Planētas noslēpumi. Kas īsti būvējis Lielo Ķīnas mūri? Ļoti daudz interesantu un maz dzirdētu faktu par šā mūra tapšanas gaitu 38
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien ikviens zina, ka Lielo Ķīnas mūri uzbūvējuši ķīnieši, jo tā māca skolā. Mūsdienu zinātnieki aprēķinājuši: lai uzceltu šo grandiozo būvi, bija nepieciešami vismaz astoņi miljoni cilvēku. Taču Ķīnā tajos laikos, kad mūris it kā būvēts, neesot bijis vairāk par – šodien to patiešām grūti iedomāties, bet fakts! – pieciem miljoniem iedzīvotāju… Jau tāpēc vien neskaidrību un versiju ir daudz.
Aprēķinos nepietiek ķīniešu darba roku
Patiesībā šī būve ir faktiski tāds pats gigantomānijas paraugs, par kādu uzskatāma Heopsa piramīda. Pat vēl iespaidīgāks, jo no šai sienai patērētā materiāla varētu uzbūvēt vismaz 30 tādas piramīdas! Un šos senatnes pieminekļus saista arī tas, kas it kā nemaz nav iespējams, proti – tāpat kā skaitliski nepietika dzīvo seno ēģiptiešu tādu piramīdu uzbūvēšanai, arī senajiem ķīniešiem sienas būvēšanas laikā būtu bijis jābūt vismaz… 10 reizes vairāk iedzīvotāju.
Ķīniešu pētnieks Aimiņs Džao atzinis, ka aprēķini esot skarbi un nepielūdzami. III un II gadsimtā pirms mūsu ēras šīs sešus metrus augstās tūkstoškilometrīgās “čūskas” uzbūvēšanai būtu vajadzīgi ne mazāk par astoņiem miljoniem darba roku, bet tajā laikā kopējais Ķīnas iedzīvotāju skaits vispār nav pārsniedzis piecus miljonus.
Turklāt zināms, ka vēl bez šīs sienas ķīnieši tajā pašā laikā uzbūvējuši arī vismaz 2000 kilometru garu kanālu sistēmu un kopumā vismaz 6500 kilometrus ceļu.
No kurienes pēkšņi uzradušies šķietami pilnībā lieki miljoni cilvēku un viņa darba roku pāru? Un visa mūra uzcelšanai – patlaban tā kopējais garums sasniedzot 8000 kilometru – bija nepieciešami desmit miljoni visnotaļ kvalificētu meistaru, kas nekādā ziņā nevarēja būt vienkārši darba vergi, un arī tad viņiem visiem kopā būtu bijuši nepieciešami 50 darba gadi, nevis desmit, kā joprojām pieņemts uzskatīt. Katrā ziņā zinātniskie cipari nekādi negrib sakrist ar tiem, ko pauž leģendas.
Leģendas vēstī arī par to, ka vergus, kuri necilvēciskajos apstākļos šajā darbā gāja bojā, neesot apglabājuši, bet gan vienkārši iemūrējuši sienā. Džao pauž, ka, rūpīgi izpētot vairākus mūra fragmentus, speciālisti nekur un pat ne vienu reizi nav uzdūrušies tajā iemūrētu cilvēku atliekām. Taču gar pašu sienu gan esot pietiekami masveidīgi cilvēku apbedījumi.
Vēl viena leģendas nianse pauž, ka šajos apbedījumos cilvēki apzināti apglabāti vertikāli, ar galvu uz augšu, proti, it kā lai tādējādi viņu garīgā enerģija kalpotu kā papildu aizsargājošs spēks.
Džao paudis, ka tas gan jau vairs neesot zinātnes, bet gan ticības jautājums, un ar to pēdējo viņš, tāpat kā faktiski lielākā daļa nopietnu zinātnes cilvēku, diezin kā neaizraujoties. Tiesa, viņš gan zinot, ka pagāniskajos kultos mirušie senči kalpojuši kā savdabīgi dzīvo sargātāji, tāpēc nevar pilnībā izslēgt to, ka šie apglabātie cilvēki gar tūkstoškilometrīgo mūri senatnes ļaudīm domās kalpojuši kā savdabīgs enerģētiskais vairogs. Bet ne vairāk.
