Kas nogalina valodu? Valodnieki un filozofi pēta tēmas, par kurām ir vērts aizdomāties ikvienam 20
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Simt gados teikto valsts prezidentu uzrunu anatomija, pārdomas par valodu kā varas rīku, mirušo valodu mācības 21. gadsimta latviešiem un lietuviešiem – valodnieki un filozofi pēta tēmas, par kurām ir vērts aizdomāties ikvienam.
Vai tiešām taisnība Šekspīram, kurš Džuljetai lika sacīt: “Kas gan ir vārds? Vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta?” Filozofs Māris Kūlis jauniznākušajā izdevumā “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” atklāj veidus, kā pat ikdienas valodu savažo politika, kā arī norāda uz arvien izplūstošo robežu starp sabiedriskajām attiecībām, politisko mārketingu un propagandu. Viņš valodu raksturo kā simbolu sistēmu, kas tieši ietekmē tās lietotāju pasaules skatījumu.
Līga Romāne-Kalniņa un Indra Karapetjana pievērsušās Latvijas Republikas valsts prezidentu teiktajām runām, proti, centušās izprast, cik lielā mērā tās ietver dialogu ar uzrunātajiem – tautu – un cik šīs uzrunas ir argumentācija, pārliecināšana vai manipulācija.
Autores norāda, ka prezidentu runām dažādās situācijās var būt atšķirīgi mērķi: “…uzslavēt valsts iedzīvotāju un politiķu labos darbus, atgādināt par notikumiem valsts vēsturē, kas kalpojuši par mācību vai veidojuši identitāti. Bieži dzirdamas uz nākotni vērstas runas, kas atsevišķos gadījumos var ietvert manipulācijas, pārliecināšanas un argumentācijas elementus, ja prezidents, piemēram, vēlas pārliecināt tautu par valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu.”
Prezidentu runās saskatīti gan padomi, gan vēstījumi par valsts un nācijas līdzšinējiem sasniegumiem, gan pat tiesu runas elementi, jo prezidenti “nereti salīdzina valsts tagadni vai nākotni ar pagātnē pārciesto okupāciju un pakļautību svešai varai, tādējādi nostādot valsti cietušā lomā, savukārt okupējošās varas – apsūdzēto lomā”.
Interesanti, cik liels spēks valodā ir tik salīdzinoši mazai valodas vienībai kā vietniekvārds.
Tieši ar to palīdzību (atsevišķi prezidenti vairāk, citi mazāk) veido iekļaušanas stratēģiju un pretnostatījumu (mēs un viņi), tuvināšanās vai distancēšanās stratēģiju (šeit, te, šis / šī pret tur, tas / tā). Turklāt, analizējot “Līdzsvarotajā mūsdienu latviešu valodas korpusā” iekļautās valsts prezidentu runas (tās ne tuvu nav visas, kas tikušas teiktas vairāk nekā simt gadu laikā), arī secināts, ka ikvienam no prezidentiem – kas nepavisam nav pārsteidzoši – ir atšķirīgs izteiksmes veids.
Runas ar vislielāko vietniekvārdu skaitu pieder Jānim Čakstem, ar viņu konkurē Raimonds Vējonis un Vaira Vīķe-Freiberga, kuras runas pētnieces atzinušas par saturiski, emocionāli un mākslinieciski bagātākajām.
Savā ziņā par varas izpausmi atzīstama arī svešvārdu klātbūtne valodā, šo tēmu pētījušas Baiba Saulīte un Gunta Nešpore-Bērzkalne, salīdzinot divu periodu – 2008. un 2016. gada – tekstus. Biežāk lietoto svešvārdu saraksts ir diezgan mainīgs, iespējams, tādēļ radot mānīgu priekšstatu, ka svešvārdu lietojums pieaug.
Vairāki pētnieki pievērsušies arī latviešu valodas dzīvotspējai, un skaidri redzams, ka svarīgākais faktors, kas nosaka kādas valodas izredzes dzīvot un plaukt, ir pašu tās lietotāju vēlme valodu saglabāt.
Edmunds Trumpa sastatījis latviešu, lietuviešu, prūšu un arī lībiešu valodas likteni. Līdzīgi lībiešu valodai – tikai krietni agrāk – savu pēdējo runātāju, kam tā bija dzimtā valoda, zaudēja prūšu mēle. “Taču,” norāda pētnieks, “pašlaik pastāv grupa lībiešu pēcteču, kas no vecvecākiem, kursos vai pašmācības ceļā visai pilnvērtīgi apguvuši valodu un spēj tajā sazināties.” Nedaudzi entuziasti, galvenokārt valodnieki, kopj un rekonstruē arī prūšu vai, kā to apzīmē valodnieks, jaunprūšu valodu, izdodot grāmatas, dziedot dziesmas un pat veidojot interneta ziņu lapas.
Ko prūšu un lībiešu valodas pagātne liecina par latviešu un lietuviešu valodas nākotni? Abas dzīvās baltu valodas savā izplatības areālā ilgus gadsimtus konkurējušas ar lielākām un spēcīgām valodām, attiecīgi vācu, krievu un poļu.
Tās ir izdzīvojušas, neizzūdot arī atsevišķos drukas aizlieguma periodos, tomēr pētnieks brīdina neļauties apmierinātībai, jo, kā liecina vēsturiskā pieredze, faktors, kas var nograut valodas ēku, nav ārējs: “Runājot par baltu valodu dzīvotspēju, jāpievērš uzmanība ne tikai valodas celtnes konstrukcijas stiprumam, bet arī iedzīvotāju (runātāju) pašsajūtai, kas ir subjektīva un mainīga.
Pienāk brīdis, kad runātājs izvēlas vairs nerunāt senču valodā, tiesa, tā nav sekunde, mēnesis vai gads – valodas nāve parasti ir mērāma paaudzēs.
Tomēr pati izvēle ir apzināta.”
Savukārt pēc Inas Druvietes domām, “[..] problēma ir lingvistiskajā attieksmē, vienkāršāk sakot – pieradumā, pārliecībā, stereotipos u. tml. –, arī no paša latviešu valodas kolektīva puses”. Proti – itin bieži gadījumos, kad latvieši varētu runāt latviski, viņi izvēlas to nedarīt, turklāt šāda attieksme vērojama visos sabiedrības slāņos no ēdiena pasūtīšanas ar “Bolt” vai “Wolt” kurjeru, kurš vēl nav apguvis latviešu valodu, līdz amatpersonu izvēlei runāt krieviski ar plašsaziņas līdzekļiem un partiju vai kultūras jomu pārstāvju vēlmes veidot divvalodīgus materiālus, tādējādi klusībā atbalstot tendenci, ko I. Druviete dēvē par “lienošo divvalodību”.
