Kas mainīsies: Ko cels amatos? Ko atlaidīs? Kāda būs alga? 0
2019. Kas mainīsies? Ko cels amatos? Ko atlaidīs? Kā atalgos?
“Latvijas Avīzes žurnālisti atskatās uz savām pērn veiktajām prognozēm, kā arī paredz, kas šogad gaidāms ekonomikā, politikā, kultūrā, veselības aprūpē un izglītībā.
Politikā: neskaidrības laikmets
Latvijas politika kļūs neparedzamāka, nākas secināt, skatoties uz savām iepriekšējām prognozēm. Gada sākumā nebija nekādu pazīmju, ka valdošās koalīcijas partijas pēc vēlēšanām tik pamatīgi zaudēs ietekmi un valdības veidošanas sarunās tieši “jaunie” diktēs noteikumus. No otras puses, Latvijas vēlētāji arī agrāk ir apliecinājuši, ka labprāt ļaujas pārmaiņu vējiem, lai gan reti ir bijusi tik neskaidra apjausma, kur īsti tie pūš.Nav apstiprinājusies mana skeptiskā prognoze, ka čekas maisu atvēršana tomēr pašā finālā tiks nobremzēta un, visticamāk, tas notiks ar Valsts prezidenta rokām, jo partijas baidīsies atklāti nostāties pret. Raimonds Vējonis likumu parakstīja, un tagad daļa VDK arhīva jau lasāma tīmeklī. Bet nu par to, kas varētu notikt šogad.
Ar kuru mēģinājumu izdosies izveidot valdību?
Pašreizējā Saeima jau ir uzstādījusi rekordu – tik ilgi pēc vēlēšanām bez jaunas valdības kopš neatkarības atjaunošanas vēl neesam bijuši. Jādomā, ka partiju politiķi labi apzinās, ka ilgstoši “eksperimenti” nenāk par labu ne politikai kopumā, ne katram atsevišķi. Tāpēc trešais mēģinājums varētu būt veiksmīgs, un par premjeru tiešām kļūs kāds no “Jaunās Vienotības”. Cita lieta, ka nekas stabils tur iznākt nevar – konflikti jaunajai koalīcijai ir ielikti jau šūpulī. Nebūtu pārsteigums, ja gada laikā Latvija piedzīvotu vēl citu valdību un arī interesantus procesus partiju iekšienē.
Vai Raimonds Vējonis paliks Valsts prezidenta amatā?
“Godīgi sakot, Vējonim iet švaki,” pagājušā gada vasarā intervijā “Latvijas Avīzei” izteicās toreizējais ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Tieši ZZS bija tas spēks, uz ko Vējonis varēja cerēt, ka tā palīdzēs “sakārtot” balsojumu Saeimā un ļaus viņam saglabāt pilnvaras arī uz otru termiņu pēc 2019. gada. Nevienam citam politiskajam spēkam tādas motivācijas nav. Taču ZZS ir zaudējusi balsis un ietekmi.
Protams, vērojot, cik nespējīgas partijas pašlaik ir valdības veidošanā, varētu rasties iespaids, ka līdzīgi kompromisu var neizdoties rast, arī meklējot prezidentu, un tad pēc ilgām mocībām atstāj to pašu, kas ir. Bet ticamāk gan, ka nākamgad Latvijai būs jauns Valsts prezidents.
Vai Rīgas dome tiks atlaista?
Šis process droši vien tiks sākts, taču līdz iznākumam var arī nenonākt. Te jāņem vērā tas, ka Rīgas dome ir svarīgākais “Saskaņas” bastions, kuru tā gribēs noturēt par katru cenu. Un te, ja vajadzēs, tiks iesaistīti visi pretlīdzekļi – gan juridiski (lēmuma apstrīdēšana), gan starptautiski (vēršanās pie dažādām Eiropas institūcijām), gan propagandas (kampaņa pietuvinātajos medijos un interneta sociālajos tīklos) un pat ielu (mītiņu organizēšana). Zināms, ka “Saskaņai” vajadzības gadījumā patīk izspēlēt arī etnisko kārti, tāpēc izmisuma gadījumā varētu pat parādīties paziņojumi, ka pret Rīgas mēru vēršas viņa tautības dēļ.
