– Vai tev pašai savā dzīvē nācies cīnīties? 0
– Gluži otrādi. Reizēm licies – viss par daudz viegli. It kā kāds sūtītu lietas, ar kurām principā varētu lepoties, ja es tās būtu izcīnījusi pati. Arī nokļūšana Maskavā bija pilnīga nejaušība, kas pārvērta visu manu dzīvi. Un, tur studējot, pēkšņi Džilindžera zvans – nāc, ir vieta Dailes teātrī, mēs tevi gaidām.
– Ir režisori, kuri vēlas, lai aktieri būtu kā no švammes, mīksta māla…
– Es arī esmu no tām švammēm, gūstu baudu no tā, ja režisors konkrēti zina, ko izrādē no manis vēlas. Man pašai ļoti interesanti, ka varu izdarīt to, ko no manis grib. Protams, justos diskomfortā, ja tiktu ielikta rāmī – tā un tikai tā. Bet, ja kopā nonākam pie iecerētā, tas ir aizraujoši.
– Ir aktieri, kuri tiecas kļūt par režisoriem arī tādēļ, lai nebūtu pakļauti otram, bet paši diktētu spēles noteikumus.
– Nē, es šādi nekad neesmu domājusi. Ir ļoti svarīgi, ka ir režisors, šis viens cilvēks, kuram kā Žannai d’Arkai tu un visi pārējie radošajā komandā tic līdz pēdējam. Un, ja viņš iedveš šo ticību visiem pārējiem, mirklis, kad radošā komanda ir kā uz viena viļņa, sagādā fantastisku gandarījumu, katarsi un baudu.
