Kas jāpaveic Šadurskim 4
Izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (“Vienotība”) jārisina ieilgušas problēmas, ar ko iepriekšējās ministres, pat būdamas gana centīgas un apņēmīgas, nav varējušas tikt galā.
“LA” 12. februāra numurā jau rakstīju par to, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) būs jāizstrādā plāns, kā latviskot izglītības sistēmu, tāpēc šoreiz par citiem neatliekamiem darbiem.
Skolu tīkls un algas
Atšķirībā no iepriekšējās ministres Mārītes Seiles K. Šadurskis sola, ka jaunā skolotāju atalgošanas sistēma nemazinās neviena pedagoga algu: “Ja skolotājs ieraudzīs, ka viņa atalgojums samazinās, tad uzdos sev dabisku jautājumu: ko es sliktu daru, par ko mani soda. Tāpēc lielajās skolās atalgojums nedrīkst samazināties.”
Ministrs atzīst, ka nav iespējams lemt par skolotāju algu modeli atrauti no skolu tīklu problēmas. Abiem procesiem – gan skolotāju algošanai, gan skolu tīklu sakārtošanai – jānotiek paralēli. Iepriekšējā ministre uzskatīja, ka jaunajā pedagogu algošanas modelī finansējumam skolotāju algām no valsts jānonāk uzreiz skolā; pašvaldībām vairs nebūtu tiesību pārdalīt naudu starp tās teritorijā esošajām skolām. Tikai pēdējā brīdī, kad valdība jau bija kritusi, viņa savu viedokli mainīja. Toties K. Šadurskis ir pārliecināts: arī turpmāk pašvaldībām jādod tiesības pašām sadalīt naudu “savām” skolām. Valstij vienīgi jānosaka skolotāju minimālais atalgojums. Līdz ar to pašvaldībām katrai skolai būtu jānovirza vismaz tik daudz naudas, lai netiktu pārkāpta minimālā robeža. Šāda pieeja veicināšot arī skolu tīkla optimizēšanu. “Pašvaldībām būs jāspēj “savilkt kopā galus”. Tāpēc tās nevarēs vienā novadā atstāt četras pustukšas pamatskolas,” skaidro K. Šadurskis.
Skolu tīkla sakārtošana jāveic tā, lai 1. līdz 4. klases skolēni arī turpmāk varētu mācīties pēc iespējas tuvāk mājām. Jaunākajās klasēs bērniem jāapgūst maz mācību priekšmetu, tāpēc šajās skolās varētu iztikt ar trim četriem pedagogiem. Arī pamatskolai, kur bērni var mācīties līdz 9. klasei, jābūt salīdzinoši viegli sasniedzamai, jo šajā vecumā, K. Šadurska ieskatā, bērni vēl nevar dzīvot internātā. Vidusskolu tīklu toties var kārtot radikālāk, jo vidusskolēni varot dzīvot prom no mājām. Svarīgākais: lai viņiem būtu iespēja mācīties mūsdienīgā skolā ar moderni iekārtotiem mācību kabinetiem. Taču, slēdzot vai reorganizējot skolu, pašvaldība zaudē arī finansējumu. Pirmkārt, uz to vairs neplūst valsts finansējums pedagogu algām, otrkārt, ja skolēni dodas mācīties uz citu novadu, pašvaldībai par to vēl jāmaksā citam novadam. K. Šadurskis atzīst: valdībai būs jāmeklē veidi, kā pašvaldībām kompensēt šo dubulto zaudējumu un motivēt tās sadarboties ar citām vietējām varām. Jaunieceltais ministrs neslēpj: skolu tīkla sakārtošana nozīmēs arī to, ka daļa skolotāju zaudēs darbu. Tāpēc K. Šadurskis ar Ministru prezidentu Māri Kučinski vienojies, ka jāparedz skolotāju priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas. No cik gadu vecuma tā būs iespējama, ministrs gan vēl nevar pateikt.