Tiesa, te var veidoties savienoto trauku princips – ja tiek atlaista, piemēram, Daugavpils dome, tad ar līdzīgiem argumentiem arī Rīgas domes atlaišanas iespējas palielinās.
Ekonomikā: turpināsim uzbaroties
Kā prognozēju, vidējā alga pārsniedza 1000 eiro, bet ne visi to sajuta. Tie, kuri mainīja darbavietas, jaunajā noteikti saņēma lielāku atalgojumu nekā iepriekšējā. Tas katrā darbavietā pavilka uz augšu vidējo līmeni (par 8%), kamēr lojālais darbinieks saņēma tikpat cik aizpērn. Tikai eksportspējīgie uzņēmumi varēja atļauties plānotu algas celšanu par kādiem 5 līdz 10%.
Ekonomisko uzrāvienu veicina mājsaimniecību tēriņi – zems bezdarbs, ienākumi aug, varējām pirkt arī tādas preces, ko spiedīgākos apstākļos neatļāvāmies, – gada nogalē par trešdaļu augusi nepārtikas preču pirkšana. Visvairāk pirkām būvmateriālus, instrumentus, santehniku, elektrotehniku, viedtālruņus, datorus, apģērbus un apavus. Pirkām tā, it kā krīze nedraudētu, uz kredīta. Arī valsts budžets sastādīts ar deficītu. Ne mājsaimniecības, ne valsts šajos labajos gados nav atlikušas sev pienācīgu drošības spilvenu. Pašlaik gan izskatās, ka nākamgad spilvenu vēl nevajadzēs – sak, kāpēc tajā bāzt spalvas?
Attiecībā uz pērno sadzīvisko jautājumu “vai daudzdzīvokļu mājās “Rīgas ūdens” atradīs un novērsīs ūdens zudumus?” mans paredzējums bija: nē. Un patiešām, šogad tika paaugstināta maksa par piegādāto ūdeni Rīgā, ieplānojot zudumus 13% apmērā. Bet tajās mājās, kur zudumi pārsniedza 20%, neviens tos nemeklēja. Vienīgi Ekonomikas ministrija izstrādājusi noteikumu projektu, kas paredz pašiem namu iedzīvotājiem atrast zudumus kopā ar apsaimniekotājiem, pārejot uz kopīgi iegādātiem vienas uzbūves ūdens patēriņa uzskaites skaitītājiem, ko varētu nolasīt attālināti.
Vai banku būs tikpat daudz?
Par spīti lielajam finanšu satricinājumam – lielākās vietējā (atkal!) kapitāla bankas likvidācijai – finanšu krīze neiestājās. Vienpadsmit pārpalikušās nerezidentu bankas pakāpeniski savu biznesa modeli vērš ES virzienā (tagad Austrumu kapitāls ienāk no Rietumu puses), bet šaubos, vai visām izdosies sagaidīt gada beigas ar kritiski samazinātiem aktīviem (par 6,5 miljardiem eiro). Šogad būs kāda likvidēta banka, kāda pievienota un kāda pārcelsies ja ne uz mīkstāku jurisdikciju, tad vismaz uz “Moneyval” neuzmanītu valsti.
Nerezidentu banku sektorā šogad drīzāk sagaidāmas pārmaiņas nekā skaļi vaimanājošām ātro kredītu firmām. Savas pasaules galu tās sludinājušas arī iepriekš, kad valsts ierobežojusi to apetīti. Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija biedē ar to, ka lielākā daļa nebanku kreditēšanas nozares uzņēmumu 2019. gada nogalē vai 2020. gada sākumā izbeigs savu darbību Latvijā. Par to gan šaubos. Esmu pārliecināts, ka iedzīvotājiem tik un tā būs pieejami īstermiņa aizdevumi. Kopsavelkot: naudas būs vairāk, kaut aizdevēju mazāk.
