Kas mūs tagad gaida? Eirokausi! 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai tev būtu futbola klubs, jābūt entuziasmam un fanātismam, bet, lai iegūtu trofeju – arī bagātiem draugiem. Tā pēc Latvijas kausa iegūšanas secina “Audas” ilggadējais prezidents, šobrīd izpilddirektors Juris Gorkšs. Finālā 1:0 uzvara pār “RFS”.
“Ulmanis bija gudrs vecis”
Stundu pirms Latvijas kausa fināla “Skonto” stadiona preses centrā liela rosība, dzirdama lietuviešu mēle. “RFS” nolīguši kaimiņu brigādi četru cilvēku sastāvā veidot filmu par komandas šīs sezonas gaitām – sākot ar Eirokausu kvalifikāciju. Viņi dzimtenē līdzīgu produktu veidojuši par nacionālo lepnumu Kauņas “Žalgiri” un sola arī grāvēju par Latvijas futbola čempioni. Komanda sarūpējusi fantastisku materiālu, daudzas izglābšanās pēdējās minūtēs.
Gaidot maču, runājos ar Arni Ērmani – futbola statistiķi un kādreizējo spēlētāju ar atmiņām no Latvijas meistarsacīkšu augstākās līgas 20. gadsimta 70. un 80. gados. Latvijas kausā viņam veiksmīgākais bijis 1976. gads, kad ar “Radiotehniķi” ticis līdz pusfinālam, kur ar 0:2 zaudēts tā brīža kausa ieguvējai “Lielupei”. “Mums galvenais treneris bija Gunārs Ulmanis, pretiniekiem – Jānis Gilis.
“Radiotehniķim” no zināmākajiem spēlētājiem – Juris Šņore vārtos, Vladimirs Teterjatņikovs, kurš bija uzspēlējis arī “Daugavā”, aizsardzībā kapteinis Viktors Karpasovs. Es tajā mačā spēlēju pussargos, bet vispār biju vārtsargs. Lieta tāda, ka kausa izcīņā nevarēja spēlēt futbolisti, kas komandā pieteikti pēc noteikta datuma pavasarī. Čempionātā drīkstēja, kausā – ne, tāpēc sastāvs bija apgriezts, maiņā bija vien divi spēlētāji. Es diezgan labi arī laukumā mācēju spēlēt, jo bērnībā nebija specializācijas un vārtos iestājos tikai pusaudža gados,” stāsta Ērmanis.
“Ulmanis bija gudrs vecis, “Daugavā” 13 gadus nospēlējis, vienu laiku bija kapteinis. “Radiotehniķī” sākumā bija spēlējošais treneris,” viņš turpina. “Bija diezgan mierīgs, bet varēja arī sapurināt, ja vajadzēja. Mums pirms sezonas parasti bija divu nedēļu nometne Saldū, čempionāts sākās aprīļa beigās. Saldū, vēl neizkāpuši no autobusa, Ulmanis pateica – ja kāds pamēģinās alu, varēs braukt mājās. Bija disciplīna. Ar mums kopā trenējās igauņu komanda, vakarā ēdām vienā restorānā, viņiem bija atļauta viena pudele alus. Arī mēs gribējām, bet treneris norādīja, ka mums nevar dot – ja izdzersiet vienu, gribēsiet arī otru.”
Rūpnīcā Arnis Ērmanis strādāja par atslēdznieku. Sezonas laikā divas dienas nedēļā darbs, trīs – treniņi. Alga kā kolēģiem, bet par futbolu nāca klāt nelielas prēmijas.
Ērmanim sakrāta ļoti bagāta statistika. Kausa fināliem, sākot ar 1937. gadu, trūkstot divu vai trīs vārtu guvēju – periodikā nav pieminēti. Šobrīd plānā izdot grāmatu par Latvijas čempionātiem, sākot ar pašu pirmo 1922. gadā.
Futbols bez lamu vārdiem
Tikmēr jau klāt spēle. Latvijas himnai tiek nospēlēta īsā versija. Kāpēc paši necienām savas valsts simbolus? Apsēžos līdzās “Audas” līdzjutējiem, kur valda simpātiska atmosfēra – neliela grupiņa aktīvāko dzied un skandē saukļus. Domāju – kāpēc futbola klubos un izlasē var ritmiski just līdzi, bet lielā hokeja fanu kustība neko vairāk par “Sarauj” un “Latvija” nav radījusi? Varbūt līdz pasaules čempionātam maijā hokejisti var pieteikties kursos pie futbolistiem?
Pirmais puslaiks aizrit līdzvērtīgā cīņā, mazliet bīstamāka ir “Auda”, kas arī izvirzās vadībā – puslaika beigās no vārtu priekšas precīzs ir Daniils Ulimbaševs. “Audas” atbalstītāju sektorā daudz ģimeņu ar bērniem. Rihards Gorkšs, kluba akadēmijas treneris, sarokojas gan ar lielajiem, gan mazajiem. Man līdzās sēž baldonieši Artūrs Šimēns ar desmit gadus veco dēlu Artusu. Iepriekš puika trenējies regbijā, šogad pārgājis uz futbolu, un tagad viņi regulāri apmeklē “Audas” spēles, abiem ir kluba fanu atribūtika – šalle, cepure.