Vai saistība ar kosmosu?
Kam gan vispār bija vajadzīgs šis pārcilvēciskais darbs un tik daudzu cilvēku dzīvību upurēšana? Skolu programmas apguvēji atbildēs – lai sargātu apvienotās Ķīnas ziemeļu robežas un lielo Zīda ceļu no klejotāju uzbrukumiem. Bet tādā gadījumā šai sienai vajadzētu būt vismaz nepārtrauktai, vai ne?
Taču ir ļoti daudz acīmredzami apzināti neapbūvētu iecirkņu, turklāt dažās vietās šie robi stiepjas pat simtiem kilometru garumā! Šķiet, būtu absurdi pat iecerēt tādu kā savdabīgu “punktētu” aizsardzības līniju. Bet, ja tā nav aizsardzības būve, tad kas tā tomēr ir?
Pieņemsim, ka Ķīnas apvienotājs III gadsimtā pirms mūsu ēras imperators Ciņs Šihuandi pamatīgi sirdzis ar lielummāniju. Taču jāņem vērā, ka viņa iesākto līdz pat Tibetai cītīgi turpinājuši arī citi viņa sekotāji, galvenokārt ne mazāk leģendārais pēctecis Haņs.
Bet pēc pusotra tūkstoša gadu to darīja arī Minu dinastijas pamatlicējs imperators Džu Juaņdžans, kurš pēkšņi izlēma piebūvēt jau esošajai “čūskai” vēl 4000 kilometru garu asti. Vai tomēr nesanāk mazliet par daudz pašiedomīgo?
Pekinas radiofizikas laboratorijā ķīniešu zinātnieki ikdienā pēta lielu masu ietekmi uz radioviļņu izplatīšanos kosmiskajā izplatījumā. Un, kā pauduši zinātāji, tur viens no galvenajiem maketiem esot arī gara un līkumaina čūska, kuras aprisēs acumirklī varot atpazīt galveno mūsdienu Ķīnas arhitektūras pieminekli.
Profesors Jangs Dzjabao paudis, ka gigantisku būvju elektriskā ietilpība esot tik pārsteidzoši liela, ka, Zemei griežoties ap savu asi, tā liek savam ģeomagnētiskajam laukam vibrēt, tādējādi starpgalaktiskajās dzīlēs izplatās signāls. Attiecīgais modelis savukārt ļaujot izteikt pieņēmumu, ka tādas supermasīvas būves, kādas ir Senās Ēģiptes piramīdas un Lielais Ķīnas mūris, varētu būt uzbūvētas gluži apzināti, lai nodrošinātu tieši šos starpgalaktiskos sakarus.
Viņš gan piebildis, ka hipotēze ir ļoti trausla un viegli ievainojama, taču arī koncepcija par impērijas robežu nostiprināšanu ar šīs gigantiskās sienas palīdzību pagaidām paliek tikai versija bez sevišķi pārliecinošiem pierādījumiem.
Var piebilst, ka hipotēze par supermasīvām antenām sevī ietver atziņu, ka savulaik uz Zemes mitušas nesalīdzināmi gudrākas, attīstītākas un spējīgākas būtnes par cilvēkiem. Tādā gadījumā aktualitāti zaudē iepriekš minētie paradoksi saistībā ar nepietiekamo darba spēku, jo šie senie planētas apdzīvotāji varēja izmantot tehniku, kas ievērojami paātrina jebkādu gigantisko būvju būvēšanas procesu.
Interesanta versija par Lielo Ķīnas mūri
Bet vēl interesantāku, faktiski amizantāku versiju, kas pirmajā acumirklī šķiet ne mazāk fantastiska par iepriekš minēto, piedāvājuši mūsdienu krievu zinātnieki. Protams, šeit jāņem vērā pēdējā laikposmā sevišķi saplaukusī šīs valsts dažāda ranga un kaluma vēstures pētnieku tendence savdabīgi pārskatīt ne vienu vien pagātnes epizodi, turklāt katrā ziņā tikai un vienīgi savas it kā nemūžam nepārejošās varenības izgaismojumā.
