Droši vien ne ģimenes locekļi, ne draugi vai kaimiņi nevar kādam piešķirt diagnozi “pēcdzemdību depresija”. Pie kā vērsties, ja ir aizdomas par šādu diagnozi? 0
Tas tiesa! Tuvinieki var atpazīt simptomus un var nojaust, ka jaunās māmiņas vai tēta straujajās izmaiņās vainojama pēcdzemdību depresija, bet diagnozi var noteikt tikai ārsti. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka cilvēks, kurš cieš no depresijas, vēršas pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kas Latvijā ir tiešās pieejamības ārsts, kas nozīmē, ka psihiatrs ir pieejams bez nosūtījuma. Tikai ārsti ir kompetenti uzstādīt diagnozi un nozīmēt vispiemērotāko ārstēšanās metodi.
Ko darīt, ja ar pēcdzemdību depresiju skarts cilvēks atsakās vērsties pēc palīdzības un nevēlas doties pie ārsta?
Visbiežāk nevienu ar varu nevar piespiest ārstēties. Tikai vissmagākajos gadījumos, īpaši ja ir pēcdzemdību psihoze vai pašnāvības mēģinājumi, var piemērot piespiedu ārstēšanu stacionārā, bet parasti cilvēkam pašam ir jāvēlas ārstēties.
Praksē esmu saskārusies, ka nevēlēšanās ārstēt depresiju ir saistāma ar diviem galvenajiem iemesliem. Pirmkārt, tā ir saistīta ar slimības noliegumu („Man taču nekas nekaiš!”) vai bailes no stigmas, kas saistītas ar garīgām garīgo veselību („Es neesmu psihs!” vai „Nevēlos lai mani sūta uz Tvaika ielu!”). Otrkārt, problēma ir pašā slimības būtībā, proti, bieži depresijas slimnieks nekam neredz jēgu un nespēj saskatīt nekādus pozitīvus nākotnes scenārijus, tādēļ arī netic, ka ārstēšana var palīdzēt un uzlabot situāciju.
Šī iemesla dēļ, pat tad, ja depresijas slimnieks sākotnēji nevēlas apmeklēt ārstu un uzsākt ārstēšanos, es ieteiktu tuviniekiem tomēr neatlaidīgi un bez nosodījuma aicināt un iedrošināt apmeklēt ārstu. Svarīgi ir sniegt sapratni un atbalstu, norādot, ka vēršanās pie ārsta nenozīmē, ka „tu esi psihs” vai „tev ar galvu viss nav kārtībā”, tā vietā ir jānorāda uz ārstēšanas iespējām kā uz pozitīvu risinājumu, kas var palīdzēt izbeigt tās smagās ciešanas, kuras piedzīvo slimnieks.
Vai pēcdzemdību depresijai ir kāda saistība ar faktu, ka sieviete ir vientuļā māmiņa vai nāk no nelabvēlīgas ģimenes?
Pēcdzemdību depresija, tāpat kā daudzas citas slimības, nešķiro savus upurus. Tā var piemeklēt jebkuru – bagātu un nabagu, tievu un resnu, vecu un jaunu, no labvēlīgas un no nelabvēlīgas ģimenes, ar partneri vai vientuļo māti, ar pirmo vai ar piekto bērnu.
Protams, iemesli pēcdzemdību depresijai var būt dažādi – tā var sākties līdz ar smagiem satricinājumiem ģimenē, ja partneris pēkšņi ir nolēmis pamest māmiņu un mazuli vienus. Iemesls var būt arī smagi vai nelabvēlīgi dzīves apstākļi, kurus jaunā māmiņa izjūt vēl saasināti, līdz ar jauno mātes lomu un atbildību. Iemesls var būt arī smagas dzemdības, problēmas darbā (piemēram, ja māmiņa ir atlaista no darba dēļ grūtniecības) vai kāds cits smags satricinājums (piemēram, tuva cilvēka nāve). Iemesli var būt dažādi. Bet nevar tā teikt – ja viņai ir depresija, tad jau noteikti vientuļā māte vai no nelabvēlīgas ģimenes. Noteikti nē. Ar depresiju sasirgt var jebkurš.
