Jebkuru situāciju var uztvert atšķirīgi. Piemēram, papildu pienākumus darbā – kā slogu, nepelnītu sodu, izaicinājumu vai izdevību. Kā domājam, tā jūtamies. Eksperimentā pārbaudām īpašu metodi – domāšanas vērošanu, lai ieraudzītu tajā negatīvas tendences un atbrīvotos no to izraisītā stresa.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

7 iemesli, kāpēc jūs nespējat zaudēt svaru pat, ja pārtiekat tikai no vienas salāta lapas

Lasīt citas ziņas

…Gara rinda. Tās galā viens mierīgi gaida savu kārtu, cits nervozi mīņājas uz vietas un ik pēc brītiņa skatās pulkstenī. Dusmojas, kad kāds ar īpašu apliecību aizlien visiem priekšā. Viņam ciešanas sagādā paša domāšana. Satraukums neliek rindai virzīties ātrāk, vien bojā nervus.

Tāpat kā ik dienu mazgājam rokas no netīrumiem, galvu var attīrīt no aplamiem priekšstatiem, negatīvām emocijām, vajājošām atmiņām, uzmācīgām fantāzijām un citiem sārņiem.

Kokteilis

FOTO. Spalvas, seksīgi volāni un klasika! Vērtējam dāmu tērpus “Spēlmaņu naktī”

Rīgā rīkos piketu ārsta Medņa atbalstam, kamēr padome lems par viņa ārsta sertifikāta anulēšanu

“Kad mēs izbeigsimies, būs jākaro jums pašiem!” “Azov” pārstāvji īpašā intervijā ar latviešu žurnālistiem runā par aktuālo

Domāšanas vērošana ir kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas metode, ko izmanto prāta higiēnai. Tāpat kā ik dienu mazgājam rokas no netīrumiem, galvu var attīrīt no aplamiem priekšstatiem, negatīvām emocijām, vajājošām atmiņām, uzmācīgām fantāzijām un citiem sārņiem. Šādas satraukumu un neapmierinātību izraisošas tendences dēvē par neprasmīgo domāšanu (unhelpful – tāda, kas nepalīdz), skaidro meditācijas pasniedzējs Aleksandrs Apinis. Parasti cauri prāta džungļiem, uzdodot pareizos jautājumus, izvadā terapeits, taču to iespējams iemācīties arī pašam.

Kad prāts kļūst ienaidnieks

Dzīves gaitā ikvienam izveidojas draugu loks, ar kuriem visbiežāk pavadām brīvo laiku. Parasti dodamies ieturēt maltīti uz savu iecienīto kafejnīcu. Lai gan ēdienkarte ir plaša, nereti izvēlamies vienu un to pašu. Kādēļ riskēt izmēģināt ko jaunu, ja, gadiem ritot, atsijātas pārbaudītas vērtības, sakām sev, neapzinoties, cik lielu lomu patiesībā spēlē ieraduma spēks. Tāpat prātā esam iestaigājuši konkrētas taciņas. Līdzīgās situācijās domas automātiski aizslīd ierastajā virzienā, it kā citu ceļu nebūtu. Taču iemīdītās taciņas galā bieži vien sagaida satraukums un ciešanas. Lūk, izplatītākās neprasmīgās domāšanas tendences.

Līdzīgās situācijās domas automātiski aizslīd ierastajā virzienā, it kā citu ceļu nebūtu. Taču iemīdītās taciņas galā bieži vien sagaida satraukums un ciešanas.

● Mentālais filtrs. Dažkārt neapzināti atlasām pozitīvu vai negatīvu informāciju, proti, redzam to, ko gribam redzēt. Iemīloties raugāmies uz visu pasauli caur rozā brillēm. Savukārt, slīgstot depresīvā noskaņojumā, – pamanām vien slikto. Dažai sievietei nekādi neizdodas izveidot attiecības, jo ir pārliecība, ka visi vīrieši ir cūkas. Izvērtējot vīrieti, viņa meklē trūkumus. Katram ir vismaz viens, tādēļ nav grūti pabarot savu priekšstatu: redz, tāds pats nelietis kā visi citi. Kamēr to neapzinās un nesāk saskatīt kopbildi, privātā dzīve nesakārtojas.