Vai tas liecina par kaut kādiem nacionālajiem kompleksiem? Grūti spriest. Būtiski šķiet tas, ka zem šīs versijas labprāt parakstās arī daudzi nopietni un starptautiskajā zinātnes sabiedrībā pietiekami augstu vērtēti zinātnieki. Tāpēc ir vismaz interesanti ar to iepazīties. Vērtējums un attieksme lai paliek pašu ziņā.
Piemēram, Vladimirs Semeiko paudis viedokli, ka uz ziemeļiem no mūsdienu Ķīnas teritorijas esot eksistējusi kāda cita, ievērojami senāka civilizācija, ko apstiprinot Austrumsibīrijā veiktie arheoloģiskie izrakumi. Šīs civilizācijas liecības esot pielīdzināmas Urālu Arkaimas civilizācijai, par ko gan ārpus pašas Krievijas mūsdienu pasaulē vēl sevišķi plaši nerunā. Bet par Austrumsibīrijas civilizāciju vēl lāgā nerunā arī pašā Krievijā.
Semeiko apgalvo, ka ir iemesls vispār apšaubīt to, ka Lielais Ķīnas mūris būtu uzskatāms tieši par pašu ķīniešu sasniegumu. Kaut vai tāpēc, ka lielākajā daļā mūra visi tā dēvētie sargtorņi vērsti nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem. Ko tas varētu nozīmēt? To, ka, visdrīzāk, par “Ķīnas” dēvētais mūris drīzāk uzskatāms par “pretķīnas” būvi. Vienkārši ķīniešiem esot bijis izdevīgi tā uzbūvēšanas laurus piesavināties sev.
Semeiko arī apgalvo, ka mūris uzbūvēts gluži analoģiski viduslaiku Eiropas un Krievijas dažādajām aizsargsienām, kuru galvenais uzsliešanas iemesls bijis viens – aizsardzība pret modē strauji nākušajiem uguns šaujamieročiem. Un šādas būves vispār sākts celt ne agrāk par 15. gadsimtu, kad kaujas laukos parādījās lielgabali un citi aplenkuma ieroči. Un pirms šā 15. gadsimta tā dēvētajiem ziemeļu klejotājiem šādu ieroču nav bijis, tāpēc esot grūti iedomāties to, kālab pret to būtu bijis kaut kā sevišķi jānodrošinās.
Tāpēc arī esot saprotams, ka Ķīnas mūris uzbūvēts kā militāra aizsardzības būve, kas noteikusi robežu starp divām valstīm – Ķīnu un Krieviju.
To apstiprinot arī tajā laikā tapusi karte, kurā esot redzams, ka robeža starp Ķīnu un Krieviju gājusi akurāt tieši pa Ķīnas mūra aprisēm. Un – kas jau raksturīgi minētajai savdabīgajai mūsdienu krievu zinātnes atsevišķu aprindu izteikti šovinistiskajai augstprātībai – šodien Lielais Ķīnas mūris apliecinot tikai to, ka Ķīnas pilsoņu uzturēšanās uz ziemeļiem no šā mūra uzskatāma par… nelikumīgu.
Savukārt akadēmiķis Andrejs Tjuņajevs piebildis, ka paši ķīnieši atklājuši kādu citu mazāk zināmu faktu, proti – senā ķīniešu rakstība savulaik pārņemta no kādas citas, daudzkārt senākas civilizācijas. Un jau esot publicēti neskaitāmi zinātniskie raksti, kas pierādot to, ka šīs senās tautas bijušas… slāvu ārieši. Interesanti, vai ne? Tātad – kas vai kurš gan patiesībā cēlis Lielo Ķīnas mūri? Un – ko un no kā tas sargājis?
Spekulācijas par terminoloģiju un senajām kartēm
Ķīnas impērijas kartē – Lielais mūris un Dzeltenā upe. Zīmējums no 18. gs. sākumā izdota atlanta.
18. gadsimtā Amsterdamas Karaliskās akadēmijas izgatavotajā Āzijas kartē esot iezīmēti divi svarīgi ģeogrāfiskie veidojumi (no ziemeļiem – Tartārija, no dienvidiem – Ķīna), kuru ziemeļu robeža iezīmēta aptuveni gar 40. paralēli, proti, faktiski tieši pa Lielo Ķīnas mūri. Savukārt pats mūris tur iezīmēts ar treknu līniju un nodēvēts par Muraille de la Chine, ko mūsdienās no franču valodas tulko kā “Ķīnas mūris”.
