– Vai kādreiz dzīvē esi saskārusies ar tādu jēdzienu kā pareģojums? 0
– Kad man bija kādi vienpadsmit vai divpadsmit gadi, ar “Knīpām un knauķiem” piedalījāmies Dailes teātra iestudējumā “Īkstīte”. Kādi piecdesmit mazi bērni skraidelējām pa teātri. Režisors Džilindžers bija mani ievērojis, pienācis pie manas mammas un sacījis – jūsu meita būs aktrise. Un es esmu aktrise. Bet nez vai to var saukt par pareģojumu, droši vien ne, pārāk sadzīviski…
– Ko tu šajā dzīvē noteikti gribētu iespēt?
– Nemēdzu plānot un sapņot, jo dzīvē viss notiek ļoti ātri un mainīgi. Jā, pusaudzes gados sapņoju par teātri, lomām, bet to pārāk neielaidu sevī, jo, ja nepiepildītos gaidītais, būtu ļoti sāpīgi.
– Bet reāli?
– Reāli… nezinu. Nereāli es gribētu visu pasauli redzēt. Un kā būtu, ja cilvēki saprastu cits citu, ja nešķirtu dažādās valodas? Es gribētu arī ģimeni. Patlaban teātris ir milzīga daļa no manas dzīves. Un man tas patīk. Jo es tiešām mīlu to, ko daru. Ja man kādu brīdi nav teātra, kaut vai vasarās vai nupat, kad bija lielāka pauze starp mēģinājumiem, sākas diskomforts. Teātris ir tas, bez kā pagaidām nevaru. Un negribu. Iespējams, visu dzīvi spēlēšu teātri. Šobrīd neesmu pret.
– Kā tev šķiet, kur meklējama teātra īstā misija? Izklaidēt ar mūzikliem, bez šaubām, kvalitatīviem, labām komēdijām vai tomēr vairāk pievērsties nopietnām izrādēm, psiholoģiskajam dramatiskajam teātrim?
– Te vietā citēt Alvi Hermani. Teātrī laikam tomēr ir jādomā.
