augstražīgi koki patērē mazāk minerālvielu nekā mēreni ražojošie, kuriem ir vairāk dzinumu, un to augšanai nepieciešams vairāk minerālvielu.
Turpinājums nākamajā numurā.
