Padoms zemniekam. Kas jāpatur prātā, audzējot pākšaugu-labību maisījumus 0
Līvija Zariņa, AREI Priekuļu pētniecības centra vecākā pētniece
Vasarāju labību maisījumi ar pākšaugiem tiek uzskatīti par labu lauksaimniecības praksi daudzās Eiropas valstīs, jo īpaši saimniecībās, kur strādā pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem, un tajās, kur nenotiek intensīvā lauku apsaimniekošana.
Parasti diskusijās par šo maisījumu audzēšanas priekšrocībām tiek izcelts lopbarības kvalitātes paaugstināšanas iespēju potenciāls. Un ne velti. Latvijā pēdējos gados izvērsto proteīnaugu audzēšanas tehnoloģiju efektivitātes pētījumu rezultāti apstiprina, ka labību-pākšaugu maisījumi garantē sabalansētu, proteīniem un aminoskābēm bagātu lopbarību.
Sējumu struktūras dažādošana
Būtiski ir izvēlēties pareizo šķirni. Piemēram, no zirņiem olbaltumvielu daudzuma ziņā Latvijā un arī Zviedrijā sevi pierādījusi šķirne ‘Bruno’. To graudos proteīna daudzums gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā laukā ir vairāk nekā par 2% lielāks nekā citām attiecīgajos reģionos salīdzinātajām šķirnēm.
Augu audzēšana maisījumos racionalizē augu augšanas faktoru mijiedarbību tajos iekļauto sugu sabiedrībā, tādējādi sekmējot kopražas stabilitāti. Te vienu no galvenajām lomām spēlē pākšauga un labības sakņu sistēmas atšķirīgais lielums un dziļums. Dažādojot sējumu struktūru gan augu maiņas, gan sugu maisījuma kontekstā, augu saknes darbojas atšķirīga dziļuma augsnes slāņos, tādējādi nodrošinot iespēju tiem izmantot ūdeni un barības vielas no plašākas teritorijas. Tā savā ziņā ir garantija, ka sausuma periodos vismaz daļa no iesētajiem augiem pie mitruma tiks.
Augu savstarpējā mijiedarbība
Tomēr eiforijā par pākšaugu labību maisījumu iespējamiem labumiem nedrīkst piemirst arī tādu sīkumu kā augu savstarpējā mijiedarbība. No praktiķu skatpunkta īpaša uzmanība būtu jāpievērš iesēto atšķirīgo sugu augu skaita proporcijai. Ir izpētīts, ka augu sakņu izdalījumi atsevišķos gadījumos kavē kaimiņauga attīstību. Poļu zinātnieki noskaidrojuši, ka atsevišķs pākšauga sugas augs atstāj lielāku ietekmi uz atsevišķu labību augu nekā labībaugs uz pākšaugu. Savukārt, ja labību augiem ir pārsvars, tie spēj bremzēt atsevišķa pākšaugu auga attīstību.
Literatūrā publicēti dati par pieckārtīga labību sēklu dīgstu sakņu izvilkuma (ūdenī) ietekmi uz pākšauga sēklas dīgšanu (sk. tabulu).
Saskaņā ar šiem datiem gan zirņi, gan vīķi, gan lupīna pirmajā nedēļā pēc sējas vislabāk sadzīvo ar auzām, un nav svarīgi, cik auzu ap vienu pākšaugu izvietojušās. Kas iesēts, tas uzdīgs. Nākamais vēlamais kaimiņš zirņiem ir kvieši un tritikāle, vīķiem un dzeltenajai lupīnai – mieži un tritikāle, bet zilajai lupīnai – tritikāle. Lai gan minētie dati nav pārbaudīti Latvijas šķirnēm, šīs sakarības noteikti ieteicams atcerēties, kad konkrētiem maisījumiem tiek plānotas izsējas normas.
Augu skaita attiecības maisījumos
Nav šaubu, ka pākšaugu-labību maisījumi arī turpmāk ieņems nozīmīgu vietu sējumu struktūrā un aizvien vairāk lauksaimnieki tieksies strādāt precīzi (jo tehnoloģijas attīstās tieši šajā virzienā), tāpēc nepieciešamība noskaidrot pareizās augu skaita attiecības maisījumos aktualizēsies. Šobrīd praktiķi balstās uz standarta jeb vecajiem ieteikumiem: uz vienu kvadrātmetru maisījumos ar labībām jāsēj 50–55 zirņi un 200–300 gab. labību sēklas. Vīķiem ar jau minēto labību sēklu skaitu ieteikts izvēlēties 80 sēklas uz 1 m2. Tomēr līdz ar šķirņu sortimenta izmaiņām šie agronomiski agrotehniskie ieteikumi ir jāprecizē, kas arī ir viens no uzdevumiem ZM LAD atbalstītajā demonstrējuma projektā “Pākšaugu, t. sk. Latvijā netradicionālu sugu un šķirņu, demonstrējums bioloģiskās saimniekošanas apstākļos” .
Augu neizmantoto barības vielu emisijas
Pēdējos gados aizvien vairāk uzmanības tiek veltīts augu neizmantoto barības vielu emisijām. Tas svarīgi gan no vides, gan arī no ekonomikas viedokļa. Piemēram, jau pirms vairāk nekā desmit gadiem Dānijā noskaidrots, ka pākšaugu piesaistītais atmosfēras slāpeklis par 20% labāk izmantojas maisījumos ar labībām, nekā audzējot tos tīrsējā. Tas nav maz. (Pākšaugu sugu spēja piesaistīt slāpekli aprakstīta citos Agro Topa rakstos.)
Praktiķiem lietderīgi būtu arī pasekot, kā Latvijas apstākļos strādā ārzemju zinātnieku izpētītais par dažādu maisījumu pēcietekmi uz ziemas kviešiem. Tā kā Latvijā kvieši ir viena no galvenajām labību sugām, aizņemot pietiekami lielas platības, tas ir arguments, lai arī šim faktoram pievērstu uzmanību.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
