Kuras ir Latvijas teātru dārgākās jaunās izrādes? Vērtē teātru direktori 8
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
1. februārī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja slavenā režisora Dmitrija Krimova viencēliens, nostalģiskā drāma “Pīters Pens. Sindroms”, kuru teātris reklamē kā vienu no visdārgākajiem Nacionālā teātra iestudējumiem.
Ik pa laikam Latvijas teātri savus jauniestudējumus skaļi piesaka vispārākajā pakāpē – visjaunākā, visskaistākā, visinteresantākā izrāde Latvijas teātru vēsturē.
“Kultūrzīmēm” likās interesanti noskaidrot, ko par dārgiem uzvedumiem pauž teātru direktori un, galvenais, vai dārgs iestudējums nozīmē arī labu iestudējumu. Turklāt, ņemot vērā, ka teātri galvenokārt tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, – vai atmaksājas slavenu vārdu piesaistīšana? Varbūt, lai sabalansētu teātra izdevumus un ieņēmumus, Latvijā varētu būt iespējams arī ārvalstu teātra skatītāju tūrisms?
Nacionālais: cerībā uz repertuāra virsotni
Līdzīgi kā jau vairākkārt iepriekš, Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols “Kultūrzīmēm” skaidroja, ka viņš Latvijas Nacionālā teātra 105. sezonas repertuāru saņēmis mantojumā no iepriekšējās teātra vadības (direktors – Jānis Vimba, mākslinieciskais vadītājs – Elmārs Seņkovs), un, uzsverot savas saistības, pauda, ka “esmu solījis ievērot pēctecības principu un cienīt iepriekšējās vadības noslēgtos līgumus ar režisoriem par izrāžu sagatavošanu šajā sezonā, kā arī pilnībā respektēt viņu radošo brīvību. Šis solījums no manas puses tiks izpildīts, tai skaitā visas saistības, kuras teātris no savas puses juridiski ir uzņēmies pret Krimova kungu un viņa radošo komandu, par kurām uzzināju vienīgi pēc tam, kad sāku pildīt direktora pienākumus.” Direktors cerot, ka, līdzīgi kā Ņujorkā dzīvojošā izcilā režijas meistara iestudējumi kļūst par nozīmīgiem teātra dzīves notikumiem visā pasaulē, arī Nacionālais teātris varēs lepoties, ka Dmitrija Krimova kā režisora debija Latvijā būs tieši uz viņa vadītā teātra skatuves. “Šī izrāde noteikti kļūs par šīs sezonas repertuāra virsotni – tas viennozīmīgi būs mākslinieciski augstvērtīgs jauniestudējums, kurš uzrunās mūsu skatītājus ne vien ar pārsteidzošiem skatuves risinājumiem, bet arī ar Latvijā neierastu teātra valodu,” Māris Vītols atbild, vaicāts par to, ko sagaida no jaunās izrādes. Viņš piesardzīgi vērtē, ka priecātos arī nākotnē turpināt sadarbību ar režisoru Krimovu, ja “mēs spētu vienoties par tādiem līguma noteikumiem, kuros ir vairāk sabalansētas abu pušu intereses. Šobrīd ar Krimova kungu mums ir izveidojušās labas profesionālās attiecības un savstarpējā izpratne, tādēļ sarunas par nākotnes sadarbību ir pilnībā iespējamas.”
Atbildot uz jautājumu, vai jau aprēķināts, cik reižu izrāde “Pīters Pens. Sindroms” būs dārgāka par citu līdzīga apjoma izrādi Nacionālajā teātrī, direktors Māris Vītols pauda, ka kopējās izrādes izmaksas būšot iespējams precīzi aprēķināt mēneša laikā pēc pirmizrādes, kad būs apmaksāti visi ar tās sagatavošanu saistītie rēķini. (2023. gada 11. novembrī LTV raidījums “Kultūršoks”, balstoties uz neoficiālu informāciju, vēstīja, ka iestudējuma izmaksas varētu svārstīties ap 250 000 eiro. Lai nodrošinātu iepriekšējās vadības parakstīto līgumu, Nacionālais teātris cerot uz sponsoru palīdzību.) Tomēr jau šobrīd esot iespējams pateikt, ka izrādes izmaksas būs aptuveni divas reizes lielākas salīdzinājumā ar citiem šīs sezonas Lielās zāles iestudējumiem Nacionālajā teātrī. Jautāts par iespējamo prognozi, cik ilgā laikā būs iespējams atpelnīt Dmitrija Krimova iestudēto izrādi, teātra direktors pauda cerību, ka, ņemot vērā izrādes augstās kopējās izmaksas un tās tapšanā ieguldītos līdzekļus, teātrim vajadzētu izdoties tos atpelnīt aptuveni trīs gadu laikā.