● Tiesnesis. Dažam ir tendence uzspiest cilvēkiem, parādībām, situācijām un lietām zīmogu, pēc tam redzēt tikai šo priekšstatu. Piemēram, slapjš sniegs kādam automātiski nozīmē draņķīgu laiku, kad jāsēž mājās. Ja kaut kur tomēr jāiet, saīgst. Sperot kāju uz ielas, klusībā sūkstās. Uzliktais štempelis traucē izbaudīt konkrēto mirkli. Priecāties par pirmo sniegu. Ieraudzīt, cik skaistas ir trauslās pārsliņas.

Pamanot, ka jaunais kaimiņš lamā preču izplatītāju, domās piespraužam viņam šilti – rupjš un nepieklājīgs. Pēc tam tiekoties, pirmais iespaids nemainās, kaut viņš laipni sveicina un palīdz uznest līdz dzīvoklim smagu nešļavu.

● Kurmja rakums pārtop par kalnu jeb pārspīlēšana. Noguļoties zemē un paraugoties uz, kurmim saimniekojot, izstumto zemes čupiņu no apakšas, tā izskatās kā milzīgs kalns. Reizēm izpūšam no mušas ziloni. Viņš visu dienu nav zvanījis, tātad nemīl, krāpj, vēlas pamest.

● Melns un balts. Daudzi pasauli redz melnbaltu gluži kā pasakās, kur ir tikai pozitīvi un negatīvi tēli. Kāds paziņa ir absolūts eņģelis, cits – nekam nederīgs. Viens situācijas risinājums ir pareizs, otrs – pilnīgi greizs. Patiesībā ikvienam ir gan labas, gan sliktas īpašības un katrai situācijai – vairāki risinājumi ar saviem plusiem un mīnusiem. Jāmācās darvas spainī saskatīt pilienu medus un medus mucā – darvas karoti.

● Paškritika nevietā. Reizēm jūtamies atbildīgi par notikumiem, parādībām vai citu rīcību, ko patiesībā nevaram ietekmēt. Lasām kriminālhroniku un šūmējamies par kārtējo traģēdiju: kā viņš tā varēja? Šis cilvēks ir pelnījis visbargāko sodu. Autobuss kavējas pusstundu. Ierodoties uz tikšanos, jūtam kaunu par novēlošanos. Iedomājieties lielu apli, kura centrā uzzīmēts vēl viens mazāks. Lielais ir rūpju loks, kas aptver lietas, parādības un cilvēkus, par ko uztraucamies, taču nespējam iespaidot. Mazais – ietekmes loks. Jo vairāk samazinām rūpju loku, jo vairāk paliek enerģijas tam, ko varam ietekmēt.

● Atmiņas kā palaidējmehānisms. Negatīvas atmiņas var ietekmēt rīcību un reakciju arī šodien. Sievieti reiz sāpinājis gara auguma tumšmatis, tādēļ pret visiem šāda izskata vīriešiem izturas ar piesardzību un neuzticību, labāk izvairās no saskarsmes. Vīrieti pirms laika notrieca un smagi savainoja uz gājēju pārejas. Ikreiz, kad tā jāšķērso, izjūt trauksmi un vilcinās iet pāri. Atmiņas nostrādā kā slēdzis, liekot atkārtoti izjust reiz pārdzīvotās emocijas.

Sievieti reiz sāpinājis gara auguma tumšmatis, tādēļ pret visiem šāda izskata vīriešiem izturas ar piesardzību un neuzticību, labāk izvairās no saskarsmes.

● Sevis salīdzināšana ar citiem un pašnoliegšana. Ja nedziedu tik labi kā Anna, nav vērts stāties Mūzikas akadēmijā.

● Katastrofēšana. Pirms kaut kas reāli noticis, domās uzburam vissliktāko scenāriju. Piemēram, puisis pie Laimas pulksteņa ar sarkanu rozi rokā gaida meiteni, bet viņa kavējas. Viņa neatnāks, jo nepatīku. Esmu neveiksminieks, un man nekad neizdosies izveidot romantiskas attiecības.

● Emocionāla pamatošana. Viedokli nosaka izjūtas un noskaņojums. Šī cilvēka klātbūtnē jūtos slikti, tātad viņš ir slikts. Man ir bail lēkt no tilta ar gumiju, tātad tas ir ārkārtīgi bīstami.