Vai migrantus ielaidīs?
Agrāk visvairāk trūka pārdevēju. Tagad – būvnieku. No katrām desmit NVA reģistrētajām vakancēm septiņas saistītas tieši ar būvniecību. Domāju, ka šādu darbaspēka trūkumu neaizvietos ar pārprofilētām lauku sieviņām un ka tas piespiedīs jauno valdību, neraugoties uz Nacionālās apvienības protestiem, papildināt Ministru kabineta noteikumus ar vienkāršotākām prasībām un īsākiem termiņiem viesstrādniekiem. Izglītības sistēmu neizdosies tik ātri pārkārtot tautsaimniecības šodienas vajadzībām. Arī emigrējošo tautiešu atgriešana būs iespējama tikai labāk apmaksātos, kvalificētākos darbos.
Vai OIK likvidēs?
Nē. Nelikvidēs. Pat tad, ja jaunā valdība paziņos, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente (OIK) likvidēta. Mēs katrs turpināsim piemaksāt “zaļajai enerģijai”. Vai to sauks par OIK, par zaļo sertifikātu, vai saules nodokli, tik un tā Eiropa no fosilo resursu dedzināšanas nenovēršami pāries uz atjaunīgajiem resursiem. Šāda piemaksa būs nepieciešama vēl vismaz desmit gadus, līdz elektroenerģija no atjaunojamajiem energoresursiem kļūs rentabla. Visticamāk, valdība piedāvās plānu OIK samazināt trīs reizes. Bet, ja piemaksa gāzes koģenerācijai paliks, tā jau būs īpaša politiska nekaunība. Manuprāt, tā neizdosies.
Veselības aprūpē: pārejas periods turpinās
Aizvadītajā gadā veselības aprūpei tika piešķirts vairāk nekā miljards eiro, kas viesa cerības, ka, pieaugot algām, samazināsies to mediķu skaits, kas pamet darbu valsts sektorā, lai strādātu privātajās medicīnas iestādēs vai dotos projām no Latvijas. Tomēr pagaidām, kā jau paredzēju, speciālistu trūkuma dēļ neizdodas iztērēt visas valsts piešķirtās kvotas un tieši tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nav sajutuši rindu samazināšanos.Arī mans paredzējums, ka jaunie ārsti nenomainīs tos, kam jāiet pensijā, ir piepildījies. Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska secina, ka šis process norit ļoti gausi un smagi, ka ģimenes ārstu garā rinda uz darba vietu ir Rīgā, bet lauku reģionos, kur viņus gaida ar atplestām rokām, jaunie ārsti tikpat kā nenāk.Piepildījusies arī prognoze, ka veselības aprūpes finansēšanas likums nestimulēs maksāt brīvprātīgās veselības apdrošināšanas iemaksas. Veselības ministre gada nogalē informēja, ka 3000 iedzīvotāju ir samaksājuši ap 450 000 eiro. Bet šādu personu skaits, kas nemaksā sociālās iemaksas, ir krietni lielāks.
Kurai partijai un kurai personai tiks uzticēts vadīt Veselības ministriju?
Joprojām ir spēkā tas ministru portfeļu sadalījums, par kuru partijas vienojās, ja par valdības vadītāju kļūtu Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”). Veselības ministrijas vadīšana paredzēta “Attīstībai/Par!”, kura par ministri ir izvirzījusi Saeimā neiekļuvušo Ilzi Viņķeli. Viņa ir ļoti aktīva, neraugoties uz to, ka vēlētāji viņai parādīja totālu neuzticību. Tomēr pastāv iespēja, ka partija, jūtot sabiedrības spiedienu, no šī nodoma varētu atteikties un Viņķeles vietā virzītu kādu citu personu.
Vai tiks atcelta sistēma, ka, sākot no šī gada, visi pacienti tiks sadalīti divos grozos – tie, kas nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, saņems vienu pakalpojumu grozu, bet tie, kas maksā, – citu, lielāku?
