“Kas mums tagad traucētu atsliet muguru un darīt labas lietas, bet vieglāk jau ir čīkstēt.” Saruna ar Pēteri Vasku 13
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada nogalē Latvijas dižākais komponists Pēteris Vasks saņēma Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā. Zvaigznes dienas priekšvakarā “Latvijas Avīzei” bija iespēja veldzēties gan nupat Igaunijā un Somijā klajā laistajā Pētera Vaska jaunākā koncertieraksta mūzikā, gan viņa viedajos vārdos… Vai būtu jāuzsver, ka komponistam pagājušajā gadā bija liela jubileja? Domāju, ka nav, lai katram būtu tik ražīgas un radoši piepildītas dienas.
Pie kā strādājat pašlaik?
P. Vasks: Uzrakstīju ciklu japāņu vīru korim. Interesanti, japāņi piedāvāja divas valodas – vai nu latīņu, vai latviešu. Atradu man ļoti mīļa dzejnieka Knuta Skujenieka brīnišķīgus tekstus latviešu valodā. Japāņiem esot liela interese par mūsu koriem, koru kultūru.
Pagājušajā gadā bija pirmatskaņojums manam otrajam vijoļkoncertam, kuru nosaucu par “Vakara gaismu”. Pirmo rakstīju pirms 25 gadiem, toreiz to nosaucu par “Tālo gaismu”.
Tagad rakstu skaņdarbu beļģu vijolniekam – vienai pašai vijolei. Vijole ir tik brīnišķīgs instruments, četras stīgas, bet ar tām var tik daudz ko pastāstīt! Ļoti mīlu stīgu instrumentus, tie dzied. Mani muzikālie ideāli vislabāk izpaužas caur dziedāšanu – gan korim vienam pašam, gan korim un stīgu orķestrim, tad ir divkāršs spēks.
Profesionāli komponisti visos laikos ir rakstījuši pēc pasūtījuma. Varbūt tikai romantiskās filmās komponistam uznāk iedvesma un tad vairs nezina ne dienu, ne nakti, strādā kā apsēsts. Varbūt, ka ir arī tā. Komponēšana ir darbs, katru dienu. Man gan ir iespēja izvēlēties pasūtījumus, akceptēju, sarunāju termiņus, sāku strādāt. Sākumā rodas sēkla, tad skaņdarbu sāku audzināt, gluži kā tādu bērniņu.
Pagājušajā decembrī klajā nāca jūsu jaunākais mūzikas disks.
To ieskaņoja Tallinas kameroķestris kopā ar somu čellistu Marko Ilonenu un alta vijolnieci Lili Maijalu somu diriģenta Juha Kangas vadībā. Diskam ir latviešu komponists, teksta autors ir latvietis Orests Silabriedis, uz vāka – latviešu mākslinieka Ilmāra Blumberga zīmējums. Visi esam kopā!
Ierakstījām 2020. gada pašā sākumā, vēl paspēju būt klāt Tallinas Melngalvju nama zālē, tur ir brīnumaina akustika. Pagājušā gada pašās beigās decembrī svinējām kopīgu dzimšanas dienu: Juha Kanga + Pēteris Vasks = 150. Mums abiem jau ir briesmīgi daudz gadu! Bija brīnumskaists koncerts, kurā skanēja somu, igauņu un latviešu mūzika. Pašās beigās vēl Mocarts. Bija lūgti arī no mūsu vēstniecības, bet laikam neviens nebija ticis.
Esmu bijusi Igaunijā jaunuzceltajā Arvo Perta mūzikas centrā, kura būvi un uzturēšanu atbalsta Igaunijas valdība.
Es visdziļākā cieņā un mīlestībā noliecos Arvo Perta priekšā. Viņš ir mana vadzvaigzne jau daudzus gadu desmitus. Perta mūzika ir Dieva dāvana, ne jau tikai igauņiem, bet mums visiem. Uzskatu, ka Radītājs uz mums runā caur mūziku. Mūzika ir balss no Mūžības, tas, kas mums ir tik ļoti vajadzīgs, tā dod mierinājumu, mīlestību, cerību un ticību.
Vēl neesmu bijis Perta centrā, tur 12. februārī rādīs filmu “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”. Diemžēl netieku, tieši tajā dienā jābūt uz pirmatskaņojumu Kopenhāgenā. Ļoti ceru, ka šajā gadā tur nokļūšu.
