Kas kopīgs islāmistiem un visu zemju “progresīvajiem”? Skaidro Vija Beinerte un Edvarts Krusts 0
Pērnā gada 7. oktobrī Palestīnas sunnītu paramilitārā politiskā partija “Hamās”, kas 2006. gada vēlēšanās ieguva vietu vairumu Palestīnas Nacionālajā pārvaldē, iebruka Izraēlā, vienā dienā nogalinot vairāk nekā 1400 cilvēku, no kuriem 850 bija civiliedzīvotāji, arī zīdaiņi un mazgadīgi bērni; gūstā tika saņemti vēl 250 ķīlnieki. Tas ir lielākais žīdu grautiņš kopš holokausta, un ir vērtējams kā genocīds pret Izraēlas tautu, jo visi šie cilvēki tika nogalināti viņu nacionālās piederības dēļ.
Vairums Rietumvalstu, arī ASV un Eiropas Savienība, ir atzinušas “Hamās” par teroristu organizāciju, kamēr Krievijas diktators Putins to par tādu nav atzinis un kopš “Hamās” nākšanas pie varas ir vairākkārt ticies ar tās līderiem. Viņš gan nosodīja 7. oktobra slaktiņu, taču Kremļa propagandisti, komentējot asiņainos notikumus, atklāti priecājās par bailēm, ko tagad izjūtot tie, kas no Krievijas emigrējuši uz Izraēlu.
Svarīga piebilde. “Islāma terorisms tika radīts kā VDK projekts. Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ienaidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kur VDK aģenti uz marksisma-ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu.” Tā raksta Jons Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kas savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.
Nav brīnums, ka teroristu grupējuma “Hamās” kaujiniekus apmāca un finansē ne vien Irāna, bet arī komunistiskā Ķīna un Krievija.
Tagad Izraēla, lai aizsargātu savus pilsoņus, ir spiesta atbildēt ar prettriecienu “Hamās” un šās teroristu organizācijas atbalstītājiem Libānā un Irānā. Diemžēl nekas neliecina par Palestīnas vadības vēlmi atrisināt konfliktu pārrunu ceļā.
Tie, kas zina vēsturi un ir mācījušies ģeogrāfiju, saprot, ka arī sauklis “From the river to the sea Palestina will be free” pauž nāves draudus Izraēlas valstij un tās pilsoņiem.
Tāpēc visnotaļ nopietnas pārdomas izraisa fakts, ka šā gada 5. oktobrī Esplanādē pie Raiņa pieminekļa notika sarīkojums, kurā pieminēja “Hamās” izraisītajā konfliktā bojā gājušos palestīniešus un nosodīja Izraēlu, dēvējot to par agresoru, bet Izraēlas tiesības aizstāvēt savus pilsoņus – par “genocīdu pret palestīniešiem”.
Kā ziņo LSM, “pasākumā piedalījās daži desmiti cilvēku”, un tos “novēroja Latvijas Televīzija”. Starp dalībniekiem bija arī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, partijas “Progresīvie” biedrs, kas savu dalību izskaidroja kā “vēršanos pret vardarbību”.
Savukārt tas, ka Švinka vēl joprojām ir savā amatā, liecina par bīstamiem simptomiem varas struktūrās. Kā precīzi norāda Māris Antonevičs: “Ja ministrs vai viņa komanda ar savu rīcību raisa šaubas un neuzticību, tad tā nav tikai viņa vai viņa partijas problēma, bet gan valdības un arī Latvijas valsts problēma.”
Kad pirms trim gadiem Valsts kontroles sabiedrisko attiecību darbiniece Līga Krapāne parakstījās zem valsts vadītājiem adresētas vēstules Covid-19 sakarā, viņai bija jāatstāj darbs, jo “valsts amatpersona nedrīkst publiski paust personisku viedokli”. Lai gan vēstulē tika nevis pausts viedoklis, bet uzdoti jautājumi, uz kuriem 150 vēstuli parakstījušie pilsoņi vēlējās saņemt atbildes likumā noteiktajā kārtā.
