Anda Līce: Kas mūs spēj sapurināt? 5
No augšas, šķiet, vairs nekas. To nespēj nedz vēl kāda no jauna izperēta partija, nedz valdības prioritāšu garie un neizpildāmie saraksti un dīvainā ierēdņu rotācija, pat Briseles sankciju draudiem un jaunas ekonomiskās krīzes tuvumam cilvēki atmet ar roku. Pierasts pat pie Krievijas draudīgās rosīšanās aiz mūsu valsts austrumu robežas.
Un te pēkšņi – Baltā galdauta svētki! Nav svarīgi, kuram pirmajam ienāca prātā doma par pulcēšanos 4. maijā pie balti klātiem galdiem, galvenais, lai tas notiek un lai pirms tam mēs, cik vien katrs varam, sakopjam savu māju un apkārtni. Nenormālās steigas un bieži vien darbošanās tukšgaitā dēļ mēs galda kopību jau sākam uzlūkot kā kaut ko apgrūtinošu un veltīgu laika šķiešanu, kaut gan īstenībā esam noilgojušies pēc tā brīnumainā viļņojuma sirds apvidū, kas rodas, kad daudzi kaut ko dara vienā prātā. Tādi brīži apziņā izlīdzina kurmju rakumus un aizber ierakumus. Par nožēlu šodien pat daudzās ģimenēs vairs kopīgi nesvin svētkus – brīvības piedāvātās un nekritiski lietotās iespējas mūs ir atsvešinājušas un izsvaidījušas pa pasauli tā, ka ne sasaukties. Kopība internetā ir tuvības ilūzija, surogāts, par ko ar skumjām sakām – labāk tas nekā nekas.
Gadiem ilgi gaidītās labās pārmaiņas valstī nenāk un arī nevar nākt no administratīvās augšas vai ārpuses. Viss notiek iekšpusē, to tik spoži pavasarī parāda daba. Asns nāk vienīgi no nosargāta dīgļa. Par to, ka brīnumaino dīgli tauta okupācijas gados bija nosargājusi (kaut arī daudzi teica pretējo), mēs pārliecinājāmies barikāžu laikā. No tā, ko katrs varēja dot, cienasta galdus klāja pat uz kailas zemes, nenobaidoties, ka tie var izrādīties bēru galdi. Ir jāatšķir tā kopība, kāda valda, piemēram, pavasara talkās vai Dziesmu svētkos, no tās, kad pie tautai nozagtā labuma galdiem sēdošie gadiem ilgi slēdz darījumus ar savu sirdsapziņu, cits ar citu un sev līdzīgiem visā pasaulē. Jā, arī viņi taču uzsauc tostus neatkarībai, jo bez tās viņi nebūtu iekļuvuši miljonāru sarakstos. Tiem, kas snaikstās ap viņu galdiem, gaidīdami, ka viņiem kaut ko atmetīs, par dažādiem pakalpojumiem atmet arī.
Baltā galdauta sakarā šoreiz runa ir par ko citu – vai manī ir sēkliņa ar dīgli vai tikai tukšs sēklapvalks, vai mēs esam vien valsts pilsoņi vai arī tās mantinieki un sargi? Katrs 4. maijs atšķir jaunu lappusi valsts neatkarības vēsturē un ļauj pārlūkot, ko mēs katrs individuāli un visi kopā gada laikā esam no neatkarības zaudējuši un ko ieguvuši. Kur gan to labāk var pārrunāt, ja ne pie balti klāta svētku galda?