● Pareģošana. Dažkārt šķiet, ka domās varam precīzi paredzēt notikumu gaitu. Ja kaut kas nogājis greizi, šaustām sevi, ka neesam nelaimi laikus nojautuši un novērsuši. Reizēm pat liekas, ka bijusi brīdinoša priekšnojauta, kurā neesam ieklausījušies. Citkārt iztēlojamies, kādas briesmu lietas var notikt, ja kaut ko darīsim, un izlemjam, ka mēģināt nav vērts. Ar tik atbildīgu un cienījamu amatu, visticamāk, netikšu galā, tādēļ pat nekandidēšu.

● Domu lasīšana. Šī tendence piemīt, ja, pirms spert nozīmīgu soli, pieņemt lēmumu vai izdarīt izvēli, daudz laika un enerģijas veltām, prātojot, ko par to domās citi. Kā tas izskatīsies no malas? Vai kāds nepadomās ko sliktu? Tas bremzē darbību, reizēm pat liekot rīkoties pretēji paša vēlmēm. Ļoti vēlos šodien uzvilkt jaunos sarkanos svārkus, bet kolēģi noteikti nospriedīs, ka tie ir bezgaumīgi. Iešu vien ar vecajiem pelēkajiem.

● Man ir jābūt, man jādara, man nav jābūt, es nedrīkstu darīt. Tie ir priekšstati, ko parasti iegūstam bērnībā un vēlāk uzskatām par vispārpieņemtām normām. Piemēram, īsti vīrieši jūtas neizrāda un nekad neraud. Vai – ikvienai sievietei ir jāapprecas un jālaiž pasaulē bērns līdz 25 gadu vecumam. Daža pat iziet par sievu nemīlamam vīrietim tikai, lai atbilstu it kā vispārpieņemtai normai.

No negatīvām domāšanas tendencēm pilnīgi atbrīvoties nav iespējams, toties var iemācīties ar tām sadzīvot. Domāšanā iemītās taciņas mēdz salīdzināt ar milzīgiem viļņiem. Iebrienot jūrā, tie gāž no kājām, rauj zem ūdens. Taču var iemācīties sērfot pa tiem, proti, apzināties šīs tendences un neļaut tām ikreiz ieraut sevi ciešanu mutulī. Ja zini, ka mēdz dramatizēt situāciju, ar laiku pieķer sevi, tiklīdz domās sāc rakstīt negatīvu notikumu attīstības scenāriju. Pasmaidi par to, un negatīvās domas pašas izkūp tālēs zilajās, tādēļ vairs neuzvelcies kā agrāk.

Fiksējam negatīvās tendences

Pirmajā tikšanās reizē meditācijas pasniedzējs eksperimenta dalībniekiem mācīja, kā konstatēt neprasmīgu domāšanu. Pamēģiniet arī jūs!

Nedēļas garumā Vairim un Santai bija jāreģistrē domas, kas izraisījušas satraukumu vai negatīvas emocijas, un rakstiski jāatbild uz konkrētiem jautājumiem, cenšoties noķert neprasmīgo domāšanu.

1. Kas noticis? Kad? Kur? Ar kuru?

Notikums var būt gan reāls, gan iztēlē radīts. A) Tuvumā ierejas suns un iekliedzas cilvēks. Tagad. Nezinu, kur, jo notiekošo neredzu. Nav nojausmas, kas ir iesaistīts. B) Man ir aizdomas, ka mīļotais kavējas un neatbild uz telefona zvanu, jo iekļuvis satiksmes negadījumā. Nekad. Nekur. Ne ar vienu. C) Esmu nobijies. Šovakar. Ceļā no autobusa pieturas līdz mājām. Es.

2. Kas šajā brīdī notiek manā prātā? Ko šādas domas stāsta par mani vai situāciju? Par ko šajā situācijā esmu atbildīgs? Kāda poga manī ir nospiesta? Kas mani neapmierina?