Esmu tikai viens no Latvijas izcilajiem komponistiem, mums ir vesela plejāde – es ne ar ko neizceļos. Mums ir tik interesanta jaunā, arī vidējā paaudze! Arī vecākā, piemēram, Georgs Pelēcis – apbrīnojams komponists ar aktīvu radošu darbu, un viņa mūzika ir ļoti vajadzīga cilvēkiem visā pasaulē. Tāpat diemžēl jau Mūžībā aizsauktais Pēteris Plakidis. Mums visās paaudzēs ir tik daudz komponistu.
Varbūt igauņi māk pasaulē skaļāk paziņot par savām labajām lietām.
Igauņu tautas raksturs pauž lepnumu par savu zemi un tautu, savējiem, saviem sasniegumiem, tostarp arī kultūrā un mākslā. Jā, mums tā pietrūkst. Atceros, mums bija operas un baleta diriģents Jānis Hunhens – viņš mēdza teikt, ka te ir par daudz smilts, igauņiem iekšā ir vairāk akmens. Varbūt tas ir kāds skaidrojums. Man gan ir ļoti tuvas igauņu un somu tautas.
Igauņu rakstnieks Jiri Tūliks reiz teica, ka, raugoties uz pasauli no salas, skatiens nekur neatduras, tas veras bezgalīgā plašumā un salinieki neizjūt robežas. Zemgalē, raugoties apkārt, skatiens atduras, saule rietot pazūd aiz koku galiem…
Es iebilstot teikšu – pacel galvu vēl augstāk un skaties uz zvaigznēm! Mans plašās debess ideāls ir Zemgale – tur nostājies pļavas, lauka vidū un redzi visapkārt zvaigžņotas debesis. Uzrakstīju skaņdarbu “Līdzenuma ainavas”, kur iedvesmojos no Zemgales līdzenumiem. Tur ir nakts vīzija – zvaigžņota debess un kulminācijas vietā mostas putni, kuri sāk savu rīta himnu kā slavinājumu Radītājam. Tas ir skaņdarbs diviem stīgu instrumentiem un korim. Koris dzied bez vārdiem garās līnijās un atmodas brīdī imitē putnu balsis, kas koristiem ļoti labi iznāk (komponists pats imitē). Tas viss kopā skan ārkārtīgi skaisti. Esmu dabas mīļotājs.
Kovida laikā apstājās braucieni uz koncertiem un festivāliem, tagad īpaši daudz braucam pa Latviju un – te ir tik skaisti! Man īsti nav mīļākās vietas – mamma ir vidzemniece, tēvs ir no Piltenes, kurzemnieks. Viena Latvijas vieta ir skaistāka par otru. Taisnība, visur citur esot, pietrūkst jūras, bet – ir sapnis par jūru. Man liekas, ar to mēs, ziemeļnieki, atšķiramies no dienvidniekiem – viņiem saules ir tik daudz, bet mums ir sapnis par sauli, tas ir vēl vairāk.
Man ir vislielākais prieks par dabas brīnumiem, nevaru vien beigt brīnīties. Viens no skaistākajiem brīžiem pagājušajā vasarā – varbūt tas bija Līgo vakarā – miglā Vidzemes kalni, uzkalni un saules riets pusvienpadsmitos vakarā… Brīnišķīgi. Brīžiem, no rītiem esot dabā, to saucu par dievkalpojumu. Un saulrieta esejas, kad var tikai apbrīnot, cik skaistu loku diena ir apmetusi.
Esmu jau sen sasniedzis dzīves periodu, kad visi gadalaiki ir skaisti. Jaunībā likās citādi, bet tagad – novembris ir tik skaists, pelēkās krāsas ir tik brīnišķīgas! Vēroju, kā aizlido putni, pamazām krīt lapas un vēlāk pamazām koki atkal sāk zaļot. Latvijas koki ir cīnītāji.
Ļoti gribētos, lai arī mūsu tautā būtu vairāk cīnītāju gēna. Mums šad un tad sašļūk dūša, un tad diemžēl cīnītāju vietā esam čīkstētāji. Bet tad uzreiz jājautā – kā būtu ar kādiem citiem šajā skaistajā vietā, kuru grib iekarot visas lielās kaimiņu nācijas un padarīt par savu. Kuri būtu tie, kas šeit izturētu? Tieši mēs šeit esam izturējuši, tātad – Radītājs zinājis, ko dara. Kas mums tagad traucētu atsliet muguru un darīt labas lietas, bet vieglāk jau ir čīkstēt.
