Kas nepatīk burkāniem? Kāpēc iekrāsojas augšējā daļa… 0
“Kāpēc burkāniem iekrāsojas augšējā daļa? Citos gados saknēm bija sīva piegarša vai tās zarojās.” VELTA JELGAVAS NOVADĀ
Ja burkāniem ir atsegta pieres daļa jeb pleciņi, tie vienmēr iekrāsojas zaļā vai sarkani violetā krāsā. Tas liecina par kļūdām augsnes sagatavošanā un nepareizu mitruma režīmu. Augsnei jābūt pietiekami dziļi un vienmērīgi sastrādātai, irdenai. Tā kā zeme augšanas laikā sablīvējas, tā regulāri jāirdina, pieraušot augsni burkānu saknēm. Tādējādi iespējams novērst zaļo pleciņu iekrāsošanos.
Zaļa pieres daļa biežāk veidojas mālainās, blīvās, pārāk mitrās augsnēs. Taču dažas šķirnes, piemēram, ‘Nantes 5’ (‘Monanta’), labi aug smagās augsnēs un neveido zaļos pleciņus. Zemniekiem, kas audzē burkānus tirgum, rūp, lai precei būtu labs izskats – vienmērīgi oranžs krāsojums. Zaļajai daļai ir arī nedaudz sīva garša, tāpēc to parasti nogriež.
Burkānu audzēšanai piemērotas ir dziļi sastrādātas, trūdvielām bagātas, vieglas, labi aerētas, irdenas smilšmāla augsnes ar neitrālu augsnes reakciju. Akmeņainās augsnēs saknes kļūst līkas un sāk zaroties. Atkarībā no izvēlētās šķirnes un saknes garuma burkānus sēj līdzenā laukā, paaugstinātās dobēs vai uz vagu skaustiem. Vagas nereti veido smagākās augsnēs un vietās ar augstu gruntsūdens līmeni, kā arī sējot šķirnes, kam aug garas saknes (Imperator, Berlicum, Flakē tips). Starp vagām parasti ievēro apmēram 45 cm attālumu, lai ērtāk rušināt rindstarpas. Mazdārziņā ieteicams sēt paaugstinātās dobēs (augstums līdz 25 cm), kur 20 cm attālumā izveido 3–4 rindiņas. Vagas un dobes pavasarī ātrāk iesilst, jo tajās ir pietiekami dziļš irdenas augsnes slānis, tāpēc veidojas skaistas saknes, tomēr sausā laikā tās straujāk izžūst. Agrīnās šķirnes ar īsākām saknēm, kā arī šķirnes ar apaļām saknēm (‘Parmex’ un citas) var sēt līdzenā laukā, it sevišķi vieglās augsnēs. Izvēloties jebkuru sējas veidu, jāņem vērā optimāla izsējas norma. Agrajām šķirnēm sēj aptuveni 150 sēklu, bet vēlīnākām, ar lielām saknēm vajag 80–100 sēklu uz vienu kvadrātmetru.
Sakņaugu ražu un kvalitāti, kā arī garšu ietekmē dažādi faktori. Ja ļoti prasīgām šķirnēm, kam nepieciešami labi augšanas apstākļi, kaut kā pietrūkst, cerētais ražas daudzums un garša izpaliek.
Burkāni veido kroplas, zarainas saknes, ja mēslo ar svaigiem kūtsmēsliem. Mēslošanai jāizmanto tikai minerālmēsli, bet organisko mēslojumu var iestrādāt iepriekšējā gadā. Nedrīkst augus pārbarot ar slāpekli, jo tad saknes zarojas vai plaisā. Papildmēslošanai ieteicams izvēlēties kompleksos minerālmēslus, kuros ir arī mikroelementi. Šādi tiks palielināts cukura daudzums un saknes labāk glabāsies.
Mitruma daudzumam augsnē vajadzētu būt vienmērīgam visā augšanas periodā. Sakņaugi slikti pacieš sausumu. Burkāniem vairāk mitruma nepieciešams dīgšanas laikā, tāpēc sējumi jāaplaista. Tomēr, ja augsne ir pārāk slapja un sablīvējusies, sēklām trūkst skābekļa un tās slikti dīgst. Daudz mitruma nepieciešams arī sakņu veidošanās laikā, aptuveni 5–6 nedēļas pēc sadīgšanas. Sausumā saknes kļūst sīkas un negaršīgas (ar sīvu garšu), savukārt nevienmērīga mitruma dēļ tās plaisā.
Burkānus nevar audzēt noēnotās vietās. Labā apgaismojumā un saulainās vasarās saknes izaug saldākas, tajās ir vairāk cukuru.
Zarainas (pirkstainas) saknes var veidoties, ja augus bojā sakņu nematodes. Lai no tām izvairītos, jāievēro augu seka – vienu kultūru nedrīkst audzēt tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas.
Smagās, mālainās augsnēs saknes nav tik gludas. Trūkstot skābeklim, burkāniem sāk augt daudz sīku saknīšu un tie kļūst bārdaini.