Savukārt parlamentārais sekretārs Atis Švinka, kas vēl pirms 5. oktobra manifestācijas bija ticies ar Izraēlas vēstniecei, lai izteiktu nosodījumu viņas pārstāvētajai valstij, pavisam noteikti pauda viedokli.
Izraēlas un “Hamās” karš sakņojas vēsturē, par kuru Latvijā diemžēl pat valdības līmenī daudziem nav sajēgas. Kā nesen intervijā “Dienai” norādīja Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns,
Kad pēc Otrā pasaules kara ANO piedāvāja sadalīt Palestīnas teritoriju starp divām tur dzīvojošām nācijām vai etniskām grupām – Palestīnas arābiem un žīdiem –, žīdi šo piedāvājumu pieņēma un 1948. gada 14. maijā proklamēja Izraēlas valsti. Taču jau nākamās dienas rītā Arābu līga, ko veidoja Ēģipte, Palestīnas protektorāts, Jordāna, Irāka, Sīrija, Libāna un Saūda Arābija, iebruka Izraēlā ar mērķi to nevis okupēt vai anektēt, bet iznīcināt.
Tomēr Izraēla, kur tolaik dzīvoja aptuveni 700 000 cilvēku, desmit mēnešus ilgā karā uzvarēja. Kopš valsts dibināšanas dienas Izraēla ir bijusi ar mieru atzīt tā saukto divu valstu risinājumu, kas nozīmē juridiski apstiprinātu un starptautiski atzītu dalījumu starp izraēliešu un arābu apdzīvotajām teritorijām. Taču arābi šo ideju vienmēr ir noraidījuši.
Kā to skaidri pasaka arī profesors Taivāns: “Palestīnas arābi iecirtās, pasludinot, ka cīnīsies pret Izraēlas valsti. Un tas demaršs turpinās jau gandrīz 80 gadu.”
“Hamās” oficiālais pārstāvis šeihs Hamads Al-Regebs 2023. gada aprīlī paziņoja: “Allāhs ir padarījis žīdus par neķītriem, netīriem dzīvniekiem, tādiem kā pērtiķi un cūkas, tādēļ ka viņos mājo netaisnība un ļaunums.” Savu uzrunu viņš nobeidza ar lūgšanu:
“Hamās” dibināšanas hartas preambulā ir rakstīts: “Izraēla pastāv un pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr islāms to neiznīcinās līdzīgi tam, kā islāms ir iznīcinājis visus citus.”
Ne mazāk svarīga ir arī bijušā “Hamās” vadītāja Hālida Mašala tēze par to, ka neviena tauta nav ieguvusi brīvību bez upuriem, jo “karā vienmēr mirst civilisti, taču sieviešu un bērnu asinis atbrīvo revolucionāro garu”.
Žurnālists Daglass Marijs, grāmatu “Eiropas dīvainā nāve: imigrācija, identitāte, islāms” un “Pūļa neprāts” autors, 2023. gada oktobrī devās uz Izraēlu, lai notikušo redzētu savām acīm. Kopš 2006. gada Marijs ir bijis Izraēlā vairākkārt, tāpat kā viņš ir bijis arī kara plosītajā Ukrainā. 2023. gada 7. oktobra notikumus viņš vērtē kā izšķirīgus ne vien Izraēlai, bet arī visai Rietumu civilizācijai.
Miljardiem dolāru, ko partija “Hamās” kopš 2006. gada ir saņēmusi no dažādām starptautiskām organizācijām (pēdējos 7 gados vien tie ir 16,3 miljardi), ir ieguldīti nevis izglītībā, veselības aprūpē un mājokļu celtniecībā, bet ieročos un bunkuru un tuneļu būvē zem civilajiem objektiem.