A) Domāju, ka suns ir sakodis cilvēku. Tas izraisa satraukumu. Notiekošais liecina, ka esmu zaķpastala, jo nesteidzos palīgā. (Paškritika nevietā.) Bērnībā mani smagi sakoda suns. Tiklīdz dzirdu rejas, jūtos apdraudēts. (Atmiņas.) Stresu izraisa tas, ka nevaru notiekošo ietekmēt. (Paškritika nevietā.) B) Man ir bail zaudēt mīļoto. Situācija ir dramatiska. (Katastrofēšana.) Man jau bija tāda priekšnojauta, vajadzēja piezvanīt un brīdināt. (Pareģošana.) Bērnībā mani pameta tēvs. Tiklīdz tuvs cilvēks nebrīdinot kavējas, rodas aizdomas, ka viņu zaudēšu. (Atmiņas.) Uztraucos, ka neesmu situāciju novērsusi. (Paškritika nevietā.) C) Man šķiet – kāds uzbruks. Šī doma liecina, ka esmu bailīgs cilvēks. (Kurmja rakums pārtop par kalnu.) Vajadzēja no darba atprasīties agrāk, lai nebūtu jāiet pa tumsu. (Paškritika nevietā.) Reiz tumšā ieliņā bruņots laupītājs man atņēma rokassomu. Tumsa liek atminēties tovakar piedzīvotās negatīvās emocijas. (Atmiņas.) Man nepatīk tumsa. (Tiesnesis.)

3. Kāds ir mans emocionālais stāvoklis?

Jānovērtē izjūtu un stresa intensitāte pēc simt punktu skalas. 0 – esmu vienaldzīgs, 50 – esmu satraukts, 100 – pārdzīvoju tik ļoti, ka drebu un sirds sitas kā negudra.

4. Vai satraucošais notikums ir fakts vai pieņēmums? Kā tas varētu izskatīties bez brillēm (neizmantojot mentālo filtru)?

Visos minētajos gadījumos – pieņēmums.

Jācenšas godīgi atbildēt uz visiem jautājumiem. Ja uz kādu tomēr atbildi rast neizdodas, pārdzīvot nevajag – viss nāk ar laiku! Situāciju var analizēt gan uzreiz, gan pēc laika. Pēc šāda modeļa var apskatīt arī daudzus gadus senus notikumus.

Ikvienam dzīvē gadās piedzīvot ko tādu, kas izraisa uzmācīgas negatīvas domas un spēcīgu satraukumu. Un, jo vairāk ļaujas depresīvajām fantāzijām, jo stresa līmenis kļūst augstāks. Parasti tādēļ, ka gluži kā bojāta plate ieklemmējamies uz vienas nots. Izejot cauri šai shēmai, iespējams atbrīvoties no iekšējās trauksmes, sakārtot domas un mazināt emocionālo piesaisti situācijai.

Ja regulāri praktizē šo metodi, pēc laika var iemanīties atbildēt uz jautājumiem domās. Tomēr tas nav obligāts mērķis. Citiem tīkamāka šķiet rakstīšana, jo vēlāk ir iespēja pārlasīt, izdarīt secinājumus un pievienot vēl kādu atziņu.

Ja regulāri praktizē šo metodi, pēc laika var iemanīties atbildēt uz jautājumiem domās.

Sākumā būs ērtāk, ja sagatavosiet šablonu. Novietojiet vertikāli sev priekšā A4 formāta lapu, novelkot horizontālas līnijas, sadaliet to četrās vienādās daļās un katrā ierakstiet attiecīgos jautājumus. Pēc tam blakus nolieciet vēl vienu lapu un sadaliet identiskās četrās daļās. Katrā tīrās lapas laukumā iepretī šablonā dotajiem jautājumiem rakstiet atbildes.

No cita skatu punkta

Nākamajā tikšanās reizē pasniedzējs Apinis ierādīja, kā novirzīties no ierastajām domāšanas taciņām. Protams, sākumā tas ir ļoti grūti, jo, tāpat kā mežā, ērtāk ir iet pa iemītu celiņu, nevis lauzties cauri biezoknim un iemīdīt jaunu. Iepriekš izveidotajai shēmai tika pievienoti trīs punkti.

5. Alternatīvas. Šajā punktā jācenšas atrast alternatīvu savam reaģēšanas veidam un pašai situācijai – citus iespējamos skaidrojumus. Tie var būt gan reāli, gan absurdi.

