Kas nosaka darbinieka profesionalitāti? 2
Ivars Balodis, invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs, pretdiskriminācijas eksperts
Ikviens var darīt darbu atbilstoši savām spējām. Cilvēki ar redzes traucējumiem spēj būt kvalificēti un noderīgi profesionāļi darba tirgū.
Ikviena darba devēja vērtīgākais resurss ir motivēti darbinieki, kuri kvalitatīvi paveic uzticētos pienākumus. Piekritīsiet, ka, pieņemot darbā jebkuru speciālistu, pirms tam tiek vērtēta viņa iegūtā izglītība, zināšanas, profesionālā pieredze, lai gūtu pārliecību par atbilstību. Kādēļ lai attiecībā uz cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem pieeja būtu cita? Tomēr realitāte rāda, ka cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība Latvijā ir zema.
Saeimas Analītiskā dienesta pētījumā par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību secināts, ka tiek nodarbināti vien 14,5% personu ar garīga rakstura traucējumiem, tikmēr personām ar citiem funkcionālo traucējumu veidiem nodarbinātības rādītājs ir no 42 līdz 46%. Eiropas Savienībā vidēji 50,8% personu ar invaliditāti ir nodarbinātas.
Dot iespēju pierādīt sevi
Neziņas un dažādu stereotipizētu pieņēmumu dēļ aizvien pastāv bažas par to, kā komunicēt un sastrādāties. Līdz ar to nereti cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem, it īpaši neredzīgiem un vājredzīgiem, potenciāls paliek neizmantots. Lai mazinātu pastāvošās barjeras, apvienība “Apeirons” regulāri sniedz atbalstu darba devējiem un piedāvā mācības par to, kā komunicēt, izturēties un strādāt kopā ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, ļaujot gūt arī labāku priekšstatu par to, kādus darbus varētu uzticēt veikt. Redzes vai kādi citi funkcionālie traucējumi nedrīkst būt šķērslis, lai pieņemtu darbā, jo tas nebūt nenozīmē, ka konkrētais darbinieks būs mazāk zinošs vai nepietiekami prasmīgs konkrētajā jomā. It īpaši, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību, ikviens var strādāt teju jebkuru darbu. Piemēram, mums “Apeironā” mājaslapas administrators bija neredzīgs un vājdzirdīgs, bet ar saviem pienākumiem lieliski tika galā bez citu palīdzības. Turklāt tas ir patiesi svarīgi, lai cilvēkus ar invaliditāti pieņemtu kā līdzvērtīgus darba kolektīva biedrus, jo viņi nav nevarīgi.
Arī citas nevalstiskās organizācijas mēģina gan izglītot sabiedrību, gan mērķgrupu, lai nodarbinātība palielinātos. Latvijas Neredzīgo biedrība īstenojusi projektu, kurā divos gados tika apmācīti 24 masieri, no kuriem astoņdesmit procenti veiksmīgi iekārtojušies darbā šajā specialitātē. Tas pamudināja biedrību organizēt apmācības sociālajiem rehabilitētājiem, jo Latvijas Neredzīgo biedrība veic sociālās rehabilitācijas funkciju un vairākiem apmācības pabeigušajiem cilvēkiem līdz ar to radās iespēja strādāt biedrības izveidotajā SIA. “Latvijas Neredzīgo biedrībā ir tuvu trim tūkstošiem redzes invalīdu, bet Latvijā kopumā to ir krietni vairāk – pāri par desmit tūkstošiem, tādēļ mēs biedrībā redzam tikai vienu daļu, kas strādā. Tomēr zinu, ka daudzi strādā neredzīgo sistēmā citās jomās, piemēram, jurisprudencē, valodniecībā, par gidiem un mūziķiem – tie ir visvairāk pārstāvētie arodi, taču daži neredzīgie apguvuši arī citas profesijas,” atzīst biedrības valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais. Arī biedrības pieredze liecina, ka sekmīgāk darba tirgū iekļauties palīdzot dažādas programmas datoros un viedtālruņos, tajā skaitā audio palīgs, teksta sintezēšana.
