Kas ir “zaļie cilvēciņi”, un ko ar viņiem darīt? Saruna ar atvaļināto kapteini Bružu, kas piecus gadus pavadīja Ukrainā 22
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ārkārtīgi būtiska loma hibrīdkara noslēdzošajā fāzē, kā bijis redzams Krimā 2014. gadā, piederējusi karavīriem bez piederības zīmēm jeb tā sauktajiem zaļajiem cilvēciņiem. Tas bija nozīmīgs spēks Ukrainai piederošās pussalas sagrābšanā.
Atrodoties Krimā, jau tolaik varēja saskatīt tur dislocēto Ukrainas armijas daļu apjukumu, agresijas īstenotāju Krievijas bruņoto spēku pārliecību, ka pretestības tomēr nebūs, un starptautisko organizāciju nevēlēšanos reāli atturēt Maskavu no šādas rīcības.
“Nemarķētu” karavīru izmantošanu rūpīgi vērojuši Latvijas Bruņotie spēki, kas savās mācībās iekļāvuši cīņu ar “zaļajiem cilvēciņiem”.
Par to, kādam mērķim izmantoti “zaļie cilvēciņi” un kādas kļūdas pieļāva Ukrainas vadība, “Zemessargam” stāsta ārrindas zemessargs, atvaļinātais kapteinis Māris Bruža, kas iepriekš piecus gadus pavadījis Ukrainā kā EDSO novērotājs.
Atgādiniet, ko nozīmē “zaļie cilvēciņi”?
Māris Bruža: Par “zaļajiem cilvēciņiem” sāka saukt Krievijas armijas karavīrus, kas 2014. gadā iegāja Krimā. Tā kā viņiem nebija nekādu piederības zīmju, pilnīgi nekādas valsts piederības, tad ukraiņi viņus vienkārši sāka saukt par “zaļajiem cilvēciņiem”.
Arī paši Krimas pārstāvji, kas nepiekrita okupācijai, viņus dēvēja par “zaļajiem cilvēciņiem”. Viņiem bija kamuflēta forma, aizklātas sejas, bez redzamas valsts piederības, un tā arī nosauca – par “zaļajiem cilvēciņiem”.
Ar kādu mērķi tiek izmantoti “zaļie cilvēciņi”? Ko ar to vēlas panākt?
Domāju, tas bija viens no tā saucamā hibrīdkara mēģinājumiem, kas sākumā krieviem diezgan veiksmīgi izdevās.
Ja viņi būtu ieģērbti amerikāņu formās bez atšķirības zīmēm, tad varbūt tiktu uzdots daudz dažādu jautājumu, bet, tā kā “zaļie cilvēciņi” bija ieģērbti krievu standarta armijas uniformās pat bez atšķirības zīmēm, jautājumu nebija, kas tie tādi.
Bet kopumā, kamēr sprieda, kas tie tādi, no kurienes, kāpēc, tika iegūts laiks. Un, kamēr “zaļie cilvēciņi” bija ielās, mēģinot nodrošināt kaut kādu sev labvēlīgu kārtību, tikmēr visu laiku nāca iekšā papildinājums – tolaik tas notika caur Sevastopoles ostu.
Papildspēki nāca iekšā ar visām piederības zīmēm?
Jā, tie nāca iekšā oficiāli. Kad visi saprata, ap ko lieta grozās, bet jebkurā gadījumā tas jau bija pazaudēts laiks, un ukraiņi paši – domāju, ka viņi bija gatavi pretdarbībai, viņi bija gaidījuši, bet bija tāda problēma – neviens tā īsti negribēja tam noticēt un nedeva saprātīgas pavēles un rīkojumus, ko ar tādiem “zaļajiem cilvēciņiem” darīt.
Tā bija suverēnas Ukrainas daļa, bet pēkšņi parādās kaut kādi – reāli viņus varēja uzskatīt par “redebeliem”, krimināliem elementiem, ar kuriem varētu ļoti ātri tikt galā. Krievi to visu darīja, lai iegūtu pēc iespējas vairāk laika.
Vai tolaik pasaulē noticēja versijai par “zaļajiem cilvēciņiem”, ka nav zināms, no kurienes tie ir ieradušies, ka varbūt tie ir vietējie spēki?
Tā jau tika pavēstīts – Krievija izmantoja visus savus medijus un ar to starpniecību mēģināja pārliecināt, ka tie ir vietējie pašaizsardzības spēki, vienkārši viņiem līdzīga forma un tamlīdzīgi, un tas vēstījums aizgāja.