“Šodien gandrīz izjuka braukšana uz finālu, jo skolā ne tik labi veicas, bet aizgāja uz konsultāciju, izlaboja. Futbols mums ir kopīgs laika pavadīšanas veids. Treniņi viņam patīk, treneris slavē centību,” stāsta Artūrs. Ir plaši izplatīts uzskats, ka Latvijā uz futbolu ar bērniem nevar nākt, jo daudz skan trīsstāvīgie lamuvārdi. Varbūt šis stadiona sektors ir izņēmums, bet pirmo 45 minūšu laikā tā vāji sadzirdu pusotru nekulturālu vārdu. “Esmu bijis uz futbolu Liepājā, tur dzirdēju diezgan daudz, bet te virslīgas mačos – nē, vīri sevi tur rāmjos. Tagad lamāties nav moderni,” domā Artūrs Šimēns.
Otrajā puslaikā rupjo vārdu statistiku dubulto kāds audiešu līdzjutējs neapmierinātībā ar tiesneša lēmumu. Jāteic gan, ka abas svarīgākās Edgara Maļceva svilpes ir pozitīvas “Audai” – 11 metru soda sitiens 53. minūtē, taču Georgi Minčeva sitienu atvaira Pāvels Šteinbors, un otrā dzeltenā kartīte Stefanam Paničam, “RFS” 78. minūtē paliekot mazākumā. Lai gan izdodas tikt līdz vienam izcilam momentam, rezultāts vairs nemainās. “Audas” līdzjutēju visbiežāk atkārtotais sauklis ir par godu savam vārtsargam: mums ir Fabriss Ondoā, no Kamerūnas nāk, viņš vārtus sargāt māk, mums ir Fabriss Ondoā!
Muižnieces atvadas
“Pirmais kauss man, pirmais kauss klubam. Paldies līdzjutējiem, ļoti patīkami spēlēt šādā atmosfērā. Visi kopā šo uzvaru atcerēsimies vēl ilgi. Spēles plānu izpildījām, svarīgākais bija aizsardzībā nospēlēt droši, jo zinājām, ka uzbrukumā kādu momentu izveidosim. Vārti? Spēles situācija, Niangs apspēlēja aizsargu un atdeva fantastisku piespēli. Ticēju, ka nosargāsim pārsvaru. Otrajā puslaikā “RFS” vairāk kontrolēja bumbu, bet viņiem nebija daudz momentu. Kā svinēsim? Ļoti ilgi,” pasmējās vienīgo vārtu autors Daniils Ulimbaševs, kurš iepriekš kausa finālā bija spēlējis “Spartaka” un “Ventspils” rindās, abas reizes piedzīvojot zaudējumu.
“Auda” dibināta 1969. gadā, šosezon komanda pēc 18 gadu pārtraukuma atgriezās virslīgā. Un tagad iegūts pirmais tituls, nodrošinot iespēju nākamvasar debitēt Eirokausos. Visemocionālākais šis brīdis, protams, bija Jurim Gorkšam: “Mums agrāk bija tāda dziesma – “Čempionu līgā vai eirolīgā, vienmēr uzvara Auda Rīga”. Nelabvēļi par mums ņirgājās, tagad man to atgādināja, un jāteic – nekas nav neiespējams. Pirms gada nevarējām sapņot par kausa iegūšanu. Gribējām spēlēt virslīgā, bet nedomājām, ka spēsim būt tādi, kā tagad esam.
Kad visas komandas ziemā bija nokomplektētas, par mums neviens neko nezināja, puiši satikās pirms čempionāta. Tas ir treneru un šo spēlētāju nopelns, viņiem nav bijības, visās spēlēs iet uz uzvaru. Esmu lepns par komandu. Kas mūs tagad gaida? Eirokausi!” Viņa minētais par bagātajiem draugiem – skaidrs, ka “Auda” virslīgā neienāca kā pastarīši, budžets sasniedz miljonu, bet tas tāpat ir mazāk nekā “Rigai”, “RFS”, “Liepājai” un “Valmierai”. Latvijas čempionāta tabulā atbilstoša vieta – stabila piektā pozīcija.
Uz apbalvošanas ceremoniju ieradās arī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Tātad politiķus publisks pasākums interesē ne tikai priekšvēlēšanu laikā.
“RFS” un “Auda” šosezon virslīgā trīs reizes spēlēja neizšķirti, līdz ar to kausa finālā ne mača scenārijs, ne iznākums nav pārsteidzošs. “Grūti izskaidrot, kāpēc neuzvaram viņus, “Auda” ir laba komanda. Nevaru teikt, ka pretinieki šodien gribēja vairāk, bet varbūt dažās situācijās nebijām pietiekami agresīvi,” sprieda Stefans Paničs.
Vaicāts par dzeltenajām kartītēm, serbs norādīja – par pirmo nav jautājumu, bet otrajam brīdinājumam viņš nepiekrīt un uzskata, ka noraidījums bija nepelnīts. “Domāju, ka tā bija tiesneša kļūda, kas izjauca spēli,” tā Paničs. “RFS” virslīgā ir trešie ar piecu punktu pārsvaru pār “Liepāju”, taču atlikušais četru maču kalendārs un vēl UEFA Konferences līgas spēles liek domāt, ka nosargāt pozīcijas nebūs vienkārši.