Lūk, un virkne krievu pētnieku tagad uzskata, ka arī tas neesot gluži korekti, jo atbilstoši franču gramatikas likumiem pareizi to būtu lasīt kā “mūris Ķīnai”. Proti, tas esot mūris, ko nav uzcēlusi Ķīna, bet tās vārdā tas nodēvēts tāpēc, ka aiz tā atradusies šī zeme.
Sekojam tālāk domu gājienam. Franču gramatika uzrādot citas līdzīgas vārdu konstrukcijas, piemēram. ‘appartement de la rue de Grenelle’ – dzīvoklis Grenela ielā, vai ‘rouge de la Chine’ – ko sarunvalodā mēdzot lietot arī kā ‘sarkans no karstuma’, vai ‘pale de colere’ (pâle de colère) – balts no dusmām, un tamlīdzīgi. Un tas apliecinot, ka ‘Muraille de la Chine’ patiesībā esot lasāms kā “siena no Ķīnas”. Dzīvoklī taču to sienu, kas mūs atdala no kaimiņiem, saucot par kaimiņsienu, bet to, kas atdala no āra, par ārsienu. Tas pats notiekot gadījumā ar robežām: somu robeža, latviešu robeža, ķīniešu robeža un tamlīdzīgi. Un visas šīs robežas esot būvējusi ne jau tā valsts, kuru tā atdala no Krievijas, bet tā valsts (tātad – Krievija), kura aizsargājusies no šīm valstīm. Lūk, kā.
Savukārt 18. gadsimta kartogrāfi tā laika kartēs iezīmējuši tikai tos objektus, kam bijusi saistība ar valstu politisko nodalījumu. Amsterdamā sastādītajā Āzijas kartē robeža starp Tartāriju un Ķīnu ved tieši pa Ķīnas mūra aprisēm. 1754. gada Āzijas kartē vērojams tas pats. Bet akadēmiskajā 10 sējumu Vispasaules vēstures krājumā ievietota Ķīnas 17. gadsimta otrās puses un 18. gadsimta Cjiņu impērijas karte, kurā visnotaļ detalizēti iezīmēts Ķīnas mūris, kas arī stingri iet tieši pa Krieviju un Ķīnu atdalošo robežu…
Laiks, kad būvēja Ķīnas mūri
Ķīnas Lielais mūris senā akvarelī.
Pagaidām ir spēkā apgalvojums, ko atbalsta arī ķīniešu zinātnieki: Lielo Ķīnas mūri sāka būvēt 246. gadā pirms mūsu ēras pēc imperatora Šihuandi rīkojuma, un mūra augstums bijis no 6 līdz 7 metriem.
Mūsdienu krievu pētnieki savukārt piedāvājuši versiju par to, ka Eiropas pieredze liecina, ka senos mūrus, kuri jau bijuši vairākas simtgades veci, parasti nelaboja, bet vienkārši pārbūvēja. Tāpēc, ka gluži objektīvi gan izmantotie materiāli, gan konkrētā būve pati par sevi ilgstošā laika posmā nogurst vai pat sabrūk.
Tieši tādā veidā daudzi senās Krievijas objekti esot pārbūvēti aptuveni 16. gadsimtā. Tomēr ķīnieši turpina apgalvot, ka Ķīnas mūris uzbūvēts tieši pirms aptuveni 2000 gadu un joprojām skatienam paveras tā sākotnējā izskatā.
Krievu pētnieki piedāvā izsekot ķīniešu piedāvātajai mūra būvēšanas hronoloģijai – gan kopumā, gan atsevišķiem tās posmiem. Esot jāizšķir četri posmi: agrīnais dzelzs laikmets, agrīnie viduslaiki, attīstītie viduslaiki un vēlīnie viduslaiki.