Ja par veselības ministri kļūs “Attīstībai/Par!” pārstāvis, tad, visticamāk, dalījums grozos varētu tikt atcelts. Atgādināšu, ka iespējamā veselības ministra kandidāte I. Viņķele pirms Saeimas vēlēšanām solīja, ka šī sistēma esot absolūti nepieņemama, jo ir netaisnīga pret mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem. Dalīšana grozos pasliktināšot tieši trūcīgo cilvēku situāciju. Šāds viedoklis ir arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācijai. Tās pārstāve Solvita Olsena Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā apgalvoja, ka neesot pierādīts, ka kādā valstī, kur ieviesta līdzīga sistēma, palielinātos nodokļu ieņēmumi.
Šaubas par iespēju ieviest jauno kārtību rada arī fakts, ka to nebūs iespējams īstenot no janvāra, kā to bija solījusi Veselības ministrija. Elektroniskā sistēma tam neesot gatava. Kad tā būs gatava, nav zināms.
Vai, palielinot mediķu algas par 20%, turpināsies ārstu un medicīnas māsu aizbraukšana no Latvijas?
Ņemot vērā Latvijas Ārstu biedrības konferencē ziņoto, šogad Latviju pametuši 217 ārsti, bet piecos gados – vairāk nekā 1000 ārstu. “Ja kopējā ārstu saime ir nedaudz virs 7000 ārstu, tad tūkstotis ir aizgājis. Mums ir informācija, ka kādā slimnīcā kāds ir atgriezies, bet tie ir desmiti, varbūt simts, bet aizbraucis ir tūkstotis,” sacīja Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs.
Visticamāk, aizbraukšana turpināsies, jo mediķu pamatalga nav tik liela, lai viņi nemeklētu daudz labāk apmaksātās darba vietas ārpus Latvijas.
Izglītībā: no nepopularitātes lāsta neizmukt
Līdz šim norises izglītībā acīmredzot, neraugoties uz visu briestošo reformu jūkli, bija salīdzinoši viegli prognozēt, jo lielā mērā piepildījās tās prognozes, ko paudu, sagaidot 2017. un arī 2018. gadu.
Pirmā prognoze bija: pretēji iepriekš solītajam, jauno izglītības saturu 2018. gada septembrī skolās vēl nesāks ieviest. Tā arī bija: vispirms satura reformu atlika uz gadu, bet pēc tam jau uz 2020. gada septembri.
Otrā prognoze bija, ka, ņemot vērā partiju solījumus, jāsākas virzībai uz skolu latviskošanu. Bažījos gan, ka attiecīgo likumu izmaiņas parlamentā var aizkavēties, bet tas nenotika. Tātad virzība notika straujāk, nekā gaidīju.
Trešā prognoze saistījās ar skolu tīklu: prognozēju, ka būtiska skolu skaita samazināšana nenotiks arī 2018. gadā. Arī šī prognoze piepildījās daļēji. Skolu skaits būtiski nesamazinājās. Tomēr 2017. gadā likvidēja deviņas skolas, bet pērn jau 25. Visticamāk, tā notika tāpēc, ka valsts liedza pašvaldībām pārdalīt lielajām skolām piešķirto finansējumu par labu mazajām skolām.
Šoreiz prognozēt, kāda būs izglītības politika jaunajā gadā, ir daudz grūtāk, jo nav zināms, ne kurš būs izglītības ministrs, ne kuras partijas veidos valdību. Bet: jo lielāks izaicinājums, jo interesantāk.
Vai izglītības un zinātnes ministrs arī turpmāk būs visnepopulārākais?
Iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis 2017. gadā bija starp nepopulārākajiem Māra Kučinska valdības ministriem. Pēdējā publiski pieejamajā ministru reitingā Šadurskis bija visnepopulārākais, kaut, salīdzinot ar 2017. gadu, nepopularitāte bija sarukusi. Īstais mērījums laikam gan bija vēlēšanas, un Šadurskis bija viens no trijiem valdības ministriem, kurš kandidēja, bet Saeimā netika.
