Sēne un sēņotne 2
Sēņotne sēnei nav gluži tas pats, kas augam sakņu sistēma. Sēņu veģetatīvā ķermeņa pamats ir micēlijs jeb sēņotne, kas ir smalki sazarotu pavedienu sistēma, ko dēvē arī par hifām. Šīs hifas atrodas tās barojošās vides, kurā aug sēne, gan iekšienē, gan uz tās virsmas. Savukārt tās sēnes, kuras mēs parasti sastopam mežā, patiesībā ir tikai sēņu augļķermeņi. Katrs sēnes augļķermenis izaug uz tās veģetatīvā ķermeņa, proti, tieši tāpat, kā ābelē izaug ābols. Tieši sēņotne arī ir īstā sēne, kas mīt augsnē, bet tas, ko mēs salasām savos grozos, ir tikai virspusē izspraucies augļķermenis, kas nepieciešams sporu izsmidzināšanai jeb vairošanās nolūkiem.
Smalki tīklotā sēņotne caurauž meža augsnes virsējo kārtu un veido blīvus tīmekļus tieši zem augļķermeņiem. Un izrādās – sēņotnes ir ļoti cieši saistītas ar augu, galvenokārt – koku, saknēm. Šāda mijiedarbība nepieciešama tāpēc, ka dabā sēnes pilda patiesībā gigantisku darbu – tās sadala organiskos atkritumus līdz neorganiskajām sastāvdaļām un līdzdarbojas augsnes veidošanas procesā. Augu un sēņu savstarpējā mijiedarbība izpaužas tādējādi, ka sēnes pavedieni iziet cauri sakņu ārējiem audiem, iekļūstot iekšienē, un, pateicoties tam, koka saknes no sēņotnes izsūc ūdeni kopā ar minerālvielām, savukārt sēņotne no koka saknēm – cukuru. Zināms, ka bez šāda veida simbiozes dzīvojoši koki aug ļoti slikti. Un ne tikai koki, arī orhidejas, virši, mellenes, brūklenes.