Viens no pirmajiem Latvijas teātriem, kuram pēdējos gados izdevies piesaistīt skatuves mākslinieku ar pasaulē atpazīstamu vārdu, bija Jaunais Rīgas teātris (JRT), kurā režisors Alvis Hermanis 2015. gadā iestudēja izrādi “Brodskis/Barišņikovs” ar ievērojamo baletdejotāju Mihailu Barišņikovu. Tā piedzīvoja viesizrādes ASV, Izraēlā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā, Slovākijā, Austrijā, Šveicē, Rumānijā, Vācijā, Lielbritānijā, Serbijā. 2019. gadā sekoja slavenā izrāde “Baltais helikopters” par katoļu baznīcas pāvesta Benedikta XVI noslēpumaino atkāpšanos no amata ar Mihailu Barišņikovu galvenajā lomā. Biļetes uz to tika tirgotas tikai internetā, un tās izpirka četru minūšu laikā. (Viesizrādēs devās arī citas JRT izrādes – “Garā dzīve”, “Oblomovs”, “Melnais piens”, “Oņegins. Komentāri” u. c.).
Lūgta komentēt toreizējos teātra ieguvumus, JRT reklāmas un sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Liepiņa pauž, ka katra projekta gadījums gan esot atšķirīgs un parametru, kuri nosaka rentabilitāti, esot daudz: “Piemēram, cik ilgi konkrētā izrāde tiek spēlēta, vai tā domāta tikai vietējai publikai, vai tas ir starptautisks projekts. Varam rezumēt tikai JRT pieredzi, un mūsu gadījumā viesmākslinieka piesaiste atmaksājās, arī finansiāli.”
Daile: labu izrādi vienmēr labi pērk
Pēdējos gados ar vērienīgiem iestudējumiem un piesaistot ārvalstu režisorus, izcēlies Dailes teātris. To, jau uzsākot iepriekšējo sezonu, ziņoja arī pats Dailes teātra direktors Juris Žagars, sakot, ka visi Dailes iestudējumi būs oriģināli, ekskluzīvi, provokatīvi vai izaicinoši. Lūgts precizēt radušos iespaidu par teātra finansiālo augšupeju, direktors uzsvēra, ka viņam ārkārtīgi svarīgi, lai teātris kā uzņēmums uzturētu labu veselību, turklāt nediskreditējot savus mākslinieciskās kvalitātes kritērijus: “Ja šīs abas lietas sakrīt, tad tiešām varu teikt, ka mums neiet slikti. Biļešu tirdzniecības rezultāti joprojām ir labi, skatītāji tās pērk gan uz nopietnām, gan mazāk nopietnām izrādēm, turklāt labi tirdzniecības rādītāji ir arī Mazās zāles izrādēm. Nav nevienas izrādes, par kuras māksliniecisko kvalitāti man būtu kādas šaubas vai kauns. Protams, jāņem vērā izrādes žanrs, piemēram, izrāde par Pīteru Penu (“Pīters Pens saiet sviestā”. – Red.) ir vienkārša komēdija, bez lielām mākslinieciskām ambīcijām un tikai un vienīgi kvalitatīvs komerciāls produkts sava žanra ietvaros, nekas vairāk. Jā, tiešām varu teikt, ka mums neiet slikti – gan apmeklētības, gan izrāžu mākslinieciskās kvalitātes ziņā.”