A) Varbūt persona iekliedzas, jo uzbrūk laupītājs, bet suns metas palīgā un nelieti padzen. Iespējams, suns un cilvēks nemaz neatrodas tuvumā. Ja nu šī persona ir sakodusi suni? B) Varbūt dzīvesdraugam ieilgusi biznesa tikšanās un telefons ieslēgts klusajā režīmā, tādēļ pat nemana, ka zvanu. Vai arī mobilo aizmirsis darbā un tagad sēž sastrēgumā. C) Nav dzirdēts, ka šajā rajonā kāds būtu aplaupīts. Visticamāk, šeit ir droši.

6. Izkliedēšana. Starp alternatīvām un izkliedēšanu robeža ir diezgan plūstoša. Izkliedēt nozīmē dažādos veidos mēģināt izjaukt situācijas viennozīmīgumu, censties to uztvert vieglāk.

A) Lai kā vēlētos, es nevaru palīdzēt visiem, kuri nonāk nelaimē. Suns ir cilvēka labākais draugs, parasti neuzbrūk bez iemesla. Ļaudis mēdz skaļi kliegt arī no prieka vai pārsteiguma. B) Nekas neliecina, ka tiešām notikusi traģēdija. Viņš arī agrāk ir kavējies. Jā, šādās situācijās bieži satraucos, taču vienmēr izrādās – velti. C) Jā, esmu nobijies, taču tas nenozīmē, ka esmu cāļa dvēsele. Daudz briesmīgākās situācijās esmu izturējies drošsirdīgi. Tumsa asociējas ne tikai ar briesmām, bet arī romantiku, tādēļ ir lielāka iespēja satikt vakara gaisotni baudošus mīlētājus. Pilsēta ir klusa, mierīga un iemigusi.

Jānovērtē izjūtu un stresa intensitāte pēc simt punktu skalas. Visbiežāk emociju intensitāte, izejot cauri ciklam, samazinās vismaz uz pusi.

7. Pārvērtēšana. Jānovērtē izjūtu un stresa intensitāte pēc simt punktu skalas. Visbiežāk emociju intensitāte, izejot cauri ciklam, samazinās vismaz uz pusi.

Rotaļāšanās ar domām palīdz atbrīvoties, dažreiz pat pasmaidīt un ieraudzīt, ka viss ir mainīgs un relatīvs.

Ar savām domām mēs radām pasauli, tādēļ katra paša izvēle un atbildība, kāda ir tā pasaule, kurā liekam sev dzīvot. Domu vērošana var palīdzēt, iedrošina Aleksandrs Apinis.

Aleksandra Apiņa vērtējums par eksperimentu kopumā

– Pārfrāzējot labi pazīstamu teikumu no Jaunās Derības, šajā kontekstā – nevis cilvēkam jāpielāgojas metodei, bet metodi var pielāgot cilvēkam. Kas der, to var lietot, kas neder – nolikt malā. Jeb visu izmēģiniet, bet labo paturiet, ja labāk patīk Vecā Derība.

Ir kāds dzenbudistu stāsts par krūzīti, kurā nevar ieliet tēju, jo tā ir pilna. Kas tajā ir iekšā? Mūsu paštēls, es identitātes, ego paradumi. Kad viss ir zināms, nekam jaunam vairs nav vietas. Apsveicami, ka eksperimenta dalībnieki uzdrīkstējās apšaubīt domājoša prāta ambīcijas visu izrīkot, noteikt, kontrolēt. Ja ar domu vērošanas palīdzību izdodas atrast un izmest laukā kādu nederīgu priekšstatu, apzināties un atteikties no kāda novecojuša reaģēšanas veida, krūzītē atbrīvojas vieta radošai rīcībai, dziļākai izpratnei. Pārliecībai, ka likteni var mainīt. Varbūt pat nolūkam ik pa laikam tiešām to darīt. Katrā ziņā to novēlu!

Mācos reaģēt citādi

“Zināju, ka ir vērts nodarboties ar domāšanas vērošanu. Citādi varam zaudēt kontroli pār savu dzīvi, rīkoties sakāpinātu emociju vai maldīgu iedomu ietekmē,” stāsta reklāmas aģentūras DDB radošais direktors Vairis Strazds.