Lai neredzīgie un vājredzīgie varētu sameklēt darbu, īpaša platforma nav izveidota un process notiek kā ikvienam. Darba meklējumos var izmantot Nodarbinātības valsts aģentūras sniegtos pakalpojumus. Nepietiekama atbalsta un individualizētas pieejas neesamības dēļ nereti gan cilvēki ar redzes traucējumiem izkrīt no darba tirgus aprites. Pietrūkst arī informācijas apmaiņas starp darba meklētājiem un darba devējiem.
Darba devēji vēlas lielāku atbalstu
Lai parādītu uzņēmējiem no cita skatpunkta iespējas personu ar invaliditāti nodarbināšanai un iedrošinātu sniegt darba iespējas, “Apeirons” un Sabiedrības integrācijas fonds rīkoja “Sajūtu vakariņas”. Tajās piedalījušies darba devēji arī norādīja, ka informācijas trūkums ir viens no iemesliem, kas nereti attur sniegt darba iespējas. Tāpēc nepieciešams ne tikai nodrošināt vienotu un skaidru informāciju par to, kā sasniegt šos darba meklētājus, bet arī rīkot izglītojošus pasākumus un piedāvāt valsts atbalstu darba devējiem. Pēc pirmā pasākuma jau vairāki darba devēji atstāja savu kontaktinformāciju, jo šādu iespēju saredz. Tādējādi varam secināt to, ka patiesi valsts pārvaldei ir jādomā, ar kādu aktivitāšu palīdzību palielināt informētību darba devēju vidū un palīdzēt savest kopā šīs abas puses – darba devēju un darba ņēmēju.
Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns norāda, ka jau Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam domāts par cilvēku ar invaliditāti ciešāku integrāciju sabiedrībā kopumā un īpaši darba tirgū. “Sabiedrība kopumā ir ieinteresēta, lai katrs, kurš var piedalīties ekonomiskajā rosībā, tajā arī piedalītos. Tas mazinātu sociālo atstumtību, nevienlīdzību un nabadzību, kā arī veicinātu valsts kopprodukta pieaugumu,” uzskata Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, viens no stimuliem varētu būt valsts uzņemšanās veikt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) darba devēja daļu. Savukārt darba ņēmējiem labvēlīgs risinājums būtu palielināt nodokļa papildu atvieglojumu, kas nav aktualizēts kopš 2009. gada. Eksperts vērš uzmanību, ka no 2020. gada klāt ir nākusi Darba likuma 134. panta pretruna ar Sociālās apdrošināšanas likuma 20.4 panta 4. daļā noteikto pienākumu darba devējam maksāt VSAOI vismaz no minimālās algas par personu ar 3. grupas invaliditāti arī tad, ja persona izmanto Darba likuma 134. pantu un strādā, piemēram, uz pusslodzi. Lai uzņēmējus mudinātu būt pretimnākošākiem cilvēkiem ar invaliditāti, eksperts iesaka, ka likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā noteikto darba devēja pienākumu izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu par darbnespējas dienām būtu nepieciešams aizstāt ar slimības pabalstu līdzīgi, kā tas ir gadījumos, kad darbinieks kopj slimu bērnu. Toties vajadzētu saglabāt nosacījumu, ka iemaksas pensiju apdrošināšanai no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta par personām ar invaliditāti tiek veiktas arī tad, ja cilvēks ir reģistrējies kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais.
Priekšnosacījumi patstāvīgai dzīvei
Vides pieejamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai cilvēki ar invaliditāti spētu dzīvot patstāvīgi. Tā nav nekāda ekstra, bet norma, lai spētu tikt ārā no mājas, nokļūt no viena galapunkta uz citu, iekļūt dažādās sabiedriskās vietās un pasākumos, kā arī veikt citas mums pārējiem ikdienā pašsaprotamas lietas, tostarp nokļūšana uz darbu. Ja runājam par cilvēkiem ar redzes invaliditāti, tad situācija nepavisam nav iepriecinoša. Arī Kaspars Biezais piekrīt, ka Juglā Strazdumuižas vidusskolas un neredzīgo ciemata apkaimē vide ir puslīdz droša, jo pie gājēju pārejām ir novietotas ceļa zīmes, kas brīdina par neredzīgo cilvēku klātbūtni, un ietves segumā ir iestrādātas nepieciešamās vadlīnijas. Diemžēl daudzviet pilsētā tādu nav vai arī tās ne vienmēr ir nepārprotami uzstādītas pie ceļu krustojumiem un pārejām.