Sākumā pasaulē varbūt visi bija nelielā šokā, bet pēc tam jau visiem bija vienalga, vai tie ir pašaizsardzības spēki vai Krievija. Man šķiet, ka Rietumus Austrumu problēmas maz interesē.
Vai “zaļie cilvēciņi” pārsvarā bija no sevišķo uzdevumu vienībām?
Vairāk vai mazāk tā bija regulārā armija. Tur bija kājnieki, kaut kāds jūras kājnieku elements, jo Krima tomēr ir teritorija pie jūras un jūras kājnieki ir tādi kā ekspedicionārie spēki.
Tie varbūt bija arī gaisa desantnieki, kas tur kaut kā nonāca, ne jau tieši viņus nometa no lidmašīnām, bet, kā saka, sakrāva kuģos un izsēdināja Sevastopolē.
Ukraiņi bija iepriekš kļūdījušies, ka atļāva Krievijas armijai izmantot tās ostas, un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc tas tika izplānots un īsā laikā īstenots. To neizdarot, Krievija būtu pazaudējusi normālu izeju uz Melno jūru un līdz ar to kontroli pār Melnās jūras akvatoriju.
Vai pēdējā laikā vēl arī citās valstīs ir darbojušies “zaļie cilvēciņi”?
Es domāju, ka tā ir tāda Krievijas “firmas zīme”, vismaz es neesmu redzējis citur kaut ko līdzīgu. Beidzamais konflikts norisinājās Kalnu Karabahā, bet tur galvenokārt karoja regulārie spēki. Tur nav īsti izpētīts, kurš veica pirmo gājienu un kurš atbildēja.
Varbūt, ka tur savu roku pielika kāda cita valsts, kas arī bija iesaistīta konfliktā. Lielās līnijās Krimas okupācija ir vienīgais gadījums ar “zaļajiem cilvēciņiem”, kur valsts noliedza, ka tie ir tās bruņoto spēku pārstāvji, un, kad beidzot to atzina, tur jau bija notikušas vēlēšanas, pašaizsardzības spēki pārņēmuši varu, un atpakaļceļa vairs nebija.
Pastāv vienības, tā saucamās privātās militārās kompānijas, piemēram, “vāgnerieši”. Tie jau strādā arī Sīrijā. Viņiem arī nav nekādu atšķirības zīmju. Viņi zināmā mērā ir kaut kāda Krievijas bruņoto spēku struktūra, ar kuru noslēgts līgums par sadarbību.
Tas dod iespēju uz svarīgām operācijām aizsūtīt “vāgneriešus”, nenodarot kaitējumu Krievijas tēlam. Tad var reaģēt vienkārši – tie nav mūsējie, tie nav mūsu regulārā armija. Ļauj apgalvot, ka mēs tur neesam iesaistīti – tā ir privātā struktūra.
Vai ukraiņi jums ir stāstījuši par “zaļajiem cilvēciņiem” Krimā, vai sapratuši savas kļūdas?
Esmu runājis ar ukraiņu karavīriem, viens bija inteliģences pārstāvis, pulkvedis. Viņš stāstīja, ka izsenis valdījis uzskats, ka ukrainis un krievs ir brāļi. Nevis kaut kādi brālēni, bet īsti brāļi. Mēs taču visi esam savējie, mēs taču viens otram…
Runas par draudiem ir muļķības, neviens mums virsū neklups, un tādā garā. Un otra lielākā kļūda bijusi tāda, ka Ukrainas augstākā ranga virsnieki, kas kādreiz bija kopā mācījušies ar tiem Krievijas armijas virsniekiem, bija vadošajos amatos. Un vienkārši viens piezvanīja čomam, otrs piezvanīja citam čomam, tie tur – nē, nē, ko jūs! Nekas tāds nenotiks! Un apveda visus ap stūri.
Tā bija kļūda, ka pārāk uzticējās savam lielajam brālim, kā viņus tur sauca. Neatceros, kurš, bet tas bija viens labi pazīstams inteliģences pārstāvis, un viņš pateica – paldies Putinam, ka viņš beidzot izveidoja ukraiņu nāciju. Un tagad viņi vairs nav nekādi brāļi.