Pagājušajā rudenī par Dailes teātrī aktiera un režisora Džona Malkoviča iestudēto “Leopoldštati” runāja kā par vienu no visdārgākajiem Dailes iestudējumiem. Jautāts, vai iestudējumā ieguldītie finanšu līdzekļi ir attaisnojušies, Juris Žagars pasmaidot skaidro, ka cilvēkiem jau patīkot nedaudz pārspīlēt, bet “Leopoldštate” nav Dailes teātra dārgākais iestudējums. Vienmēr esot jāņem vērā balanss, proti, cik daudz finansējuma ieguldīts un cik daudz no tā būs iespējams atgūt. Pašlaik repertuārā esošā visdārgākā izrāde esot “Rothko”, bet izrāde jau ir nopelnījusi 150 tūkstošus eiro, tātad no visiem ieņēmumiem par biļetēm, atņemot visus ieguldījumus un ikvienas nospēlētās izrādes kārtējos izdevumus, šie 150 000 eiro pašlaik ir tīrā izrādes peļņa. “Tas ir diezgan nopietns skaitlis, ar ko tālāk papildinām nākamo jauniestudējumu budžetus,” teic Žagars. Runājot par “Leopoldštati”, kas ieguldījumu ziņā esot otra dārgākā izrāde,– šobrīd nospēlētas jau 15 pilnībā izpārdotas izrādes un, lai izrāde būtu sevi pilnībā atpelnījusi, vēl būtu jānospēlē 20 izrādes. Tas esot normāli sasniedzams rādītājs jau nākamās sezonas ietvaros, skatītāji biļetes uz “Leopoldštati” pērkot ļoti labi. Skaidrojot savu nostāju, Žagars uzsvēra, ka bez tā, ka “esmu aktieris un mākslinieks, nāku no uzņēmēju vides, un mana pārliecība ir, ka lielu valsts dotētu teātri vadīt ne kā uzņēmumu ir, mazākais, bezatbildīgi. Teātrim jābūt rentablam, protams, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, tas nebūtu iespējams bez Latvijas valsts atbalsta.” Skaidrojot izrāžu rentabilitāti lielās un mazās zālēs, lielos un mazos teātros, Žagars precizē, ka Lielajā zālē esot maz izrāžu, kuras sevi neatpelna. Ar pašreizējo valsts dotāciju Dailes teātris varot pastāvēt “pa nullēm”, bet situācija ir atšķirīga no pārējiem Latvijas teātriem. Lielo ieguvumu dod lielā skatītāju zāle ar tūkstoš skatītāju vietām, bet mazā teātrī ar mazu skatītāju skaitu šāda peļņa nebūtu iespējama. To pierādot arī salīdzinoši nerentablie, bet mākslinieciski augstvērtīgie Dailes teātra iestudējumi Mazajā zālē, kurā šobrīd ir 140 sēdvietu, bet pēc zāles remonta to būšot 340.
Dailes teātra direktors Juris Žagars ir pārliecināts, ka “ārkārtīgi svarīgi atkārtot, ka Latvijas situācija ir unikāla labā nozīmē, jo mums ir skatītāji, kuri pērk biļetes uz labām izrādēm. Ticiet man, tas nav pašsaprotami!” Citās valstīs skatītāji ne vienmēr izvēloties pirkt biļetes uz augstvērtīgām, arī sarežģītām izrādēm un, lai piepildītu zāles, teātriem daudz biežāk jāmeklē komerciāli kompromisi. “Latvijas skatītājiem tiešām piemīt laba gaume, spēja novērtēt labu mākslu, un viņi pērk biļetes. Latvijā notiek veiksmīga kolerācija – labu izrādi vienmēr labi pērk, nav tā, ka, radot izcilu un brīnišķīgu izrādi, būs slikti pārdošanas rezultāti,” teic J. Žagars.
Liepāja: peļņa no trešdaļas izrāžu
Savukārt Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze par īpaši dārgu uzvedumu lietderību nav pārliecināta, precizējot, ka liels budžets nenozīmē izrādes veiksmi, turklāt neesot tiešas korelācijas, cik līdzekļu tiek ieguldīts izrādē un cik tā spēj atnest atpakaļ, vai tā kļūs skatītāju mīlēta un pieprasīta. Eva Ciekurze, kura jau ilgus gadus ir viena no Liepājas teātra vadītājām, uzsver, ka, viņasprāt, māksla būtu jāvērtē pēc citiem kritērijiem, nevis pēc ieguldītā naudas apjoma: “Vienlaikus, protams, liela skatuve prasa arī lielas dekorācijas un liels aktieru ansamblis prasa daudz kostīmu. Uz lielas skatuves izmaksas vienmēr būs lielākas. Arī mēs, gluži kā Nacionālais teātris, kas šobrīd skaļi teic, ka pie viņiem strādā “pasaules mēroga režisors”, mēdzam pārdot vārdus. Zināmam vārdam ir saistība ar iestudējuma izmaksām, bet tas nenes nekādu garantiju, jo ar lieliem ieguldījumiem un zināmiem un atpazīstamiem vārdiem tikpat labi var piedzīvot radošu neveiksmi. Teātris ir kolektīvā māksla, kura veiksmi piedzīvos tikai tad, ja darbs saskanēs, ja būs “klikšķis”, ko patiesībā var sajust tikai ģenerālmēģinājumā, pirms tam tas ir nezināms. Tai pašā laikā tieši tas ir adrenalīns, kādēļ visi te strādā.”