Esot skaidrs, ka ķīniešu zinātniekus sevišķi neuztraucot tas, ka patiesībā pati ķīniešu tauta neesot nekādi piedalījusies šā mūra būvēšanā, jo katru reizi, kad būvēts kārtējais mūra iecirknis, Ķīnas valsts vispār esot atradusies pietiekami tālu no būvēšanas vietas. Tātad mūra pirmā un pamata daļa uzbūvēta periodā no 445. gada pirms mūsu ēras līdz 222. gadam pirms mūsu ēras, un tā izvietota gar ziemeļu platuma 41. un 42. grādu un vienlaikus arī gar atsevišķiem Huanhe upes iecirkņiem.
Tajā laikā neesot bijis nekādu mongoļu–tatāru. Vēl vairāk – pirmā tautu apvienošanās Ķīnā sākusies tikai 221. gadā pirms mūsu ēras Cjiņu dinastijas valdīšanas laikā. Bet pirms tam bijis pietiekami ilgais Džaņgo periods (5. līdz 3. gadsimts pirms mūsu ēras), kura laikā Ķīnas teritorijā bijušas astoņas valstis. Un tikai 4. gadsimta pirms mūsu ēras vidū Ciņi sākuši cīņu pret citām valstīm, kamēr 221. gadā pirms mūsu ēras daļu no tām pakļāvuši sev.
Tādējādi, kā uzsver krievu pētnieki, esot skaidri redzams: šo Ķīnas mūra iecirkni nekādā gadījumā nav būvējuši Cjiņu valsts ķīnieši, bet gan kāds cits, visdrīzāk – viņu ziemeļu kaimiņi, un katrā ziņā, lai pasargātos no ziemeļu virzienā nākošajiem ķīniešiem. Kopumā tikai piecpadsmit gadu laikā – no 221. līdz 206. gadam pirms mūsu ēras – uzcelta siena gar visu Cjiņu valsti, kas tad arī esot apturējusi tās iedzīvotāju virzīšanos uz ziemeļiem un tostarp arī uz rietumiem. Turklāt tajā pašā laikā 100–200 kilometrus tālāk uz rietumiem un ziemeļiem no pirmā iecirkņa uzbūvēta arī otrā aizsardzības no Cjiņu valsts līnija jeb šā perioda otrs Ķīnas mūris.
Nākamais būvniecības periods aptverot laiku no 206. gada pirms mūsu ēras līdz 220. gadam. Šajā periodā uzbūvēti mūra iecirkņi, kas izvietojušies aptuveni 500 kilometru uz rietumiem un 100 kilometru uz ziemeļiem no iepriekš uzbūvētās aizsardzības līnijas.
Laikā no 386. līdz 535. gadam 17 tā dēvētās “neķīnas” valstis, kas atradās Ķīnas ziemeļu daļā, apvienojās vienotā valstī, dēvētā par Ziemeļu Veju. Ar jaunā veidojuma pūliņiem tieši šajā periodā uzbūvēta nākamā Ķīnas mūra daļa (386.–576.), kura viens posms ved gar iepriekšējo mūra iecirkni, kas, iespējams, laika zoba saēsts, jau bija sabrucis. Bet otru posmu 50–100 kilometrus uz dienvidiem uzbūvēja tieši uz tā laika Veju un Ķīnas valstu robežas.
Laika posmā no 618. līdz 907. gadam Ķīnā valdīja Tanu dinastija, kas nav izcēlusies ar uzvarām pār saviem ziemeļu kaimiņiem. Bet nākamajā periodā – no 960. līdz 1279. gadam – Ķīnā nostiprinājās Sunu impērija. Un šajā laikā Ķīna zaudējusi savu varu pār vasaļiem gan rietumos, gan ziemeļaustrumos (Korejas pussalas teritorijā) un dienvidos – Ziemeļvjetnamā.
Sunu impērija zaudējusi ievērojamu tieši ķīniešu apdzīvotās teritorijas daļu ziemeļos un ziemeļrietumos, kas pārgājusi Ļao valsts (daļa mūsdienu Hebejas un Šaņsji provinču), Si–Sjao valsts (mūsdienu provinces Šaņsji teritorijas daļa, kopumā visa mūsdienu provinces Gaņsu un Ņinsja–Huejas autonomā rajona teritorija) īpašumā.
1125. gadā starp “neķīnas” Džurdžeņu un Ķīnas valsti robeža vedusi pa Huanhe upi – aptuveni 500–700 kilometrus uz dienvidiem no iepriekš uzbūvētās sienas. Bet 1141. gadā parakstīts miera līgums, atbilstoši kuram ķīniešu Sunu impērija atzinusi sevi par “neķīnas” Dziņu valsts vasali, apsoloties maksāt ievērojamus meslus.