Atgriežoties pie “zaļajiem cilvēciņiem” – par viņiem taču bija zināms ukraiņu izlūkdienestam. Masveidā tika izpirktas telefonu priekšapmaksas kartes, lielā mērā izpirka – no humpalām ļoti ātri pazuda dažādas civilās drēbes, jo visus, kas tur ieradās, vajadzēja kaut kā fiksi apģērbt. Un bija arī jāuztur kaut kādi sakari.
Militārās rācijas nevar lietot, jo tās uzreiz var atšifrēt. Armijas rācijām seko noteiktās frekvencēs, bet mobilajiem telefoniem neseko. Tas ir mīts, ka visu mēs varēsim nobloķēt.
Arī pretiniekam vajag sakarus, un pagaidām vienīgais stabilākais, kas ir izveidots diezgan augstā līmenī un spējīgs pārraidīt gan balss datus, gan parastos datus, kā saka, digitālos, ir mobilais telefons GSM. Un to Krimā pašā sākuma stadijā “zaļie cilvēciņi” izmantoja sakaru uzturēšanai.
To visu izlūkdienesti ziņoja uz augšu, ka nenormāli tiek izpirkti priekšapmaksas numuri, ļoti ātri pazūd visas lētās drēbes, treniņtērpi. Un atkal – indikācijas bija, bet neviens tās neņēma vērā. No lielās vadības bija pārāk vieglprātīga attieksme pret visu.
Kā līdzīgā situācijā vajadzētu rīkoties, ja pamanīti šādi “zaļie cilvēciņi”?
Būtībā – mēs nevaram gaidīt, kamēr cilvēki pieņems kaut kādus lēmumus. Zināmā mērā tas, kas notika Krimā, 1940. gadā bija pieredzēts šeit, Latvijā. Tajā laikā pie mums bija viens cilvēks, kas varēja pieņemt lēmumu, bet tagad lēmuma pieņemšana ir deleģēta līdz zemākajam līmenim.
Un Ukrainas gadījumā, kad šādi “zaļie cilvēciņi” parādījās Sevastopoles ielās, ukraiņu kontingentam, kas atradās dažādās armijas daļās, bija jābūt skaidram rīcības plānam bez pavēles gaidīšanas no augšas.
Tas nozīmēja, ja notiek uzbrukums vai okupācija ar nelikumīgu varas pārņemšanu, viņi drīkst atklāt uguni. Ja būtu sadevuši pa zobiem kādiem piecpadsmit tūkstošiem uzreiz, tad tie pārējie piecdesmit tūkstoši nemaz nebūtu paspējuši ienākt. Tas jau bija uzbrukums suverēnai valstij.
Tas izpildījums bija tāds, ka vienā pusē pavēles bija skaidras, par katru cenu – tikko kaut kas, tā šaut, bet ukraiņu puse nereaģēja pilnīgi nekā. Ieslēdzās savās armijas daļās un gaidīja, kad pienāks labāki laiki. Tādi, protams, nepienāca.
Krimā bija ļoti daudz atvaļināto padomju militāristu dažādās pakāpēs. Arī daudzi, kas Krievijas Federācijas laikos dienēja Krimā, palika tur uz pastāvīgu dzīvošanu, un viņus visus ar masu mediju palīdzību Krievija nozombēja.
Cilvēki pavisam vienkārši, kad nāca “zaļie cilvēciņi”, gandrīz vai zābakus viņiem bučoja. Teica – beidzot mūsu atbrīvotāji klāt!
Arī tas bija liels atbalsts “zaļajiem cilvēciņiem”, ka lielākā daļa no Krimas iedzīvotājiem bija vienkārši piemānīti un svēti ticēja, ka tie atnesa viņiem brīvību.
Zemessargi jau vairākus gadus apgūst prasmi cīnīties un apkarot šādus nezināmas piederības kaujiniekus. Vai tas ir nepieciešami?
Lielās līnijās jā. Pie mums to nosaka likuma izmaiņas, ka kaut kāda uzbrukuma gadījumā atbilstoša līmeņa komandierim ir tiesības negaidīt pavēli no augšas un atbildēt. Lai nenotiek tā kā 1939., 1940. gadā.
Protams, cilvēki arī mācās konvencionālo karadarbību, un papildus tam, ņemot vērā Gruzijas pieredzi, kas bija 2008. gadā, gan to, kas notika Ukrainā, gan agrāk Čečenijā, apgūst nekonvencionālās karadarbības principus. Dievs dod, ka tas viss nebūtu jāizmanto.