Šobrīd Liepājas teātra repertuārā esot izrādes, kuras sevi jau atpelnījušas, un par iegūto peļņu lemts veidot jaunas izrādes un segt citas vajadzības. Peļņu teātrim dodot aptuveni trešdaļa izrāžu, un teātrim esot arī tā saucamie kases gabali, turklāt, jo mazāk izrādē ieguldot, jo ātrāk tā nesot peļņu. Eva Ciekurze gan uzsver, ka, “šādi vērtējot, procesu gan ļoti racionalizējam un tas nav pareizi, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi strādāt, lai turpinātu uzturēt valodu, identitāti, turklāt būtiski ir saglabāt dzīvu pašu mākslu un ļaut māksliniekiem attīstīties. Tas viss mūsdienās kļūst arvien grūtāk.”
Ārvalstu tūristi – uz Latvijas teātriem?
Nacionālā teātra direktors Māris Vītols ir pārliecināts, ka Dmitrijs Krimovs, režisors ar pasaules vārdu, “noteikti piesaistīs teātra interesentu uzmanību arī no citām valstīm. Esam nolēmuši, ka visas “Pīters Pens. Sindroms” izrādes tiks izrādītās ar titriem angļu valodā. Esmu informēts, ka Krimova pirmizrādi Nacionālajā teātrī apmeklēs teātra profesionāļi no vairākām Eiropas valstīm un Izraēlas. Mūsu uzaicinājumam to apmeklēt ir atsaukušies aptuveni desmit žurnālisti un teātra kritiķi no Igaunijas un Lietuvas, tādēļ ir pamats domāt, ka šis notikums tiks plaši atspoguļots arī kaimiņvalstu plašsaziņas līdzekļos. Ceram, ka šī izrāde teātra cienītājiem no citām valstīm kļūs par mērķi kultūras ceļojumam uz Rīgu.”
Savukārt Juris Žagars ir skeptisks: “Neticu. Mana pieredze rāda, ka teātra tūrisms nav iespējams pat Berlīnē vai Parīzē, tas eksistē tikai divās vietās: Vestendā un Ņujorkas Brodvejā, jo vienīgi tiem, kuri ceļo uz Londonu, viens no obligātajiem pasākumiem ir aiziet uz mūziklu vai teātri. Kāds jau varbūt atbrauks pie mums, gluži tāpat kā aizbraucam ko paskatīties uz Lietuvu vai Igauniju, bet tas nav ekonomisks rādītājs.”
Jautāts, vai teātrī izdodas atpelnīt izrādes, kuru režisori nav plaši pazīstami, īpaši runājot par ārzemju režisoriem, Žagars uzsvēra, ka neviens biļeti nepērk, ieraugot slavena režisora vārdu, skatītājam esot svarīga pati izrāde. Milzīga nozīme esot skatītāju atsauksmēm, piemēram, uz “Leopoldštati” braucot autobusi no lauku reģioniem, kuriem izšķirošais arguments noteikti neesot tas, vai režisors ir slavens Holivudas aktieris. “Viņi brauc tāpēc, ka kāds cits ir redzējis un teicis – man šī izrāde patika. Pilnīgi un noteikti – slavens vārds tik tiešām nav izšķirošs.”
Savukārt Eva Ciekurze papildina, ka uz Liepāju teātra tūrismā bieži brauc rīdzinieki, kā arī reizēm skatītāji no tuvējās Lietuvas. Liepājas teātra repertuārā mēdzot būt iekļautas arī izrādes ar maz teksta, piemēram, režisora Elmāra Seņkova “Grimmi” vai “Grieķi”. “Patiesībā labu izrādi var skatīties arī valodā, kuru nesaprot, pietiek ar labu aktierspēli un nelielu fona informāciju. Es pati esmu skatījusies trīs stundas garu izrādi skaidrā igauņu valodā, bet man tā bija saistoša un saprotama.” Liepājas teātris īpaši strādājot ar skatītājiem no Rīgas, jo Kurzemes reģionā iespējamo skatītāju neesot daudz. “Viesizrādēs braukt kļuvis ārkārtīgi dārgi, tāpēc aicinām skatītājus no Rīgas pie mums.” Jautāta par Rīgas teātru skaļo dižošanos ar ārvalstu režisoriem, Liepājas teātra valdes locekle ir skeptiska, sakot, ka viņai par šo procesu esot ļoti žēl, jo: “Kur tad augs mūsu mākslinieki, viņiem taču vajadzīga skatuve, darbs, pieredze, tikai tā var izveidoties izcils mākslinieks! Turklāt mūsu teātra specifika neļauj atgūt finansiālos ieguldījumus tādos apjomos, kā tas notiek Rīgā, droši vien mēs būsim tie, kuri ieguldīs mūsu radošajās komandās, mūsu režisoros, mūsu māksliniekos.”