Jāsaka, ka jaunajam ministram ir lielas izredzes arī turpmāk būt tautas nemīlētākajam valdības loceklim. Izglītības jomā iesāktas daudzas reformas, jāpaveic daudz, bet, jo vairāk dara, jo lielākas iespējas kļūdīties. Šķiet, ka no nepopularitātes lāsta varētu izmukt vien tāds ministrs, kurš labi izskatītos, smaidītu spoži, nevis nīgri un visu laiku stāstītu, ka Latvijas izglītības sistēma ir teju ideāla un reformas var pagaidīt.
Vai paaugstinās skolotāju algas?
Joprojām ir spēkā līdzšinējās valdības pieņemtais grafiks pedagogu algu celšanai. Saskaņā ar to jau no šā gada janvāra tiks celta minimālā algas likme. Savukārt skolu skolotāju minimālajai algai būtu jākāpj no 1. septembra līdz 750 eiro. Taču naudas izglītības nozarei arvien trūks. Pērn valdība jau gribēja atkāpties no algu paaugstināšanas grafika, jo neesot sakārtots skolu tīkls, un, šķiet, tikai vēlēšanu tuvuma iedvesmota, nolēma algas tomēr celt. Tāpēc, domājams, ka šogad arī parādīsies ideja par atkāpšanos no grafika. Visticamāk, tas notiks pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tad tikai skolotāju uzstājīgums un protestu draudi varēs panākt algu pieaugumu.
Vai valsts pārņems skolas savā pārziņā?
Vienu no radikālākajiem pirmsvēlēšanu solījumiem izglītības jomā pauda partija “KPV LV”: skolas jāpārņem valsts pārziņā. Tomēr šis solījums netiks pildīts, pat ja attiecīgā partija būs valdībā un tai būs gana liela ietekme. Pirmkārt, tāpēc, ka tik apjomīga reforma prasa nopietnu iepriekšēju analīzi un sagatavošanos, bet vismaz pagaidām ievēlētie politiskie spēki nerada iespaidu, ka spētu īstenot stratēģiskas reformas. Otrkārt, vispirms tomēr būtu līdz veiksmīgam finišam jānoved jau iesāktās reformas un tikai pēc tam jādomā par jaunām radikālām pārmaiņām.
Pasaulē: sadzīvot ar nestabilitāti
Gudri cilvēki apgalvo – daudz svarīgāk par spēju redzēt lietas ir māka saskatīt, kādā virzienā tās attīstās. Ieskatījos savos pirms gada izteiktajos paredzējumos un konstatēju, ka kopumā tie ir piepildījušies. ASV un Eiropā saglabājas nenoteiktība, Ukrainā politikas katls burtiski vārās, bet Krievijā daudzmaz viss pa vecam.
Vai Rietumos gaidāma lielāka politiskā stabilitāte?