Kāpēc piedalījās

– Daudzi savas neveiksmes un vājības mēdz norakstīt uz apstākļiem, kurus nespēj ietekmēt. Pat nenojauš, ka cēlonis ir pašu galvā. Es negribu tā dzīvot. Ilgāk nekā gadu meklēju sev piemērotāko prāta higiēnas metodi, tādēļ nolēmu izmēģināt šo. 


Vairis ir apmeklējis psihoterapeitu, meditējis un daudz lasījis par apzinātu domāšanu. Secinājums viens: visas metodes, ar kurām iepazinies, būtībā runā par domāšanas vērošanu, tikai katra savā valodā. 


Kā noritēja eksperiments

– Pirmajā konsultācijā biju pārsteigts, ka skolotājs tik precīzi raksturoja negatīvās domāšanas tendences un aicināja noteiktā secībā pierakstīt jautājumus, uz kuriem jāatbild, analizējot domas. 


Aleksandrs Apinis runājot izstaroja mieru, neviltotu laipnību un ieinteresētību, tādēļ viņa teiktais mani pārliecināja. 


Braucu taksometrā un domās kritizēju šoferi: kāda velna pēc tev tagad jāspraucas tajā rindā, kāpēc nerādi pagriezienu, kādēļ mēs braucam pie dzeltenās gaismas? Es nekur nesteidzos. Pēc tam domāju: no tā, ka iekšēji cepos, taču nekas nemainās, jo ne jau es esmu pie stūres.

Pirmajā nedēļā centos ļoti cītīgi izanalizēt visas situācijas, kas man radīja satraukumu. Ja uzreiz nebija laika, rakstīju piezīmes, lai neko neaizmirstu un varētu tam pievērsties vēlāk. 


Izklāstot prātā notiekošo uz papīra, kā no puzles gabaliņiem izveidojas kopbilde. Ikreiz, kad situācija bija izlikta uz papīra, notiekošais kļuva skaidrāks, sajutos mierīgs un atvieglots. Dažreiz pat pasmaidīju: kā gan tāda nieka dēļ varēju tik ļoti uzvilkties? 


Mani lielākoties nodarbināja situācijas, kad izgāju no sevis un reaģēju pārāk asi, gaidīju no citiem to, ko nemaz nebiju prasījis. Pamanīju sevī tādas negatīvas tendences kā paškritika, pašnoliegšana, emocionālā pamatošana un tiesnesis. Piemēram, braucu taksometrā un domās kritizēju šoferi: kāda velna pēc tev tagad jāspraucas tajā rindā, kāpēc nerādi pagriezienu, kādēļ mēs braucam pie dzeltenās gaismas? Es nekur nesteidzos. Pēc tam domāju: no tā, ka iekšēji cepos, taču nekas nemainās, jo ne jau es esmu pie stūres. 


Mazliet izbrīnīja, ka skolotājs otrā tikšanās reizē nepārskatīja un nekomentēja nedēļas gaitā sarakstīto, vien aicināja jautāt par neskaidrībām. Tikai tobrīd atskārtu, ka paveiktā vērtējums kā skolā nemaz nav nepieciešams, jo daru to sevis labā.


Otrajā nedēļā nāca klāt alternatīvas un izkliedēšana, kas visu ļoti sarežģīja. Bija sajūta, ka speram šo soli par ātru, vēl būtu derējis patrenēties negatīvo domāšanas tendenču konstatēšanā. No otrās konsultācijas aizgāju tikai ar aptuvenu nojausmu, kas īsti ir jādara. 


Šī nedēļa darbā bija ļoti saspringta. Pārrodoties mājās, gribēju atslēgties no visa, nevis vērot savu domāšanu. 


Dažus notikumus tomēr izanalizēju, otrajai daļai gan pievēršoties mazāk. Piemēram, jau minētajā situācijā ar taksometra vadītāju taču varēju ieņemt ieinteresētā pozīciju un pajautāt: kādēļ tā dari? Iespējams, izvērstos interesanta saruna vai arī viņš atcirstu: kā gribu, tā braucu! Jebkurā gadījumā būtu apklusinājis sevī tiesnesi, pārstājis justies kā ķīlnieks un atbrīvojies no neapmierinātības.


Ko ieguva

– Esmu atradis savai domāšanai jaunu spēļļaukumu, kur ir citi klucīši un mašīnītes. Nevaru teikt, ka šī pieredze būtu pilnīgi pārvērtusi manu dzīvi, tomēr noteikti ir vērtīgs ieguvums. 


