Kas jāzina, ja pēc tuvinieka nāves paliek gan manta, gan parādi 0
Mantojuma pieņemšana ne vienmēr nozīmē tikai ieguvumus. Dažkārt mantojumu pieņemt var būt pat neizdevīgi, ja aizgājēja parādi ir lielāki nekā mantojamā īpašuma vērtība, jo aizņēmums bankā vai kādas citas parādsaistības pēcnācējiem paliek kopā ar atstāto mantu.
Ja mantojums ir pieņemts, mantinieks no tā vairs nevar atteikties – arī gadījumos, kad tikai pēc tam atklājas, ka aizgājējs mantojumā atstājis arī parādsaistības. “Mantojumā paliek viss – gan reāli esošā manta, gan parādi, gan tiesības, un to nevar atraidīt vai pieņemt daļēji, piemēram, pieņemt nekustamo īpašumu un atraidīt parādus. Ja reiz mantojums pieņemts, to mainīt nevar, un arī no parāda izvairīties vairs nebūs iespējams,” stāsta zvērināta notāre Sandra Jakušenoka.
Nezināšana neatbrīvo no saistībām
Mantojuma atklāšanās vienmēr tiek izsludināta publiski, un notāra noteiktajā termiņā uz mantojumu jāpiesakās visiem mantiniekiem, kreditoriem un citām personām, kurām ir tiesības uz konkrēto mantojumu. Mantojuma lieta var tikt uzsākta ne tikai pēc paša mantinieka gribas, bet arī pēc kreditora iesnieguma. Taču atkarībā no tā, kurš lūdzis izsludināšanu, sekas var būt pavisam dažādas.
Ja lieta uzsākta pēc mantinieka iesnieguma un noteiktā termiņa laikā mantinieki, t.sk. mantojuma lietu uzsākušais, savu gribu pieņemt mantojumu nepiesaka, viņu klusēšana tiek uzskatīta par mantojuma atraidījumu. “Klusējot mantojums tiek atraidīts. Tad manta nonāk valsts īpašumā, un kredīta piedziņu pret mantinieku vērst nav iespējams,” skaidro notāre, piebilstot, ka, ja ir vēlme mantojumu pieņemt, jāpiesakās arī tam mantiniekam, kurš lūdzis izsludināšanu.
Savukārt, uzsākot mantojuma lietu pēc kreditora iesnieguma, notiek pretējais – ja mantinieks nepiesakās, lai gan viņam ir nosūtīts uzaicinājums, klusēšana apliecina mantojuma pieņemšanu, un pret personu var tikt vērsta kredīta piedziņa. Fakts, ka nosūtītais uzaicinājums nav sasniedzis adresātu, neatbrīvo no mantojuma pieņemšanas un līdz ar to – pienākuma atbildēt par atstājēja parādiem.
“Teiciens par to, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības, šādos gadījumos patiešām ir vietā. Diemžēl notāru praksē ir nācies saskarties ar situācijām, kad, laikus rakstiski neatraidot mantojumu, atstātie parādi kļūst par mantinieka atbildību un, pašam nezinot, cilvēks ir “parakstījis” sev kredītsaistības varbūt pat visam mūžam. Tā var gadīties, piemēram, tad, ja deklarētā un faktiskā dzīvesvieta nav viena un tā pati – cilvēkam var nebūt ne jausmas, ka viņš ir kļuvis par mantinieku un arī par parādnieku. Līdz brīdim, kad tiek uzsākta parāda piedziņas procedūra,” stāsta S. Jakušenoka.
Ja uz mantojumu pretendē kreditors
Lai gan likums paredz, ka pirms lēmuma pieņemšanas mantiniekam ir tiesības iepazīties ar mantojuma sastāvu, dzīve var izspēlēt neparedzamas situācijas, jo mantojuma izsludināšanas laikā jāiesniedz gan mantošanas iesniegumi, gan kreditoru pretenzijas. “Var gadīties, ka mantinieks jau pieņēmis mantojumu, taču par kreditoru iesniegtajām pretenzijām uzzina tikai pēc tam. Pašlaik likums neparedz iespēju, ka mantiniekam dots vairāk laika nekā kreditoriem, tādējādi, ja kreditora pretenzijas vēl ir ceļā, kad mantinieks mantojumu pieņem, pastāv iespēja, ka cilvēks par to uzzina tikai pēc mantojuma pieņemšanas,” atklāj notāre.
Ja cilvēks vēlas mantojumu pieņemt, tomēr par aizgājēja parādiem nekas nav zināms, notāre iesaka to darīt, izmantojot inventāra tiesību. Tādā gadījumā tā vietā, lai no savas kabatas atmaksātu mantojumā saņemtos parādus, mantinieks kreditoriem var atdot tikai mantoto mantu vai tādu tās daļu, ar kuru pietiek, lai parādu segtu. Pieņemot mantojumu ar inventāra tiesību, ar lūgumu sastādīt inventāra sarakstu pie notāra jāvēršas ne vēlāk kā divus mēnešus pēc mantojuma atklāšanās.
