Kas ir vērts miljonu dzīvību…? Saruna ar Dailes teātra aktrisi Ievu Segliņu 0
Piektdien, 29. janvārī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga, Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera mūzikls “Žanna d’Arka” Dž. Dž. Džilindžera režijā. Titullomā – franču nacionālās varones un svētās Žannas d’Arkas tēlā – iejutīsies Ilze Ķuzule-Skrastiņa vai Ieva Segliņa. Ar Ievu tiekamies pirmizrādes priekšvakarā.
– Kādas ir un kā veidojušās tavas attiecības ar dziedāšanu, mūziku?
I. Segliņa: – Mūzika ar mani ir kopš bērnības. Triju gadu vecumā sāku dziedāt grupā “Knīpas un knauķi”, četrus gadus mūzikas skolā mācījos vijoli, arī klavieres, solfedžo…
– “Žanna d’Arka” ir tavs otrais mūzikls Dailes teātrī. Tās pašas radošās komandas iestudētajā “Jevgeņijā Oņeginā” tev bija uzticēta Tatjanas loma.
– “Žanna d’Arka” ir pilnīgi citāds mūzikls. Pilnīgi atšķirīgs arī dziedāšanas tehnikas ziņā. Tatjanu dziedāju akadēmiskajā balsī, vokālā, kas vairāk uz operas pusi, bet te jāmeklē pilnīgi citas nianses. “Oņegins” bija vairāk klasisks iestudējums, bet “Žanna d’Arka” Kārlim Lācim uzrakstījusies pilnīgi citā manierē. Kā aktieriem teic mūsu vokālā pedagoģe Ieva Kerēvica, tev jābūt sajūtai, ka tu runā, runā un pēkšņi sāc dziedāt, bez uzkrītoši nopietnas gatavošanās, lai paņemtu augsto noti. “Oņegina” iestudējumā lielāks akcents bija vērsts uz mūziku, bet “Žannā d’Arkā” svarīgākais ir dramatiskā puse un vēstījums.
Kā nospēlēt cilvēku, kuru citi iecēluši svēto kārtā? Kā tas ir – dzirdēt balsis, kas viņā iedveš to milzīgo pašpārliecinātību? Reāli domājot, tas principā ir pilnīgs ārprāts: septiņpadsmit gadus jauna meitene no laukiem, no bērnības ar viņu runā balsis, un tagad viņa ies glābt Franciju, principā – visu pasauli. Un no sirds tam tic, jo ar viņu runā Dievs. Tas ir ārkārtīgi interesanti… Taču – kā cīnīties? Žanna nonāk pie dilemmas – lai tiktu līdz mērķim, jāmirst ārkārtīgi daudziem… Mani karš ļoti satrauc. Nespēju saprast, kas to visu vada. Pasaulē nav bijis laika, kad kaut kur nekarotu. Esmu dzimusi 1990. gadā, četrdesmit piecus gadus pēc Otrā pasaules kara. Tas taču ir tepat blakus! Žanna aiziet no dzīves, lai cilvēki sajustu un saprastu viņas mērķi. Vai tas piepildījās? Nu jā, Franciju atbrīvoja… Taču es tās lietas sevī kārtoju citādi. Jo mani nesilda, kā aktrisei neko nedod tik tieša, nešaubīga pārliecība saukt uz karu… Izglābt valsti? Es laikam vairāk pasaulīgi domāju… Nogalināt miljonu cilvēku, lai valsts būtu brīva? Laikam neesmu cilvēks, kas tādā veidā cīnītos par valsti… Bet nu jau runāju kā Ieva, nevis Žanna… Nekad neesmu sapratusi agresiju, kaujas, nogalināšanu… Visi esam it kā viena pasaule, bet patiesībā tās pasaules katram ir tik dažādas. Islāma cilvēki vispār dzīvo pilnīgi savādāk nekā mēs, viņu domāšana ir pavisam citāda. Šo bezgala atšķirīgo pasauļu sajaukšanās rada īssavienojumu, kas notiks un jau notiek. Kad ieraugu mazus bērnus ar ieročiem rokās, man iekšā viss sāk drebēt. Bet viņi tā audzināti, tēvs kopš bērnības dēlam teicis – tu izaugsi liels un iesi karot, tu cīnīsies, glābsi, un mēs abi būsim brīvi. Agresiju sēj kopš mazotnes. Nesaprotami…