Noslēgumam – vēl viens “vis”
Pagājušajā rudenī Dailes teātris, lai “piesaistītu darbam augstākās raudzes profesionāļus no Eiropas, kā arī atbalstītu teātra esošo un potenciālo darbinieku apmācības Latvijā un ārvalstīs”, uzsāka sadarbību ar Rietumu bankas labdarības fondu “Nākotnes atbalsta fonds”, kas ik gadu šim nolūkam teātrim ziedos 100 000 eiro. Dailes teātra direktors Juris Žagars, “Kultūrzīmēm” komentējot šo sadarbības līgumu, pauda, ka direktora uzdevums esot gudri skatīties uz priekšu un vērtēt, kādu labumu var iegūt sabiedrība, uzsverot, ka patlaban nav ne mazāko šaubu, ka Rietumu banka ir cienīga būt teātra patrons. “Sadarbību izvērtējām ļoti rūpīgi, tieši teātris bija tas, kurš noteica tās nosacījumus un par iespējamiem reputācijas riskiem jautājām gan Kultūras ministrijas, gan drošības institūcijām. Tāpat kā Rietumu banka izvērtēja mūs, pirms slēdza tik nopietnu ilgtermiņa līgumu. Ne no vienas institūcijas neesam saņēmuši jebkādus komentārus vai pat šaubas par bankas reputāciju. Rietumu banka finanšu darbības un leģitimitātes ziņā ir tāda pati kā SEB, SWED, Citadele vai jebkura cita Latvijā strādājoša banka ar oficiālu Latvijas bankas izsniegtu licenci un visu no tā izrietošo. Turklāt, ja kādā brīdī rastos konkrēti reputācijas riski, līgumā atrunāta vienošanās par sadarbības pārtraukšanu. Tas attiecas arī uz bankas tiesībām pārtraukt sadarbību, ja teātra reputācija krīt. Tas gan nenozīmē, ka mums ir jāpatīk itin visam ko Rietumu banka dara, tāpat, kā viņiem nav jāpatīk visām mūsu aktivitātes. Mēs esam autonomas vienības, katra savā nozarē. Mūsu kā teātra uzdevums ir gudri skatīties uz priekšu – vai un kādu labumu no šīs sadarbības iegūs sabiedrība, un par to man nav šaubu. Līdz šim kopā strādājam ļoti labi, Dailes teātris ir ieguvis vienu no visu laiku lielākajiem atbalstītājiem Latvijas teātrim, turklāt tas ir ilgtermiņa, proti, trīs gadu garumā. Šis atbalsts nodrošina, ka Dailes teātra jauniestudējumu gada budžets, kas līdz šim bija ap 600 tūkstošiem eiro, pieaugs katru gadu par veselu trešdaļu, 200 tūkstošiem. Tas ir ļoti būtisks pieaugums. Tātad varēsim atļauties lielākus un jaudīgākus iestudējumus, varēsim atļauties aicināt zināmus ārzemju režisorus, kas vienmēr nāk ar savu, ne mazāk prasīgu komandu, varēsim atvēlēt vairāk naudas pašmāju režisoru iestudējumiem, varēsim atļauties vēl vairāk ieguldīt izrāžu kvalitātē. Un no tā ieguvējs var būt tikai skatītājs. Turklāt daļa no šīs naudas tiek tērēta potenciālo un esošo darbinieku izglītībai, kas arī ir kopējs labums. Rietumu bankas finansējums nenonāk teātra “kopējā kabatā”, ar šo naudu nepaceļam savas algas. Es nesaskatu ne ētiskas, ne pragmatiskas problēmas, ja, gudri un pareizi menedžējot procesu, esam piesaistījuši atbalstītāju, ar kura palīdzību varam radīt labāku teātri.”
