Kas mēs esam, un par ko tas ir. Elīna Kokareviča vērtē Henrika Eliasa Zēgnera jaunāko dzejoļu krājumu “Paradīze” 0
Elīna Kokareviča, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par spīti it kā šķietami banālajam, ļoti daudzām dažādām un vienlaikus konkrētām nozīmēm piesātinātajam krājuma nosaukumam, tas, kas atklājas, lasot Henrika Eliasa Zēgnera jaunāko dzejoļu krājumu “Paradīze”, it nemaz nav ne banāls, nedz ārkārtīgi konkrēts – kas nenoliedzami, no vienas puses, ir ļoti labi.
Visu pasaules literāro devumu var iedalīt divās daļās atkarībā no tā, kāda tipa valodu literatūras radītājs izmanto: publisko vai privāto. Valodas lietojumu ietekmē dažādi aspekti, bet neizbēgami – jo autentiskāks un, teiksim, talantīgāks ir radītājs, jo privātāka ir viņa valoda. No šāda skatpunkta H. E. Zēgnera autentiskumu un talantu nevar apšaubīt. Jau sākot ar krājuma nosaukumu, ir skaidrs, ka privātās valodas lietojums dominē. “Paradīze” dzejniekam nav vieta ierasti reliģiskā nozīmē, no kurienes kāds ir izdzīts viņa grēka vai grēku dēļ, viņš to definē caur savu personisko izjūtu, un vārds “izjūta” šeit ir atslēgas vārds.
Tas, vai sajūtas un esamības mirkļus var dēvēt par vietām, lai paliek katra paša izvēlē. Man personīgi bieži šķiet, ka tas, kas notiek iekšienē, izveido noteiktu vietu, kas sasaistās ar to, kas notiek ārienē un ietekmē iekšieni. Šajā vietā cilvēks ielaiž tikai izredzētos – sev tuvos, svarīgos. Šajā vietā cilvēks piedzīvo, izjūt to, ko nereti ikdienā grūti definēt, raksturot. Šajā vietā nekā nav un ir viss. Līdzīgi H. E. Zēgners krājumā definē savu paradīzi (6., 9. lpp.) – kā laiktelpisku vienību, kurā eksistē dzejas cilvēks un no kuras viņš vienādiņ ir kā izdzīts, tā pieņemts tajā, tā ir elle un debesis reizē, un tajā atklājas cilvēks tāds, kāds viņš ir savos trauslākajos, atkailinātākajos brīžos priekos un bēdās, un jaunībā, kad šķiet, ka dzīve tās neprognozējamībā un intensitātē norauj ādu.
Dzejnieks, iepazīstinot ar krājumu, medijos paudis, ka viņš centies nerakstīt konceptuālu dzeju, bet emocionāli atklātu. Tas viņam ir pilnā mērā izdevies. Lai gan arī šādu pieeju var dēvēt par konceptuālu, tā nav mākslīgi konstruēta. Krājumā sastopams ļoti trausls, visu jūtošs un izjūtošs dzejas cilvēks, kurā uzreiz atpazīstams jauns cilvēks sevis, savas pasaules, telpas, laika un cilvēku (sava cilvēka) meklējumos un definēšanā (dzejolis 22. lpp. ir spilgts dzejnieka paaudzes manifests). Man tas šķiet ļoti atbruņojoši.
Pat ja ne visos dzejoļos es pilnā mērā nolasu dzejnieka privātās valodas nozīmju nianses un references, caur “Paradīzes” dzejas cilvēku es momentāni atgriežos vecumā 20+ un momentāni saprotu šo cilvēku, pat ja mums, virspusēji skatoties, nekā kopīga nav. Dzejoļi ir pilni mīlestības, noraidījuma, šķiršanās sāpju, eksistenciālas apjausmas, dzīves svinēšanas un apraudāšanas, vienlaicīgas laimes un nelaimes izjūtas, bet tie nav eksaltēti un sentimentāli. Dzejnieks izsakās ļoti tieši, dažviet pat ironiski, viņa uzburtās redzes ainas ir skaidras, viņa pasauli izgaismo cigaretes nodeguļa uguns, bet tas ir tāpēc, ka dzejas cilvēks neslēpjas, viņš tāds vienkārši ir.
Viņš cenšas ieraudzīt sevi konkrētās situācijās tieši tā, kā viņš jūtas, viņš cenšas definēt sevi attiecībā pret citiem, pret pasauli un dzīves jēgas izpratni, caur savām metaforām viņš rada pats savu reliģiju. Jā, varbūt “Paradīze” ir pat personīgās reliģijas manifests, kurā “piedošana”, “gaisma”, “mīlestība” ir jēdzieni ar īstam, dzīvam, jūtošam jaunam cilvēkam daudz pietuvinātākām nozīmēm (piemēram, dzejolī 42. lpp. gaismas jēdziens rada asociācijas vienlaikus ar “dievišķo” gaismu un Lielo sprādzienu) nekā apbružātās un dažbrīd jau liekulīgi skanošās kristietiskās nozīmes. Domāju, daudzi jaunieši, kuriem dzeja ir svarīga, šajā krājumā atradīs precīzu savu izjūtu un dzīves pozīcijas atspoguļojumu.
Krājumu papildina Sabīnes Verneres ilustrācijas, kas atgādina ar cigaretes galu vilktas līnijas, cigarešu dūmu veidotas figūras, sveces liesmas spēles vai izdeguša sērkociņa izlocītās “cietēja” pozas. Tās ir ļoti trāpīgas, jo spīdēšana, žilba un mirkļa uzplaiksnījums krājumā ieņem nozīmīgu lomu. Lasot dažbrīd pat paliek bail, ka tik dzejas cilvēks savā izjūtu intensitātē nesadeg pats, taču kā pretsvars tam, kas, šķiet, viņu satur kopā un neļauj padoties sadegšanai, ir mīļums, sirsnība, kas no viņa staro (pret draugiem, mīļoto).
Tā tiek nostiprināta krājuma galvenā ass – pretišķību atklāšana, kur pretišķības ir neatņemama cilvēka eksistences sastāvdaļa un kur vienā brīdī laime ir un tad tās nav, kur vienā brīdī ir skaidrs, par ko tas viss ir, bet otrā jau viss ir mainījies, un kur paradīze Zemes virsū nav nekas vairāk par to pašu tik ļoti “sapisto” dzīvi, no kuras nav iespējams izbēgt vai izvēlēties piedzīvot tikai patīkamo. Tas viss kopumā liek aizdomāties, vai, kļūstot vecākam, vēl kādreiz būs iespējams atgriezties pie tik intensīvas pasaules izjušanas un vai maz gribētos. Varbūt mazlietiņ… Tajā pašā laikā ir patīkami apzināties, ka pienāk laiks, kad ādu vairs nebūs tik viegli noraut, un tad gribas teikt: mazais un mīļais draudziņ, kukainīt, kļūs vieglāk.
