Ilze Kuzmina: Kas kaitēja matemātikas eksāmenam? 18
Liela brēka, maza vilna – šķiet, ar šo seno teicienu vislabāk var raksturot neseno traci ap centralizēto matemātikas eksāmenu. Tas esot bijis pat skandalozs, rakstīja kāda no dienas avīzēm un daļa televīzijas pārraižu gāja rakstītājas pavadā un arī uzdeva absolventiem žēlus jautājumus par “pārciesto” matemātikas eksāmenu. Pat Rīgas mēram Nilam Ušakovam bija ko teikt par šo eksāmenu: tā esot bijusi ņirgāšanās par skolēniem, jo uzdevumi esot bijuši grūti, teju neizpildāmi.
Tagad, kad publiskoti matemātikas eksāmena rezultāti, redzams, ka vidējais skolēnu sniegums šajā tik daudz aprunātajā eksāmenā ir gandrīz tāds pats kā pērn. Izkritušo skaits: tikai par četriem lielāks, kaut matemātikas eksāmenus šogad kārtoja par pus-tūkstoti vairāk eksaminējamo nekā pērn.
Jāsecina, ka taisnība bijusi izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kurš jau brēkas laikā, jautāts, kas kaitēja matemātikas eksāmenam, atbildēja īsi: “Vēlēšanas.”
Gaidāmo Saeimas vēlēšanu tuvums liek meklēt utis (dažbrīd pat neesošas) ministra kažokā gan opozīcijas politiķiem, gan diemžēl arī politiski angažētiem žurnālistiem. Tā vietā, lai kopīgi domātu, kas nākamajos četros pēcvēlēšanu gados būtu stratēģiski izdarāms Latvijas attīstībai, tostarp izglītības kvalitātes uzlabošanai, tiek vairots nekaunīgs populisms.
Patiesībā nolikt centralizēto eksāmenu matemātikā ir ļoti vienkārši: pietiek sniegt piecus procentus pareizu atbilžu. Ar tik zemu vērtējumu – pieci procenti no 100 iespējamiem – protams, neiestāties pieprasītākajās studiju programmās, tomēr vidējā izglītība formāli ir iegūta. Pats ministrs K. Šadurskis par šo sistēmu jau gana daudz ironizējis, pat piedāvājot par veiksmīgu atzīt ķirurgu, kam ir pieci procenti izdzīvojušu pacientu. Tomēr ministrs nav piedāvājis konkrētas izmaiņas, lai eksāmena nolikšanas latiņa būtu augstāka. Tā vietā tiek solīts, ka līdz ar jaunā satura ieviešanu tiks ieviesti divu līmeņu eksāmeni un skolēns varēs izvēlēties tā grūtības pakāpi. Uz to gan vēl jāgaida vairāki gadi, tāpēc tie, kuriem tiešām rūp izglītības kvalitāte, drīzāk varētu nevis uztraukties par grūto eksāmenu, bet prasīt ministram, lai beidz ironizēt un sāk rakstīt jaunus noteikumus par centralizēto eksāmenu kārtošanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats ministrs atzinis: zemo prasību dēļ daļa vidusskolu absolventu pat necenšas tikt galā ar daļu uzdevumu. Taču dažiem sanāk pārrēķināties: izpildīt pārāk maz uzdevumu un tad pat piecu procentu latiņa netiek pārvarēta.
Patiesībā riskanta ir arī ideja par divu līmeņu eksāmenu ieviešanu. Vai nebūs tā, ka lielākā daļa jauniešu, sevi žēlojot, tomēr izvēlēsies vieglāko eksāmenu? Un, ja nu augstskolas potenciālo studentu trūkuma dēļ nolaidīs arī savu latiņu un piekritīs uzņemt tos, kas kārtojuši zemākā līmeņa eksāmenus, lai tikai auditorijas būtu aizpildītas? Tad grūtāko eksāmenu pildīs vien tie, kuri tiešām ir ļoti motivēti, pārliecināti par savām zināšanām un vēlas iestāties augstskolās vai studiju programmās, kuras kvalitātes latiņu vēl nav nolaidušas. Savukārt, ja tā nebūs skolēnu izvēle, bet valdība noteiks, kādu izglītības programmu absolventiem kāds eksāmens jāpilda, diskusijas par to, kāpēc vieniem grūti, otriem viegli, būs nebeidzamas. Jo laikam jau psiholoģiski patīkamāk ir saņemt augstu vērtējumu vieglā eksāmenā nekā zemāku grūtā eksāmenā. Piemēram, vairākās Saeimas Izglītības un kultūras komisijas sēdēs deputāte Inguna Rībena pieprasījusi, lai arī mākslas un mūzikas vidusskolu absolventiem būtu vieglāks matemātikas eksāmens, kaut daļā šo skolu absolventi šo eksāmenu kārto augstākā vai pat daudz augstākā līmenī nekā vidējais rezultāts valstī.
Tā vietā, lai neuzticētos skolu absolventu spējām un laistu latiņu aizvien zemāk, jāgādā, lai izglītības kvalitāte augtu. Tad drīzumā bez bažām un populistiskām vaimanām eksāmenos varētu iekļaut arī vēl grūtākus uzdevumus nekā pašreiz, lai kāds ciets rieksts būtu arī labāko ģimnāziju absolventiem.