Savukārt tie, kas nemēģināja evakuēties, gāja bojā tikai tāpēc, ka “Hamas” tos izmanto kā dzīvu vairogu militāro objektu aizsardzībai.
Daglass Marijs, runājot no notikumu vietas, izstāstīja šādu gadījumu: kāda par ķīlnieci saņemta žīdu meitene tika izvarota, brutāli nogalināta un tad izmesta Gazā uz ielas, kur pūlis “miermīlīgo” palestīniešu spļāva un spēra izģērbtajam, jau nedzīvajam ķermenim.
“Miermīlīgie” palestīnieši ir ievēlējuši “Hamās” un to atbalsta. Savukārt tie, kas neatbalsta, ir pārbēguši uz Izraēlu un “Hamās” acīs tagad ir pats lielākais ļaunums, jo spēj liecināt par to naida indoktrināciju, kas kopš pirmās klases tiek īstenota Palestīnas skolās.
Tomēr pats svarīgākais ir tas, kā Daglass Marijs formulē atšķirību starp nacistiem un “Hamās”: nacisti, kas bija šāvuši žīdiem pakausī, vakaros mēģināja to aizmirst piedzeroties, bet vēlāk savus noziegumus centās slēpt, kurpretim “Hamās” kaujinieki lepojas ar pastrādāto. Viņi filmē savas zvērības, zvana tuviniekiem un priecīgi ziņo: tēvs, tēvs, es pats savām rokām nogalināju desmit žīdus, izstāsti to arī mātei!
Izraēla to saprot un uztver šo vēstījumu nopietni. Bet Rietumi kā allaž mēģina atturēt Izraēlu no atbildes agresoram. Gazas upuri nav kara upuri, tie ir miera saglabāšanas upuri. “Nevis Izraēla, bet Rietumu pasaule ir vājais posms šajā ķēdē,” – tā tiešā ētera nobeigumā secina Daglass Marijs.
Izraēla karo pret teroristiem, aizsargājot ne vien sevi, bet Rietumu civilizāciju un tās vērtības, kas liktas mūsu civilizācijas pamatā. Tāpēc ikviens Palestīnai veltīts pasākums, lai aiz cik humāniem apsvērumiem kāds tajos piedalītos, pauž atbalstu teroristiem, piešķirot tiem leģitīmas tiesības izvarot, slepkavot, uzšķērst grūtniecēm vēderus, nogriezt zīdaiņiem galvas un pēc tam skaļi līksmot par to.
Pirms septiņiem gadiem Juris Rudevskis uz jautājumu, kas kopīgs kreisajam liberālismam un islāma ideoloģijai, atbildēja:
“Islāms būtībā ir divdaļīga un divdabīga parādība. No vienas puses, tā ir reliģija, jo postulē cilvēka attiecības ar transcendento – pārdabisko un pārlaicīgo. Taču ir arī otrs aspekts – islāmisms jeb politiskais islāms, kam saknes meklējamas tajos pašos tekstos – Korānā un Hadīsos. Tādējādi islāms sakausē vienā veselumā morāli, tiesības un ticību. Politiskais islāms jeb islāmisms ir ideoloģija, gluži kā komunisms vai nacisms.
Islāmisma mērķis ir iegūt politisku varu. Korānā 8. sūras 39. pantā teikts: “Un karo ar viņiem, līdz vairs nepaliks fitnas (t. i., pretošanās islāmam) un kamēr visa reliģija būs tikai Allāham (t. i., visur būs ieviests islāms).” Islāmisti un vairums viņu teologu to redz kā pamudinājumu uz noteiktu rīcību:
Tiek cerēts, ka ekonomiska un psiholoģiska spiediena rezultātā viņi agri vai vēlu konvertēsies.”