Visdrīzāk ne. Nav jau tā, ka Rietumu pasaule patlaban atrastos nopietnā krīzē. Gan ASV, gan “vecā kontinenta” ekonomikām kopumā iet samērā labi. Kāds paradokss – Lielbritāniju, kurai pēc breksita pareģo bezmaz vai katastrofu, ietekmīgais žurnāls “Forbes” nupat atzinis par “pašu labāko valsti pasaulē, kur nodarboties ar uzņēmējdarbību”. Lietuva šai reitingā ieņem 27., Igaunija – 28., Latvija – 36., bet Krievija – 55. vietu. Tomēr politiskais fons nebūs labvēlīgs. ASV novājinās iekšpolitiskās cīņas, bet Trampa impulsīvā ārpolitika ik pa laikam uzdos jautājumu par transatlantiskās solidaritātes stiprumu. Galvenais nestabilitātes iemesls Eiropā nākamajā gadā būs nevis bēgļu straumes un pat ne notikumi Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet tā saucamā vidusslāņa izskalošanās. Lai saglabātu pierasto dzīves līmeni, daudziem eiropiešiem nākas strādāt aizvien vairāk. Aug nodokļu (piemēram, ekoloģiskais benzīna nodoklis Francijā) un tarifu (OIK Latvijā) nasta. Situāciju vēl vairāk sarežģīs globalizācija (lētie Ķīnas ražojumi, savās prasībās pieticīgais Austrumeiropas darbaspēks utt.), kā arī jaunās tehnoloģijas. “Digitālā ekonomika” pagaidām vēl nespēj kompensēt “veco” darba vietu likvidāciju. Tas viss kopā var radīt jaunus “dzelteno vestu” protestus, cenšanos meklēt vienkāršas atbildes uz patiesībā ļoti komplicētiem jautājumiem. Lieliska vide populistiskiem solītājiem. Mācīties sadzīvot ar nestabilitāti – tāds būs nākamā gada moto pasaulē, Eiropā, Latvijā.
Vai var cerēt uz pārmaiņām Krievijā?
Diezin vai. Krievijā notiekošo drīzāk raksturos vārds “stagnācija”. Tās ekonomika aizvadītajā gadā augusi vien par 1,5%, kas ir trīs reizes lēnāk nekā Latvijā. Stagnācija vērojama daudzās jomās, valsts pārvaldi, izglītību, zinātni un tehnoloģisko attīstību ieskaitot. Neko labu nesola arī nostalģija pēc Staļina, tieksme iekapsulēties, garīgi norobežoties no “sapuvušajiem Rietumiem”. Bet, kā liecina pašas Krievijas vēsture, tas ir strupceļš, kas var beigties ar revolūciju. Jautājums – vai Putins, kurš ir pie varas jau gandrīz divdesmit gadus, to apzinās? Un, ja saprot, vai spēj kaut ko mainīt? Ne jau velti pasaule ir nonākusi pie atziņas, ka atbildīgos politiskos amatos cilvēks var atrasties vien ierobežotu laiku, piemēram, astoņus gadus. Jo vadonis agrāk vai vēlāk nogurst fiziski un garīgi, idejas izsīkst, attīstība apstājas. Īpaši valstī, kur viss pakārtots varas vertikālei.
Vai Ukraina varēs uzelpot?
Nē. Pirmkārt, par saspīlējumu Donbasa reģionā parūpēsies Krievija. Otrkārt, nopietnas iekšpolitiskās turbulences sagaidāmas pirms 31. martā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Treškārt, Ukrainas ekonomika joprojām izmisīgi cīnās ar padomju tautsaimniecības mantojumu. Tomēr par spīti visam šī valsts (atšķirībā no Krievijas!) vismaz reformējas un attīstās.
Ko mums sola globālā pasaule?
Nākamgad būsim liecinieki vēl lielākam Ķīnas ietekmes pieaugumam. Cerams, Rietumi beidzot sapratīs, ka tik bieži apjūsmotais Ķīnas “turbokapitālisms” realizējams tikai sabiedrībā, kas balstās uz citām vērtībām nekā Rietumu demokrātijas. Iespējams, būsim liecinieki pirmajam cilvēka konfliktam ar mākslīgā intelekta vadītām sistēmām. Sveicināti jaunajā skaistajā pasaulē!
Kultūrā: pārmaksāto naudu neatgūt
Jāuzsit sev uz pleca – prognozes, kuras izteicu par 2018. gadā gaidāmajiem notikumiem, ir piepildījušās. Pirmkārt, Mežaparka Lielās estrādes pārbūves pirmā kārta tika pabeigta laikā. Grandiozo Noslēguma koncertu skatītāji jau varēja vērot no jaunajām tribīnēm. Tiesa, tā kā to forma pielāgota jaunajai estrādei, kura vēl ir tikai uz papīra, daļa klausītāju sūdzējās, ka dzirdamība esot drīzāk sliktāka, nevis labāka nekā iepriekš.
