Kas īsti ir Parkinsona un Alcheimera slimības? 1
“Lūdzu, pastāstiet par Parkinsona un Alcheimera slimību! Kādā vecumā tās rodas? Kādi ir pirmie simptomi? Kā ārstē un kādas zāles jālieto? Vai šīs slimības pāriet no paaudzes paaudzē?” Regīna Kārsavas novadā
Parkinsona slimība
Parkinsona slimība ir lēni progresējoša hroniska saslimšana, kas saistīta ar galvas smadzeņu zemgarozas un vidussmadzeņu struktūru patoloģiju, izraisot nepatīkamus traucējumus: gausas, neveiklas, patvaļīgas, lēnas vai ierobežotas kustības, muskuļu stīvumu, nestabilitāti stāvot, roku un kāju trīci. Tādēļ ir apgrūtinātas ikdienas darbības, kļūst nedroša un izmainīta gaita, monotona un apgrūtinoša runa, neveiklība ģērbjoties, ēdot un rakstot, rīšanas grūtības.
Slimība attīstās, ja nervu šūnu darbības traucējumu dēļ organisms nepietiekamā daudzumā producē dopamīnu – ķīmisku vielu, kas atbild par normālu nervu impulsu pārvadi smadzenēs, tostarp muskuļu darbību un locekļu kustībām, nosaka domāšanu, emocijas, uzvedību un uztveri.
Ar laiku slimība izraisa vispārēju mentālā un intelektuālā līmeņa pazemināšanos, tādēļ var būt demence (plānprātība), pilnīga fiziska nevarība un atkarība no citiem. Daļa slimnieku nespēj kontrolēt ne savas kustības, ne apziņu un uzvedību. Tad parādās zemapziņas vadītās izpausmes: aktīva, pat agresīva seksualitāte, dīvaina, kareivīga un nekritiska uzvedība.
Trīce lielākoties novērojama miera stāvoklī, un sākumā nav pastāvīga. Var pamanīt patvaļīgas pirkstu kustības, kas atgādina naudas skaitīšanu vai maizes bumbiņu velšanu. Galvas trīci ievērot ir visvieglāk. Ja cilvēks aktīvi darbojas, tā samazinās.
Visbiežāk Parkinsona slimība sākas vidēji 55 – 60 gadu vecumā neatkarīgi no dzimuma, taču ir gadījumi, kad smadzeņu atrofiju atklāj jau 30–gadīgiem. Diagnozes noteikšanai var būt nepieciešami vairāki gadi pēc pirmo simptomu parādīšanās, veicot atkārtotus datortomogrāfijas, elektromiogrāfijas, magnētiskās rezonanses, ultrasonogrāfijas izmeklējumus.
Nav izteiktu provocējošu faktoru, taču to var veicināt galvas traumas, nervu sistēmas slimības (meningīts, encefalīts) un atkarības (alkohols, tabaka, narkotikas).
Diagnozes noteikšana sākas pie ģimenes ārsta, pēc tam nepieciešama neirologa konsultācija, pēc kuras sniedz galīgo slēdzienu un nozīmē nepieciešamo ārstēšanu. Katram pacientam medikamentu izvēle ir individuāla, ņemot vērā vecumu, simptomu izpausmi un smagumu, funkcionālos, kognitīvos (izziņas) un psihiskos traucējumus. Zāles un fiziski vingrinājumi palīdz uzturēt arī kustību funkcijas. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama neiroķirurģiska ārstēšana – smadzeņu struktūras dziļā stimulācija. Ar šo operāciju var ārstēt galvenokārt fiziskās izmaiņas organismā, proti, uzlabot motorās kustības, taču gandrīz nevar ietekmēt mentālās izmaiņas.
Slimība ir ārstējama, taču nav izārstējama. Lietojot medikamentus, ar laiku devas diemžēl ir jāpalielina, tādēļ pakāpeniski rodas nevēlamas blaknes.