Judeokristīgās civilizācijas pamatā ir mīlestība uz Dievu, kas atklājas mīlestībā uz tuvāko. Kristus māca: “Tātad visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem, jo tā ir bauslība un pravieši!” (Mt. 7:12)
Bet islāma pravietis Muhameds atceļā no Medīnas uz Meku uzbruka karavānai, kas veda dārglietas un naudu, šo agresijas aktu pasludinot par Allāha svētību. Pēc tam viņš nogalināja visus Banukuraizas jūdu cilts vīriešus, tiem nogriežot galvas, bet sievietes padarīja par savām verdzenēm. Tāda ir islāma ticības apliecība kopš mūsu ēras 7. gadsimta, kad jūdiem tika piedāvāts kompromiss – vai nu pieņemt islāmu, vai mirt. Mirt tikai tāpēc, ka viņi ir jūdi.
Svarīgi ir saprast, ka tad, kad Roma izpostīja Jeruzālemi, jūdi, gandrīz divus tūkstošus gadu dzīvojot klaidā, tomēr spēja saglabāt nacionālo apziņu, valodu un reliģiju, lai beidzot atgrieztos savu senču zemē. Izraēla ir vienīgā vēsturiskā teritorija, kur ap 11. gadsimtu priekš Kristus savu pirmo valstisko pieredzi guva Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnieki. Aptuveni 7. gadsimtā priekš Kristus to iekaroja un pakļāva Asīrija, vēlāk Babilonija, Persija, Maķedonija, Roma, visbeidzot jaunākie ienācēji mūsu ēras 7. gadsimtā bija arābu musulmaņi, kuru izcelsmei nav nekādas saistības ne ar Izraēlas zemi, ne ar Palestīnas vārdu.
Un vairāk nekā 500 “noderīgo idiotu” paraksta vēstuli valsts augstākajām amatpersonām ar prasību ietekmēt tiesu, jo patlaban tiek tiesāta biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” interešu aizstāvības speciāliste, projektu vadītāja Ieva Raubiško, kas palīdzēja pieciem nelegālajiem imigrantiem no Sīrijas šķērsot Latvijas robežu, kad viņus turp bija atgādājuši Krievijas un Baltkrievijas specdienesti. Savu vainu Raubiško neatzīst, jo palīdzēt bēgļiem nelikumīgi iekļūt valstī neesot noziegums.
Un vēl divi paradoksi. Kad “Hamās” vai “Hesbullah” teroristi raida raķetes uz Izraēlu, mērķis ir nogalināt izraēliešus. Vai tie ir civiliedzīvotāji, vai militārpersonas, nekrīt svarā, tādēļ ka mērķis ir iznīcināt “jo vairāk, jo labāk”. Kurpretim Izraēla atbild ar precīzu tēmējumu uz pretinieka militārajiem objektiem un teroristu līderiem. Iznīcinot Libānā izvietotās “Hezbullah” vienības, Izraēla patiesībā dara to darbu, ko Apvienoto nāciju organizācija nespēj vai negrib veikt.
Otrs paradokss: Krievija joprojām ir ANO Drošības padomes locekle ar veto tiesībām, bet Izraēlai šās globālo birokrātu organizācijas Ģenerālā asambleja šā gada septembrī pieprasīja “izbeigt nelikumīgo klātieni” okupētajā palestīniešu teritorijā. Lai gan vēsturiski nekad nekādas “palestīniešu tautas” nav bijis, šis jēdziens ir pagājušā gadsimta 50. gados Kremļa propagandistu izgudrots.
Savukārt nelegālo migrantu plūsma uz ASV un Eiropu ir daļa no globālistu “atvērto robežu” un nāciju asimilācijas plāna, ko dedzīgi atbalsta demokrātu partija ASV un kreisie liberāļi Eiropas Savienībā.
