Inna Šteinbuka: Kas paliek pēc Eiropas dienas 0
Par Eiropas vērtībām ierasts runāt reizi gadā – 9. maijā jeb Eiropas dienā. Runām izskanot, politiķu un amatpersonu sacītajā atgriežas ikdiena jeb spriedumi par Eiropas naudu, Latvijas interesēm Eiropā un “Briseles prasībām”.
Tāpēc svarīgi Eiropas dienu neaizmirst arī tad, kad svētki galā un svecītes uz tortes jau nopūstas. Tagad, mēnesi pēc Eiropas dienas un īsi pirms atvaļinājumu laika sākuma, ir īstais laiks atskatīties uz 9. maiju – kāds tas bija?
Eiropas dienas programma Latvijā ar katru gadu kļūst plašāka – lielā mērā tāpēc, ka pieaug iesaistīto un ieinteresēto skaits. Šogad Eiropas dienā savas durvis apmeklētājiem vēra ne tikai Eiropas Savienības, bet arī tās kaimiņvalstu vēstniecības, Ārlietu ministrijā tika atvērta grāmata par Latvijas atgriešanos Eiropā, Saeimas deputāti devās par Eiropu stāstīt Latvijas skolās, televīzijā bija skatāms krāšņs Eiropas dienas koncerts. Jaunu rekordu sasniedza Eiropas eksāmens jeb ikgadējā zināšanu pārbaude Eiropas lietās. To šoreiz kārtoja gandrīz 12 000 cilvēku – ne tikai skolēni, bet arī, piemēram, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Lolita Čigāne, kura pareizi atbildēja uz visiem jautājumiem. Daudz dažādu pasākumu visplašākajai publikai, bet visiem viens mērķis – parādīt, ka Eiropa nav Briselē, bet ir sastopama, aptaustāma un saklausāma vai izdejojama visā Latvijā.
Zinu, ka netrūks kritiķu, kas norādīs uz migrācijas krīzi, lēno atlabšanu no finanšu krīzes vai dalībvalstu domstarpībām – taču tas nenozīmē, ka ar Eiropu nebūtu vērts lepoties. Galu galā – Eiropas Savienības sauklī “Vienoti dažādībā” uzsvari vienmēr mainījušies te par labu vienotībai, te – dažādībai. Pirms 66 gadiem, kad Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar savu plānu kopīgi pārvaldītas ogļu un tērauda nozares izveidei, vienotība bija sapnis. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvija sāka savu ceļu uz Eiropas Savienību, vienotība šķita kļuvusi par noteicošo spēku visā Eiropā. Tagad priekšplānā atkal, šķiet, izvirzījusies dažādība.
Svarīgi ir Eiropas valstu dažādībā saskatīt arī vienotību un to stiprināt, lai pārvarētu grūtības. Tās ir bijušas vienmēr un nekad nepazudīs. Eiropa ir demokrātisku valstu savienība, tajā nav viena pareizā viedokļa. Strīdi un domstarpības ir nepieciešami, lai atrastu labāko risinājumu. Būtiski ir strīdos nezaudēt sajūtu, ka esam kā ģimene – dažādi, bet viens otram nepieciešami.
Paturot prātā visus mūsu šodienas izaicinājumus, tos tomēr grūti salīdzināt ar Eiropas Savienības dzimšanas laiku. Eiropu klāja kara drupas, un pār to bija nolaidies dzelzs priekškars. Neskatoties uz dzimšanas grūtībām, nākamo gadu desmitu laikā Eiropa ne tikai nosargāja mieru, bet kļuva par sinonīmu stabilitātei un labklājībai. Eiropas Savienība bija arī bāka, Latvijai soli pa solim veidojot valsti pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā.
“Iespējams, jums vajadzīgs kāds no malas, kāds, kurš nav eiropietis, lai atgādinātu, cik daudz esat sasnieguši.” Tā aprīlī, viesojoties Eiropā, sacīja ASV prezidents Baraks Obama. Jā – un to mums derētu atcerēties biežāk nekā tikai 9. maijā – piemēram, arī šodien, 16. jūnijā.