Šādā vai citādā veidā vērojot domāšanu, iespējams saprast, kāpēc saspringtā situācijā reaģē tā, kā reaģē, piemēram, sacepies, zaudē savaldību un izdari kaut ko, kā dēļ pēc tam jūties vainīgs.

Centīšos uzzināt par šo metodi vairāk, tad izlemšu, vai vēlos to izmantot arī turpmāk. 


Šādā vai citādā veidā vērojot domāšanu, iespējams saprast, kāpēc saspringtā situācijā reaģē tā, kā reaģē, piemēram, sacepies, zaudē savaldību un izdari kaut ko, kā dēļ pēc tam jūties vainīgs. Apzinoties cēloni, iespējams šo reaģēšanas veidu mainīt. Tad dzīve kļūst saprotamāka, vieglāka un patīkamāka.

Ledus karaliene kūst un piedzīvo pārvērtības

“Lai cik cienījamu amatu un sociālo stāvokli ieņem, augstākā pilotāža ir jebkurā situācijā būt cilvēciskai – nebaidīties paust savas emocijas un atļauties būt vājai, nevis izlikties stiprai, norobežojoties no pasaules kā aiz betona aizsargmūra,” pārliecināta dizainere, interjera dizaina studijas Lolot design radošā direktore Santa Meikulāne. Viņa vēl ir ceļā uz šo mērķi.

Kāpēc piedalījās

Santa sevi pilnveido un sakārto, apmeklējot jogas nodarbības un iedziļinoties eksistenciālajā psihoterapijā gūtajā pieredzē. Tomēr bija ieinteresēta apgūt jaunu metodi, kā paraudzīties uz sarežģītām situācijām un atsvabināties no iekšēja nemiera. 


Pašlaik viņai visaktuālākais ir jautājums – kā atbrīvoties no iekšējiem aizsardzības blokiem, kas traucē izjust un paust emocijas. Tādēļ pat savulaik dēvēta par ledus karalieni. 


– Interesanti, ka bērnībā mana mīļākā multene bija Sniega karaliene un vissimpātiskākais personāžs šķita tieši šī ledus aukstā lēdija, nevis Gerda vai Kajs. Bija grūti saprast, kāpēc Kajs negribēja palikt Ledus pilī, kur varēja spēlēties ar skaistajiem ledus kristāliem.


Kā noritēja eksperiments

– Pirmajā konsultācijā ātri izdevās izprast metodes būtību, jo skolotājs visu izklāstīja ļoti strukturēti. Daudzas teorētiskas lietas, par kurām viņš stāstīja, man jau bija pazīstamas no eksistenciālās psihoterapijas un jogas, taču konkrētais veids, kā ar sevi strādāt, bija jauns un interesants. 


Tā nedēļa bija ārkārtīgi piesātināta. Bija iekrājušies darbi, izjaukts ritms un grūti atrast laiku, lai sēdētu un vērotu domas. Tomēr, tiklīdz bija brīvs brīdis, atsaucu prātā satraucošās situācijas un tās analizēju. 


Tas, ka spēju izjust spēcīgas emocijas, man ir kas jauns, jo kādu laiku esmu dzīvojusi kā aiz Ķīnas mūra, pret kuru gan pozitīvais, gan negatīvais atlec kā tenisa bumbiņas.

Novēroju, ka, tieši rakstot, galvā haotiski riņķojošās domas sakārtojas it kā pa plauktiņiem un trauksme ievērojami mazinās. Uzliekot uz papīra, vienkāršāk ieraudzīt, cik problēma patiesībā nopietna un kāds varētu būt tās risinājums. 


Intensīvu emocionālu reakciju man pirmajā eksperimenta nedēļā lielākoties izraisīja sarežģījumi attiecībās ar cilvēkiem. Tas, ka spēju izjust spēcīgas emocijas, man ir kas jauns, jo kādu laiku esmu dzīvojusi kā aiz Ķīnas mūra, pret kuru gan pozitīvais, gan negatīvais atlec kā tenisa bumbiņas. Pašai pat reizēm kļuva baisi. Piemēram, uz ielas pakrita un spēcīgi sasitās mazs bērns, pieskrēju klāt, lai palīdzētu, taču, to darot, absolūti neko nejutu. Šķiet, vairākus gadus strādājot ar sevi, psiholoģiskie bloki ir sākuši vērties vaļā. Bumbiņas sāk trāpīt, un reizēm tas izrādās sāpīgi. Bija situācijas, kad izjutu spēcīgas dusmas un pat reaģēju agresīvi, kas man nekad nav bijis raksturīgi. 