K. Šadurskis savulaik norādījis, ka Baltijas, tostarp arī Latvijas izglītības sistēma salīdzinājumā ar citām valstīm ir gana dāsni finansēta, ja paraugās, cik procentu no valsts budžeta tai tiek tērēts. Tagad ministrs saka: ar to jāsamierinās. Izglītība Latvijā ir tik dārga mazā iedzīvotāju blīvuma dēļ un tāpēc, ka uz nelielu skolēnu daudzumu ir salīdzinoši liels skolotāju skaits. Nauda, kas ietaupīsies skolu tīkla reorganizācijas dēļ, palikšot sistēmā.
Izglītības saturs
K. Šadurska laikā IZM turpināšot ieviest arī jauno uz kompetencēm balstīto izglītības standartu, sāks skolu darba kvalitātes uzraudzību. “Izglītības sistēmai jābūt tādai, lai tā spētu identificēt ikviena bērna stiprās puses un kapacitāti, lai lielākā daļa jauniešu pēc izglītošanās atrastu īsto vietu dzīvē un būtu ieguvuši prasmi mācīties visu mūžu,” viņš skaidro.
Kad K. Šadurskis vēl bija Saeimas deputāts, viņš tā dēvētos tikumības grozījumus Izglītības likumā nosauca par stulbumu. Nu viņam būs jāgādā par šā “stulbuma” īstenošanu dzīvē, jo tieši IZM jāiesniedz izskatīšanai valdībā noteikumi, kas paredz tikumības vadlīniju īstenošanu skolās. K. Šadurskis atzīst: pareizi būtu uzticēties skolotājiem, ka viņi spēj ieaudzināt skolēnos tikumību arī bez valdības pamācībām, tomēr, ja jau Saeima tā lēmusi, noteikumi būs jāpieņem. “Jāpiestrādā gan pie tā, lai tie neostu pēc naftalīna un 17. gadsimta,” teic ministrs.
Sadarbība ar LIZDA
Reformu īstenošanai ministram būs jāspēj veiksmīgi sadarboties ar Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrību (LIZDA). Iepriekš, būdams Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs, viņš par šo organizāciju nereti zobojies, teikdams, ka tā izvirza neizpildāmas prasības un streiko, tāpēc ka grib streikot, nevis cerot ko sasniegt. Neraugoties uz šo attiecību priekšvēsturi, K. Šadurskis sola konstruktīvu sadarbību ar skolotāju pārstāvjiem: “Ne vienmēr būsim pilnīgi vienisprātis, taču vismaz no manas puses būs konstruktīvs dialogs.”
Vairāk naudas augstskolām
K. Šadurskis sola pievērsties arī augstskolu finanšu problēmu risināšanai. Viņš saka: “Jāmeklē iespējas celt atalgojumu arī augstskolu mācībspēkiem. Nav pareizi, ja skolotājs jaunajā modelī saņem 1000 eiro algu, bet asistents augstskolā tikai 400 eiro. Tādā situācijā strādāt augstskolā dodas tikai “trakie”.” Idejas, kur ņemt naudu dāsnākam augstskolu atbalstam, gan ir tādas, ka skaidrs – finansējuma pieaugumu tām vēl nāksies kādu laiku gaidīt. Ministrs ar premjeru spriedis, ka nauda, ko valsts ieņems, apkarojot ēnu ekonomiku un atrisinot citas ar uzņēmējdarbību saistītas problēmas, daļēji nonāks augstākās izglītības un zinātnes budžetā. “Ne divos vai trīs gados, tomēr saprātīgā laika periodā šo jomu finansējums kļūs normāls,” bilst K. Šadurskis.
Iepriekšējās ministres laikā sākta augstskolu finansēšana pēc pīlāru principa, kas paredz, ka daļu naudas tās saņem par darba kvalitāti. K. Šadurskis teic, ka jauno augstskolu finansēšanas modeli jāturpina attīstīt.