Liels palīgs cilvēkiem ar dažādiem funkcionālajiem traucējumiem ikdienā var būt servisa suns, kurš ir speciāli apmācīts. Neredzīgajam suns pavadonis palīdz orientēties maršrutā, brīdinot par šķēršļiem, atrast krustojumu, gājēju pāreju, ieejas/izejas durvis, trepes, liftu, pieturu, brīvu vietu u. tml. Aleksejs Volkovs par vājredzīgo kļuvis pēc traumām. Šobrīd viņš mācās par programmētāju un nākotnē domā par sava uzņēmuma dibināšanu. “Reiz man iedeva [suni] Serēnu pieskatīt uz pāris nedēļām. Viņa ļoti rūpējās par mani. Kad miegā biju sācis nemierīgi grozīties, viņa atskrēja no blakus istabas un sāka man laizīt acis,” saka Aleksejs, kurš norāda, ka kinologi ļoti rūpīgi izvērtē savstarpējo saderību, pirms kādam piešķirt suni pavadoni.
Bez minētajām praktiskajām darbībām servisa suns patiesībā veicina arī iekļaušanos sabiedrībā, jo cilvēks spēj būt mobils un neatkarīgs, gūst arī vairāk dzīvesprieka. Lai cik skaisti tas izklausās, tomēr pie šāda četrkājainā palīga var tikt vien retais, jo servisa suņa apmācība ilgst aptuveni divus gadus, sākoties jau kucēna vecumā, un izmaksā arī paprāvu summu. Latvijā ar šādu suņu apmācību nodarbojas vienīgi bezpeļņas organizācija “Servisa suņu biedrība “Teodors””. Tās dibinātāja, pieredzējusī kinoloģe Zaiga Kļaviņa norāda, ka pašlaik izaudzināti, apmācīti un saviem jaunajiem saimniekiem – cilvēkiem ar redzes traucējumiem – kalpo desmit suņi pavadoņi un cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem – trīs suņi asistenti. Lai šie suņi veiksmīgi pildītu savu uzdevumu, tie ir jābaro ar speciālo suņu barību un veterināri jāaprūpē, kas kopā izmaksā aptuveni desmit tūkstošus eiro gadā un jāsavāc ar ziedojumiem, jo valsts atbalsta šīm vajadzībām nav, skaidro kinoloģe. Valsts atbalsts ir tikai suņu pavadoņu apmācībai, un tas vienam sunim ir divdesmit tūkstošu eiro apmērā.
Cilvēki ar invaliditāti ir neatņemama daļa no sabiedrības – veido desmito daļu no tās. Gadu no gada skaits turpina palielināties. Dati liecina, ka Latvijā kā ļoti izplatīta tiek uzskatīta diskriminācija vecuma (40%), invaliditātes (37%), etniskās piederības (25%) un dzimuma (20%) dēļ. Tādēļ droši varu teikt, ka ne mazāk būtisks priekšnosacījums pozitīvām pārmaiņām ir sabiedrības spēja pieņemt dažādību. Ikviens cilvēks ir vērtība. Katra paša attieksmei un rīcībai ir milzu loma. Ja pacentīsimies iepazīt cilvēkus ar invaliditāti un viņu ikdienu, sadarboties, pamanīsim, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs un nav pelnījuši nevienlīdzīgu attieksmi tikai savas invaliditātes dēļ. Ikvienam gribas dzīvot tāpat kā pārējiem – strādāt, nopelnīt sev iztiku un dzīvot patstāvīgi. Kāpēc lai kādam šo iespēju liegtu?
Raksts tapis Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas “Izstāstīt saliedētību” ietvaros.