Tiesa, nu jau arvien vairāk amerikāņu un eiropiešu sāk atjēgties. Šā gada jūlijā Vācijas Iekšlietu ministrija paziņoja, ka slēdz vienu no vecākajām un lielākajām mošejām valstī – zilo mošeju Hamburgā. “Tā ir vēršanās nevis pret reliģiju, bet pret radikālā islāma centru, kas sadarbojas ar Libānas šiītu politisko partiju “Hezbollah”, izplatot agresīvu antisemītismu un apdraudot mūsu pilsoņu un valsts drošību,” teikts paziņojumā. Kratīšana notika 53 teroristu īpašumos astoņās Vācijas federālajās zemēs. Varas iestādes slēdza arī teroristu apakšgrupas Frankfurtē, Minhenē un Berlīnē.
Savukārt Dānija, kas gadu desmitiem ir bijusi draudzīga un atvērta pret “citādajiem”, beidzot ir sapratusi, ka
Globālistu rupors “Human Rights Watch” nekavējoties apsūdzēja Dāniju rasismā, bet Eiropas Komisija pauda sašutumu par to, ka Dānijas valdība savu pilsoņu intereses vērtē augstāk par bēgļu interesēm. Taču imigrācijas un integrācijas ministrs atspēkoja šos apgalvojumus skaidrojot, ka Dānija pieņem tikai tos patvēruma meklētājus, kuri vēršas pēc palīdzības legāli un pirms tam ir izturējuši Apvienoto nāciju organizācijas atlasi, kas apliecina, ka viņi patiešām tiek politiski vajāti savā izcelsmes zemē. Tagad nelegālie imigranti no Dānijas tiek deportēti uz trešajām valstīm ārpus Eiropas.
Šā gada oktobrī Itālijas premjerministre Džordža Meloni parakstīja rīkojumu izraidīt no valsts imamu Zulfikaru Kānu par islāma terorisma sludināšanu un atbalstu “Hamās”. Šis garīdznieks ir darbojies Itālijā kopš 1995. gada, mudinot graut Rietumu civilizāciju un lūdzot Allāhu iznīcināt visas tās Rietumu valstis, kas atbalsta Izraēlu. “Vārda brīvība ir aizsargāta ar likumu, bet terorisma propaganda gan ne”, teikts valdības paziņojumā.
Tiesa, pirms vēlēšanām viņai nākas savu retoriku mainīt, jo nepilnos četros gados valsti ir pārplūdinājuši pēc dažādām aplēsēm no 12 līdz 22 miljoniem nelegālo imigrantu, līdzi nesot narkotiku kontrabandu, vēl nepieredzētu noziedzības vilni un milzīgu sociālo slogu, kas smagi gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem.
Pirms dažām dienām aģentūra “Daily Wire” atklāja, ka Harisa ir saistīta ar imamu Mohamedu Ali Elahi, kas atbalsta “Hezbollah” un slavina Irānas 1979. gada asiņainās revolūcijas līderi un ideologu ajatollu Homeini.
Saikne ar islāmistiem ir raksturīga arī citiem demokrātu līderiem, piemēram, Barakam Obamam un Hilarijai Klintonei. Savukārt republikāņi jau vairāk nekā divdesmit gadu ir ienaidnieks numur viens ne tikai Sorosam un viņa finansētajiem kreisajiem liberāļiem, bet arī islāmistiem.
Aģentūra “CTV News” ziņo, ka 7. oktobrī Vankuvērā notika Palestīnas atbalsta mītiņš, kurā tika skandēti saukļi “Mēs esam “Hezbullah”, mēs esam “Hamās””, lai gan abi šie grupējumi ir iekļauti Kanādas Sabiedriskās drošības dienesta izsludinātajā teroristu organizāciju sarakstā.
Kā reiz teica brāļi Strugacki: ja neapturēsi pelēkos, nāks melnie. Tagad mēs skaidri redzam, kā šis princips darbojas. Krievija, Irāna, Sīrija, Libāna, Jemena. Tas, ko patlaban dara Ukraina un Izraēla, ir stāšanās pretī ļaunumam.