Vai ir statistika par to, cik bieži pēcdzemdību depresija skar sievietes un vīriešus? 0
Pētījumi liecina, ka ar pēcdzemdību depresiju piedzīvo apmēram 10 – 20 % sieviešu, bet šis rādītājs pieaug pusaudzes vecumā dzemdējušo sieviešu vidū (līdz 26%), sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārcietušas depresiju (līdz 75%), sievietēm, kurām pēc iepriekšējām dzemdībām bijusi depresija (līdz 50%), sievietēm, kurām dzīves pieredzē ir bijušas depresijas epizodes (līdz 25%) un aptuveni 10% vīriešu. Topošie un jaunie tēvi ir depresijas attīstības riska grupa, un jāatceras, ka katram vīrietim simptomi var parādīties citā laikā, izpausties individuālā veidā un spēkā.
Kā jaunās māmiņas draudzenēm, ģimenei, partnerim atpazīt iespējamo pēcdzemdību depresiju? Kad būtu jāsāk uztraukties par to, ka kaut kas tomēr īsti nav kārtībā? Vai ir viegli no malas pateikt, ka sievietei ir pēcdzemdību depresija?
Pēcdzemdību depresiju parasti pirmie pamana paši tuvākie cilvēki – ģimene, partneris un paši tuvākie draugi.
Svarīgi ir atcerēties, ka pēcdzemdību depresiju spēj atpazīt tikai tie, kuri zina un saprot, kas tā tāda ir. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas vairāk runāt un izglītot cilvēkus par šo emocionālo traucējumu. Pat tad, ja tuvinieki redzēs, ka māmiņa ir zaudējusi prieku, ir raudulīga un nomākta, netiek galā ar saviem ikdienas pienākumiem, bet izpratnes un atbalsta vietā saņems pārmetumus par slinkumu, nevīžību, neatbilstību ģimenes un sabiedrības gaidām, tad tas nebūs palīdzoši un neveicinās atveseļošanās procesu.
Tik ļoti bieži plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos mēs tiekam baroti ar glamūra pilnām ainiņām par perfektām mammām, kuras ir bez gala laimīgas, starojošas, visu varošas un bez gala veiksmīgas. Instagram un Facebook ir pilns ar skaistu bēbju, laimīgu mammu bildēm un skaistiem saukļiem. Šajās bildēs visbiežāk gan bērni, gan mājas ir smalki uzposti, māmiņas jau no pirmās dienas nodarbojas ar sportu un dodas ceļojumos, izbauda dzīvi un ir nebeidzami laimīgas. Bet bieži tiek aizmirsts, ka ne visas mammas jūtas tik labi un pacilāti, un ne visiem ikdiena ir tāda glamūra piepildīta. Mammas, kuras jūtas nomāktas un nespēj tikt galā ar negulētām naktīm un raudošu bērnu, netiek galā ar šīm sabiedrības gaidām un sajūtas kā sliktas un nekam nederīgas mātes. Katrs līdzcilvēka izteiktais „Kas tu par māti, ka nevari tikt galā?”, „Mana māte piedzemdēja piecus bērnus un ar visu tika galā, tu ar vienu netiec galā?”, „Kad mēs augām, tad mums nebija laika nekādām depresijām, šitā ir tikai izlaidība!” – šādi vārdi ir kā sāpīgs dūriens tieši sirdī. Tas sāpina un nomāc vēl vairāk. Visbiežāk tas liek māmiņām, izejot sabiedrībā (un dažkārt arī ar saviem tuviniekiem) uzlikt smaidoša un laimīga cilvēka masku, neielaižot nevienu savā patieso jūtu pasaulē un ne ar vienu nedaloties, ka patiesībā jūtas briesmīgi. Tādos gadījumos māmiņas aiz aizvērtām durvīm un prom no svešām acīm sabrūk un asaru plūdos rodas domas: „Es esmu tik slikta mamma! Pilnīga izgāšanās! Citiem, īpaši bērnam, būs labāk bez manis”.
Ar to es gribēju pateikt, ka pēcdzemdību depresiju var atpazīt tikai tad, ja cilvēki zina un saprot, kas tā tāda ir, un ir droša un atvērta vide, kurā jaunā māmiņa vai tētis spēj atklāti un godīgi runāt par to, kā patiesībā jūtas un saņemt atbalstu un sapratni.
Es aicinātu ikvienu līdzcilvēku ik pa laikam ar jaunajām māmiņām un tētiem aprunāties tā no sirds, bez jau gatavām bildītēm un ainiņām par “superlaimīgo” ģimeni un bez jau gataviem padomiem, kā pareizi viss ir jādara. Pajautājiet jaunajiem vecākiem: “Kā jūties? Vai tiec galā? Vai vajag palīdzēt?” Ieklausieties un sadzirdiet, ko saka jaunā māmiņa vai tētis. Ja redzat, ka ir depresijas pazīmes – izrunājiet to bez nosodījuma, aiciniet vērsties pēc speciālistu palīdzības un piedāvājiet savu atbalstu un izpratni.
Un kā ar vīriešiem – jaunajiem tēviem? Pēc kādas uzvedības varam spriest, ka vīrietim, iespējams, ir pēcdzemdību depresija?
Pēcdzemdību depresijas pazīmes mammām un tētiem bieži ir līdzīgas: prieka zudums, nomāktums, ēšanas un miega traucējumi, nogurums un grūtības koncentrēties, seksuālās tieksmes samazināšanās, arī pārstrādāšanās, intensīva sportošana, pastiprināta vielu vai medikamentu lietošana, lai nomierinātos vai “atslēgtos” no rūpēm, arī dusmas un aizkaitināmība.