Analizējot satraucošas situācijas, visbiežāk apklusināju sevī mītošo tiesnesi. Ieraugu cilvēku pirmo reizi, pēc kaut kādām pazīmēm novērtēju un domās uzspiežu zīmogu: tāds. Tagad, pirms to daru, aizvien biežāk atceros atziņu: ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Parasti ir prieks, ka neesmu pielīmējusi etiķeti, jo saskarsmē izrādās, ka jauniepazītais cilvēks ir pavisam citāds, nekā šķitis pirmajā mirklī. 


Man ir tendence dalīt cilvēkus baltajos un melnajos. Tikai tagad sāku pamanīt arī citas krāsas. Kāds paziņa manā prātā jau ilgus gadus bija nosēdināts uz pjedestāla. Jebkas, ko viņš darīja vai runāja, man likās autoritātes cienīgi. Nesen ieraudzīju šīs personas ne pārāk simpātisku šķautni, un augstais tronis sāka šķobīties. Kādā citā, kurš jau gadiem bija melnajā plauktiņā, pamanīju gaišas un skaistas krāsas. 


Labi pazīstu paškritiku un pašnoliegšanu, taču, strādājot ar sevi, esmu iemācījusies konstatēt brīdi, kad domas aizslīd šajā virzienā, un noķert sevi aiz astes. 


Labi pazīstu paškritiku un pašnoliegšanu, taču, strādājot ar sevi, esmu iemācījusies konstatēt brīdi, kad domas aizslīd šajā virzienā, un noķert sevi aiz astes.

Pēc otrās konsultācijas gāja grūti. Izdomāt alternatīvas un izkliedēt man šķita nedabiski, īsti nesapratu, kāda tam jēga. Vai kaut kas mainīsies, ja pieņemšu, ka cilvēks pret mani izturas asi un agresīvi tādēļ, ka mīl, nevis ienīst? Bet es taču zinu, ka tā nav! Tīri teorētiski ir iespējams, ka, vienmēr saskaroties ar manu salto reakciju, dažs tiešām mēģina no manis izspiest kaut kādas emocijas ar agresijas palīdzību, jo ar mīlestību tas nav izdevies. Taču man ir grūti pieņemt, ka tā varētu būt patiesība. 


Ļoti negribēju to darīt, bet piespiedu sevi divas situācijas izanalizēt pēc visiem punktiem. Tāpat kā pirmajā nedēļā pēc tam mazinājās satraukums, tomēr nekādas citas izmaiņas nemanīju. 


Apzinos, ka spēcīgā iekšējā pretestība pret šo uzdevumu liecina par prāta nevēlēšanos iestaigāt jaunus domāšanas ceļus – ērtāk taču iet pa jau iemītajiem. Pagaidām man neizdevās šo pretspēku pārvarēt, bet noteikti to mēģināšu izdarīt. 


Ko ieguva

– Esmu apguvusi jaunu racionālu veidu, kā analizēt un palaist vaļā situācijas, kas izraisa satraukumu un visu laiku maļas pa galvu. Tas patīk, jo man ir ērtāk un vieglāk izklāstīt savas domas uz papīra, nevis kādam stāstīt. Rakstīšana arī ļauj paraudzīties uz notiekošo un savu reakciju no malas. Kādēļ mums draugu un paziņu dzīvē viss šķiet absolūti skaidrs un nereti spējam dot patiesi lietojamus brīnišķīgus padomus, kamēr pašu problēmas bieži vien šķiet neatrisināmas? Jo esam vērotāji bez emocionālas iesaistes. Šī metode, izklāstot notikušo uz papīra, sniedz iespēju distancēties, it kā nolikt sevi tā drauga vai draudzenes vietā. 


Domāšanas vērošanu noteikti izmantošu arī turpmāk, vispirms gan sev apsolot ļauties un nepretoties.