Uldis Šmits: Kas kuram terorists 0
Tagad uzmanība pievērsta Turcijas militārajai operācijai “Miera pavasaris”, kas sola asiņainu rudeni kurdu apdzīvotajos Sīrijas ziemeļos, kur Redžeps Tajips Erdogans grib likvidēt “teroristu koridoru” un izveidot “drošības zonu”.
Jāatzīst, starp kurdiem netrūkst arī teroristu, bet diez vai tie lielā skaitā mīt bombardēšanai pakļautajos ciematos, kas, tieši pretēji, vēl nesen bija galvenais bastions cīņā pret “Islāma valsti” (“ISIS”). (Kam Erdogans nereti sniedza palīdzīgu roku un ietupināja turku žurnālistus, kuri atklāja slepenās ieroču piegādes.)
Kurdu ieguldījumu un upurus šajā cīņā atzīst visa tā sauktā starptautiskā sabiedrība, kas nu pametusi viņus Sīrijas tirāna Asada žēlsirdībai.
Redzam ierasto ainu – ANO Drošības padome ir paralizēta un Eiropas Savienība pauž bažas. Klusībā gan vairāk par to, ka eiropiešu algotais robežsargs Erdogans īstenos draudus palaist visus pagaidām pieturētos bēgļus un migrantus uz visām četrām debess pusēm.
Tiesa, Tramps tviterī solīja satriekt Turciju ekonomiski, ja Ankara nenāks pie prāta, un dažas Eiropas lielvalstis grasās vairs neslēgt ar turkiem jaunus ieroču pārdošanas līgumus, taču tas neko būtiski nemaina.
Vašingtonas Baltā nama saimnieks domā, ka “Islāma valsts” ir uzveikta, tāpēc amerikāņiem Sīrijā vairs nav ko meklēt. Arī tur stipri iejauktais Kremlis pavēstījis par uzvaru un aktīvās karadarbības beigām, turklāt ne reizi vien, tomēr reģionu nevarot atstāt gluži bez uzraudzības.
Putina režīma nostāja pret terorismu ir tikpat selektīva kā Erdogana “demokratūrai”, un pašā Krievijā, kas tāpat kā Turcija, starp citu, ir viena no Eiropas Padomes 47 dalībvalstīm, terorisma jēdziens kļūst arvien aptverošāks.
To apliecina gadījums ar Pleskavas žurnālisti Svetlanu Prokopjevu, kuru varasiestādes šovasar iekļāvušas valstij bīstamu personu sarakstā, kas praksē izpaužas bankas konta bloķēšanā un citādos ierobežojumos.
Gada sākumā pret viņu tika ierosināta krimināllieta par terorisma “attaisnošanu”, jo pērn “Eho Moskvi Pskov” radioraidījumā un vēlākā publikācijā Prokopjeva analizēja iemeslus un apstākļus, kas, viņasprāt, lika Arhangeļsākas apgabalā vēl pavisam jauniņam puisim sarīkot sprādzienu Federālā drošības dienesta nodaļā un nolemt sevi bojāejai.
Viņas tekstos tas skaidri nosaukts par terora aktu un noziegumu, bet – izmeklēšanā pieaicināto vērtētāju uztverē – bez vajadzīgās nosodījuma devas.
Jācer tomēr, ka Prokopjeva nenonāks cietumā (attiecīgais pants paredz līdz septiņiem gadiem), pateicoties minētās lietas izraisītajām skaļajām atbalsīm dažādu kampaņu un atklāto vēstuļu formā.
Ne visi politiski vajātie bauda tāda mēroga solidaritāti, kaut gan šobrīd notiek vairākas absurda ziņā līdzīgas prāvas un ir vesels administratīvo sodu birums, kas balstās uz atzinumiem, kurus varētu apkopot pabiezā tematiskā anekdošu krājumā. Ļoti smieklīgā.
Ja vien šie patiesie stāsti neatspoguļotu tiesu varas degradāciju un pakļautību zināmam pasūtījumam.
Tas prasa, kad vajag, bet tāda vajadzība rodas bieži, samīdīt kājām Konstitūciju, lai atrastu ekstrēmisma pēdas protesta demonstrācijas laikā nomīdītā zālājā. Un, nepiemirsīsim, paģērēja piedēvēt terorismu nu jau, par laimi, brīvajam Oļegam Sencovam. Laikam taču ne velti Eiropas Parlaments piešķīra ukrainim Saharova balvu.