Divas citas prognozes bija vēl vienkāršāk izsakāmas, un diemžēl, kā arī paredzēts, nepiepildījās. Gan Nobela prēmija literatūrā, gan “Oskars” par labāko ārzemju filmu mūsu valstij vēl priekšā. Tomēr, ņemot vērā, ka divi latviešu literatūras tulkojumi izpelnījušies prestižā žurnāla “World Literature Today” uzmanību, apliecina – uzrāviens saistībā ar Londonas Grāmatu tirgu tiešām noticis. Tad arī Nobela prēmija vairs nešķiet neaizsniedzama.
Laiks 2019. gada prognozēm!
Vai Dziesmu svētku biļešu pircēji atgūs dubultā iekasēto komisijas maksu?
Biļešu tirdzniecība uz Dziesmu svētku koncertiem sākās 3. martā. Arī šoreiz gaidīšanas laiks bija ilgs, daudziem tehnisku iemeslu dēļ biļetes nopirkt neizdevās, pat pavadot pie datora vairākas stundas, taču tie, kuri pie kārotā pirkuma tika, atklāja, ka par to nākas samaksāt pat vairākus desmitus eiro vairāk, nekā plānots. Latvijas Nacionālais kultūras centrs sastādīja aktu par to, ka SIA “Biļešu paradīze” piemērojot papildu apkalpošanas maksu par interneta veikala izmantošanu. Tirgotājs pārmetumus noraidīja, notika pārrunas, patlaban lieta ir nonākusi tiesā. Mana prognoze, ņemot vērā agrākos precedentus, nav optimistiska, domāju, “Biļešu paradīzes” īpašnieks uzvarēs un pārmaksāto naudu biļešu pircēji labākajā gadījumā varētu atgūt no Kultūras ministrijas. Vai nākamajam Dziesmu svētku ciklam izdosies atrast labāku biļešu tirdzniecības modeli, varētu noskaidroties tikai 2020. gadā…
Vai uzzināsim, kā precīzi tērēta nauda Latvijas simtgadei?
Drīzāk jā nekā nē. Kultūras ministrija ir apsolījusi, ka jau pašā jaunā gada sākumā sāks apkopot datus par visiem simtgades pasākumiem, tātad aptuveni uz gada vidu patiešām varētu kļūt skaidrs, kādām pozīcijām precīzi nauda tērēta. Personālijas, kuras saņēmušas atlīdzību par tehniskajiem risinājumiem un mākslinieciskajām koncepcijām, kā var saprast, gan neuzzināsim. Taču būtu patiešām svarīgi, lai no apkopotās informācijas redzams, kam nauda piešķirta īpašajā simtgades budžetā, kam – pārdalīta no iekšējām rezervēm, tikai tad var cerēt, ka publiskajā telpā beigs figurēt mīts par 60 miljoniem simtgadei.
Vai Andris Nelsons saņems trešo “Grammy” balvu pēc kārtas?
Andris Nelsons un viņa vadītais Bostonas simfoniskais orķestris par albumu “Shostakovich: Symphonies Nos. 4 & 11” nominēts “Grammy” balvai kategorijā “Labākais klasiskās mūzikas ieraksts”. Andris Nelsons (un Bostonas simfoniskais orķestris) balvai izvirzīts jau trešo gadu pēc kārtas, un jau trešo gadu nominācijas pamatā ir Šostakoviča mūzikas ieraksts. Vai Šostakovičs arī šoreiz pārspēs konkurentus? Mēdz teikt, ka uzvaras formulu mainīt nevajag, tomēr tieši šīs divas simfonijas ir, iespējams, vismazāk spožas visā ciklā. Tādēļ smagu sirdi (un cerot, ka mans pareģojums nepiepildīsies) teikšu: šogad “Grammy” Andrim Nelsonam ies secen. Šīs prognozes rezultātu uzzināsim pavisam drīz, tā kā balvu pasniegšana notiks jau 10. februārī.