Riskam vairāk ir pakļauti cilvēki, kuru tuvākajiem radiniekiem ir bijusi šī slimība. Nav izteiktu provocējošu faktoru, taču to var veicināt galvas traumas, nervu sistēmas slimības (meningīts, encefalīts) un atkarības (alkohols, tabaka, narkotikas).
Alcheimera slimība
Arī Alcheimera slimība ir progresējoša un ietekmē smadzenes. Tādēļ pakāpeniski pasliktinās atmiņa un domāšana, pavājinās spriešanas spējas, ir grūtības koncentrēties un apgūt jaunas prasmes, attīstās runas traucējumi, rodas izmaiņas uzvedībā un pat personībā.
Slimības simptomi ir ļoti dažādi un visi var arī nebūt katram slimniekam. Psiholoģiskās izpausmes ir atmiņas traucējumi, nespēja pazīt pat savas ģimenes locekļus un orientēties apkārtējā vidē, grūtības veidot vārdu salikumus un teikumus, koncentrēšanās problēmas, depresija, agresija, uzbudinājums, trauksme, nemiers, halucinācijas, mānijas un psihozes. Fiziskie simptomi ir koordinācijas un kustību traucējumi, muskuļu stīvums, trīce vai krampji, šļūkšana un kāju vilkšana ejot, bezmiegs vai citas miega problēmas, svara zudums.
Par laimi, nervu sistēmas un smadzeņu slimības var diagnosticēt ļoti savlaicīgi un paredzēt nervu sistēmas izmaiņas pat veselam cilvēkam, kuram vēl nav nekādu sūdzību. Veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumu, tās var noteikt pat 10 gadus iepriekš un jau veikt profilaktiskus pasākumus atbilstoši šūnu nekrotiskajam procesam.
Alcheimera slimības, tās attīstību nosaka gan ģenētiskie faktori, gan apkārtējās vides nelabvēlīgā ietekme. Liela loma varētu būt brīvajiem radikāļiem, jo tie rada būtiskus šūnu bojājumus, īpaši smadzeņu audos. Riska faktori ir regulāri paaugstināts asinsspiediens, galvas traumas, saindēšanās ar smagajiem metāliem, ilgstoša magnētiskā lauka iedarbība. Nervu šūnu bojājumu riska faktori ir arī izjaukts vīrišķā hormona testosterona līmeņa līdzsvars, iedzimtība, nepietiekamas fiziskās aktivitātes, sociālā vide, neveselīgs uzturs.
Alcheimera slimība sāk attīstīties pēc 50 gadu vecuma. Simptomi rodas un pastiprinās katram citādāk, bet apmēram 8 – 10 gados tie jau spēcīgi ietekmē ikdienas dzīvi. Diemžēl Alcheimera slimība ir biežs demences cēlonis.
Par laimi, nervu sistēmas un smadzeņu slimības var diagnosticēt ļoti savlaicīgi un paredzēt nervu sistēmas izmaiņas pat veselam cilvēkam, kuram vēl nav nekādu sūdzību. Veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumu, tās var noteikt pat 10 gadus iepriekš un jau veikt profilaktiskus pasākumus atbilstoši šūnu nekrotiskajam procesam. Par to brīdina izmaiņas asinsrites, endokrīnajā un citās sistēmās.
Alcheimera slimības diagnozi uzstāda pēc rūpīgas izmeklēšanas, iztaujāšanas un apskates, un nozīmē terapiju, kuras mērķis ir aizkavēt procesu tālāko attīstību. Palīdzēt jau slimam un vecam cilvēkam var ļoti nedaudz vai nemaz, turpretim 35 – 40 gados slimību var laikus pārtvert .
Profilaksei uzturā jālieto antioksidanti – pārtikas produkti, kuru sastāvā ir A, C un E vitamīns, kas palīdz sargāt šūnas no brīvo radikāļu iedarbības. Papildterapijai var izmanot arī divdaivu ginka (Ginkgo biloba) preparātus, jo tie uzlabo smadzeņu asinsriti, taču tad padoms jāprasa farmaceitam, jo ne visi šie preparāti ir vienlīdz efektīvi.