Tā jau ir, tik ilgi cietumā dzīvojot, tauta vairs netiek vaļā no cietuma netikumiem. Cietumā cilvēks jau badu nemirst, katru dienu kaut ko pasviež, pašam nekāda iniciatīva īsti nav iespējama, viss, ko vari darīt, ir lamāt cietumsargus. Tagad tauta lamā visus, arī labos godavīrus un politiķus. Lamā tā, ka tikai viņi ir tie vainīgie, mēs gan ne. Tas drusciņ skumdina. Bet – mēs esam izturējuši pagātni un dzīvojam tālāk.
Ko jūs gribētu latviešiem vēlēt, ko mums vajadzētu iemantot?
Es par to daudz domāju – kā tas iznāk, ka mums ir tik daudz negatīvu ziņu, paši par sevi, paši par savu valsti esam tik negatīvās pārdomās. Kāpēc neprotam, varbūt pat negribam celt savu nācijas pašcieņu? Tas mani vienmēr ir ļoti tracinājis – ko tad mēs, kas tad mēs, vai tad nu mēs ko varam… Es nesaprotu, un mani tas ļoti skumdina. Diezgan daudz ir to, kuri atmet ar roku un domā, ka neies pret straumi.
Mēs varam! Mēs esam! Bet teikt ko labu pašiem par sevi gandrīz vai skaitās sliktais tonis. Taču labais notiek, notiek ļoti daudz pozitīvu lietu, iepriecinošu ziņu. Mūsu tautā ir daudz stipru cilvēku, kuri, neskatoties uz visām grūtībām, ies un izdarīs.
Varbūt tas slēpjas mūsu raksturā – gadu desmitiem cietumos, muižas kalpi, varbūt tas viss vēl sēž iekšā. Vienīgā avīze, ko pasūtām, ir “Latvijas Avīze”, tur ir cieņpilna attieksme, arī lepnums un pašcieņa. Man liekas ļoti svarīga šī pozitīvā enerģija, kas nāk no avīzes.
Mani uztrauc, ka jau vairākas desmitgades mūsu tauta izmirst. Katru gadu esam mīnusos, mums dzimst arvien mazāk bērniņu. Tā ir traģēdija, par ko ļoti pārdzīvoju. Daudz jau par šo tēmu runā, bet maz dara. Par to nebūtu pat jārunā, jaunās ģimenes jau sen bija jāatbalsta. Mēs par daudz runājam. Tāpat pāršķirstīju šodienas ziņas – kā tas var būt, ka tikai pēc diviem gadiem atradīsim līdzekļus, lai nostiprinātu austrumu robežu. Pēc diviem gadiem! Tik daudz kas tiek nokavēts!
Mums trūkst lielāku vīziju. Mēģinām noķert to, kas notiek šobrīd, bet nesaredzam tālāko. Mēs ejam, bet negribam redzēt sev apkārt.
Es gan savā būtībā esmu laimīgs cilvēks, jo mana profesija ir mūzika, esmu tajā iekšā un dzīvoju. Dzīvoju visskaistākajā zemē pasaulē – Latvijā, un manā tautā ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri smaida. Jā, arī par to esmu domājis – lai mēs vairāk smaidītu, to ievērojuši arī tie, kuri atbrauc no citurienes – mūsu sejas ir tik drūmas, nocietinātas. Tagad, brīvā valstī ar smaidu, gaišu skatienu – pats tad kļūsti spēcīgāks un uzdāvini smaidu tam, kurš patiesi ir izmisis un nelaimīgs. Kaut vairāk mēs būtu smaidīgāki!
Reiz teicāt, ka mūzika ir visuniversālākā māksla…
Mūzika jau arī ir jātulko, jāinterpretē. Es jau gan šā vai tā rakstītu mūziku, pat ja mani neviens nemeklētu. Es nevaru neradīt. Kāda jēga tad vispār ir dzīvot, ja nedari to, kas tev dots? Protams, ir prieks, ja mana mūzika skan, ja tā kādam vajadzīga. Savas mūzikas interpretus saucu par saviem brāļiem un māsām, mēs izdziedam stāstu par mīlestību un gaismas esamību. Tumsa nav mūžīga. Kad biju jaunāks, gribējās vairāk kontrastus, bet, gadiem ejot, tumšais mūzikā liekas kļūstam nevajadzīgs, man svarīgāks ir mīlestības starojums. Mūzika var būt pazemīga un pat klusa, bet tā stājas pretim tai tumsai, kas vēl joprojām ir pasaulē.
