Viktors Ivbulis: Kas mūs sagaida? 9
Ir vērts sākt konkrētāk apspriest domu arī par Eiropas Savienoto Valstu radīšanu tā vietā, lai tikai sūdzētos par Briseles neizdarībām.
“Latvijas Avīzē” Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izlasīju Jura Pavloviča rakstu “Jaltas pasaules noslēgums”. Tik tiešām, Krievija anektēja Krimu, kura visos pašas Krievijas parakstītajos starptautiskajos dokumentos ir Ukrainas sastāvdaļa, un reizē ar to pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām atgriezās pie Eiropā un arī pasaulē tik ilgi pastāvējušā principa, ka teritoriālo vēlmju gadījumā taisnība parasti ir stiprākajam. Taču līdz ar to ir smagi iedragātas Krievijai nepieciešamās saites ar augsti attīstītām zemēm un ilgā laika posmā tā būs zaudētāja.
Gribas teikt, ka jau pirms “Jaltas pasaules noslēguma” Eiropas vēsture bija ieguvusi dažas jaunas iezīmes tāpēc, ka pasaule tagad ir sarāvusies maza un mūsu kareivji jau dien Afganistānā un Āfrikā. Ārpus Jaltas nolīgumiem un visa līdz šim vēsturē pieredzētā ir ne tikai Japānas, bet arī Ķīnas, Indijas, Dienvidkorejas un vairāku citu Āzijas valstu nacionālā kopprodukta straujā izaugsme. Ķīnā pēdējos desmit gados tā pieaugums ir 7,79 gadā, Indijā apmēram tāds pats, izņemot 4,5 – 5% pagājušajā un šajā gadā. Vēl nesen par atpalikušām dēvēto zemju saražotās preces bieži vien ir inovatīvas un ar augstu kvalitāti. Tās ir lētas lētā, bet kvalificētā darbaspēka dēļ un iegūst noietu ne tikai milzīgajos vietējos tirgos un Āfrikā, bet arī Eiropā un ASV uz pašu rietumnieku ražotās produkcijas un tātad ienākumu rēķina. Tas varbūt ir Eiropas tā sauktās globālās krīzes galvenais iemesls. Taču diez vai to vispār var apzīmēt par globālu, jo ASV banku izraisītā 2008. gada krīze, kas smagi skāra arī Eiropu, nemaz neparādījās ekonomiski strauji augošajās Āzijas zemēs.
Un Eiropas demogrāfiskais vājums galīgi nav globāls tāpēc, ka vairākums Āzijas un Āfrikas zemju ir bezcerīgi pārapdzīvotas augstās dzimstības un mūža ilguma pieauguma dēļ, tādēļ to nespēja savus iedzīvotājus apgādāt ar minimālo iztiku pastiprina etniskos un reliģiskos konfliktus. Izmisīgo ekonomisko migrantu vilnis uz Eiropu nekad nav bijis tik liels kā patlaban un tie sāk sasniegt arī mūs.
Kā to savā pēdējā grāmatā “Ekonomiskās politikas problēmas” ir uzsvēris Pēteris Guļāns, bioloģiski produktīvā zemes platība uz vienu mūsu planētas iedzīvotāju 2010. gadā bija divi hektāri jeb četras reizes mazāka nekā 20. gadsimta sākumā un ar to vairs nekādi nevar cilvēci pabarot, kura katru gadu kļūst lielāka par 175 miljoniem. Tas teorētiski būtu kaut cik iespējams, ja radikāli nokristos dzimstība un lielais pārtikušo vai bagāto slānis pamatīgi samazinātu patēriņu. Bet abas alternatīvas ir utopija. Piebildīšu: uz šī fona izceļas Krievija, kur vienu kvadrātkilometru visas zemes vidēji apdzīvo tikai 8,4 cilvēki un neapstrādātas paliek milzu platības labas zemes. Bet Indijā, piemēram, Bihāras štatā 94 000 kvadrātkilometros, tas ir, pusotrā Latvijas teritorijā, dzīvo 104 miljoni cilvēku un Utarpradēšas štatā 240 000 kvadrātkilometros – gandrīz 200 miljoni, un ne visa zeme tur ir apstrādājama. 2001. – 2011. gadā ir nākuši klāt 182 miljoni jaunu pabarojamo, un nevienā līmenī nedzird aicinājumus sākt ģimeņu plānošanu. Tā vietā izskan lepnums par labi izglītoto jauno cilvēku desmitiem miljonu.
Neraugoties uz patiesi lielajiem sasniegumiem Indijas attīstībā, tajā dzīvo gandrīz trešā daļa visas pasaules nepaēdušo bērnu. Neaprakstāmi trūcīgo milzīgā masa nacionālā kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju notur Indiju 130. – 140. vietā pasaulē starp citām valstīm, taču tur ir arī vismaz 300 miljonu plaša vidusšķira un līdz šim nedzirdēti liels nacionālais lepnums. Augstākā izglītība patiešām ir izvērsta un nereti priekšzīmīga.
Kādēļ par to rakstu? Man likās, ka vairāk jārunā par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam un ka katram ir svarīgi saprast, cik grūti būs ES ietilpstošo arī bagātāko zemju valdībām apmierināt iedzīvotāju nerimtīgās prasības pēc vēl augstāka atalgojuma vai pensijām. Tādi kā mēs ir pieraduši pie trūkuma un tāpēc savu valsti droši vien vēl spēsim pacelt augstāk.
Bet jāmeklē kopīgi ceļi uz to. Kā to rāda Latvijas – un ne tikai Latvijas – piemērs, no ievēlētajiem Eiroparlamenta deputātiem mēs pirmkārt un saprotami gaidām lielākas rūpes par savu valsti, savu valodu un kultūru. Bet vai viņi to spēs un vai ar to pietiek?
ES vadība tikai ar lielām grūtībām spēja panākt vienošanos par kaut kādām kopīgām sankcijām pret Krieviju. Vairāku valstu valdības, piedzīvojušas negaidīta liela zaudējuma rūgtumu šajā nobalsošanā, laikam iztopot savu uzvarējušo konkurentu uzbrukumiem, sāk paust uzskatu, ka ir jāsamazina ES valstu virzība uz federālismu. Šajā ziņā īpaši izceļas Lielbritānija, kuras iebildumu dēļ jau tika ievērojami samazināts ES šī gada budžets. Tas nozīmē izteiktāku tendenci katrai zemei līst atpakaļ savā alā, no kuras tām gandrīz bija izdevies izkūņoties.
Iebilstot pret pašreizējo ES vadības taupības politiku un cenšoties Itālijai atrast atšķirīgu ekonomiskas atlabšanas ceļu, Eiroparlamenta vēlēšanās uzvarējušās Itālijas valdošās partijas līderis un valsts premjerministrs Mateo Renci teic, ka, viņaprāt, ja Eiropa nespēs radikāli izvērst ražošanu, pēc 20 gadiem varbūt tikai Vācija vien būs pasaules mēroga spēlētāja. Nav gadījies sastapties ar tādām ziņām par lielākajām Eiropas valstīm, bet zinātnieki lēš, ka nacionālā kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju jau attīstītās nelielās Āzijas valstis apdzīs ASV pēc 15 – 20 gadiem. Renci arī atzīst, ka Itālijai būtu jāiet uz mērķi – Eiropas Savienoto Valstu radīšana. Tas ir ļoti skaļi pateikts, bet varbūt ir vērts šādu domu sākt konkrētāk apspriest arī citās zemēs tā vietā, lai tikai sūdzētos par Briseles neizdarībām.