Taču, kamēr Ķīna mitinājās uz dienvidiem no Huanhe upes, 2100–2500 kilometrus uz ziemeļiem no tās robežas uzslēja kārtējo Ķīnas mūra iecirkni. Un šī mūra daļa, kas uzbūvēta laikā no 1066. līdz 1234. gadam, esot izvietojusies Krievijas teritorijā uz ziemeļiem no apdzīvotās vietas Borzja gar Argunas upi. Tajā pašā laikā 1500–2000 kilometrus uz ziemeļiem no Ķīnas uzbūvēts vēl viens mūra iecirknis, kas stiepjas gar Lielo Hinganu.
Ķīnas ziemeļrietumos Šaņsji provincē atklātas Minu dinastijas Lielā mūra pils atliekas, kas datētas ar 1368.–1644. gadu.
Nākamais mūra iecirknis esot uzbūvēts periodā no 1366. līdz 1644. gadam. Tas stiepjas pa 40. paralēli no Aņdunas uz ziemeļiem no Pekinas caur Inčuanu līdz Duņhuanai un Aņsi rietumos. Šis ir mūra pēdējais, vistālāk uz dienvidiem esošais un Ķīnas teritoriju visdziļāk caururbjošais mūra iecirknis.
Šajā laikā Ķīnā valdīja Minu dinastija (1368–1644). 15. gadsimta sākumā šī dinastija īstenojusi nevis aizsardzības politiku, bet gan ārējo ekspansiju. Piemēram, 1407. gadā ķīniešu karaspēks ieņēma Vjetnamu, proti, teritorijas, kuras pletās aiz Ķīnas mūra austrumu iecirkņa, kas uzbūvēts tieši laika posmā no 1368. līdz 1644. gadam.
Šā iecirkņa būvniecības laikā Krievijas teritorijām esot piederējusi visa tā dēvētā Pieamūra. 17. gadsimta vidū abos Amūras krastos jau bijuši krievu cietokšņi, zemnieku kopienas un tīrumi. 1656. gadā izveidojusies Dauru (vēlāk – Albazinu) vojevodiste, kurā ietilpusi arī Augšējās un Vidējās Amūras ieleja abos krastos. 17. gadsimtā Cjiņu impērijas robeža stiepās mazliet uz ziemeļiem no Ļaodunas pussalas, precīzi pa 1366.–1644. gadā uzslieto mūra iecirkni.
Sākot ar 1650. gadu Cjiņu impērija mēģinājusi ar militāru spēku iekarot it kā krieviem piederošās teritorijas Amūras baseinā. Turklāt Ķīnas pusē esot nostājušies arī kristieši. Ķīna vēlējusies iegūt ne tikai tā dēvēto Pieamūru, bet arī visas zemes uz austrumiem no Ļenas upes.
Rezultātā atbilstoši tā dēvētajam Nerčinas līgumam (1689) Krievija esot bijusi spiesta atdot Cjiņu impērijai savas teritorijas Arguņas upes labajā krastā un atsevišķas daļas Amūras abos krastos.
Tādējādi, kā pauž virkne mūsdienu krievu pētnieku, kuru viedoklim gan pagaidām nav sevišķi daudz atbalstītāju ne pasaulē, ne tostarp arī pašā Krievijā, pēdējā Ķīnas mūra iecirkņa būvēšanas periodā (1368–1644) tieši ķīniešu puse esot īstenojusi iekarošanas karu politiku attiecībā pret “krievu zemēm”. Un tieši tāpēc Krievija bijusi spiesta nodrošināt aizsardzības karus Ķīnas pierobežā.
Bet galvenais seko beigās. Proti – “līdz 1644. gadam krievu uzbūvētais Ķīnas mūris stiepies precīzi pa Krievijas un Cjiņu Ķīnas robežu; kopš 1650. gada Cjiņu Ķīna iebrukusi krievu zemēs 1500 kilometru dziļumā, kas nostiprināts ar Aiguņas (1858) un Pekinas (1860) līgumiem”…
