Kas ir un kas nav psihoterapija mūsdienās 0
Autors: Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēts psihoterapeits Gatis Līdums, ģimenes sistēmiskā terapija
Nekad nav par ļaunu atkārtot pat tās lietas, kuras mēs zinām, vai uzskatām par senām un pazīstamām, jo laiks un cilvēki mēdz mainīt mūsu priekšstatus par notikumiem. Piemēram, kā ir ar psihoterapiju? It kā visai sena lieta. Klīniskā izpratnē Rietumu puslodē tā tiek praktizēta dažādās formās jau vairāk nekā 100 gadus. Ir pieejamas vārdnīcas, enciklopēdijas un cita uzziņu literatūra, kas vienādi vai citādi mēģina psihoterapiju definēt. Un, jāsaka, ka šīs definīcijas nereti ir visai atšķirīgas.
Zīmīgi, ka vienā no psihoterapijas „standartsējumiem” pagājušā gadsimta 80-ajos un 90-ajos gados, redaktors izvēlas sākt grāmatu ar teikumu: „Psihoterapiju nav iespējams precīzi definēt.” (Corsini & Wedding, 1989;1). Taču turpat, tikai dažas lappuses vēlāk, autors piedāvā vienu no, manuprāt, relatīvi veiksmīgām psihoterapijas definīcijām: „Visas psihoterapijas ir mācīšanās metodes. Visām psihoterapijām ir raksturīgs nolūks izmainīt cilvēkus – palīdzēt tiem citādāk domāt (kognitīvais aspekts), palīdzēt tiem savādāk just (afekts), un palīdzēt tiem savādāk uzvesties (biheiviorālais aspekts).” (Corsini & Wedding, 1989;5).
Šī definīcija ir laba aprakstošā ziņā, taču tajā trūkst norāde uz to, kāpēc lai cilvēks vēlētos iet pie psihoterapeita, kurš viņam/viņai mēģinās palīdzēt domāt, uzvesties un justies citādāk. Visnopietnākais iemesls vērsties pie psihoterapeita ir kāds pārdzīvojums vai notikums, kas radījis emocionālas sāpes, ciešanas vai jautājumus, ar kuriem pašam lāgā neizdodas tikt galā. „Visa psihoterapija vienā vai citā veidā nodarbojas ar emocionālu sāpju un psiholoģisku ciešanu atvieglošanu. Psihoterapija cilvēkiem palīdz godīgi sastapties ar sāpēm, ciešanām un iziet tām cauri, pat ja tās sākotnēji likās nepanesamas un tāpēc no tām ir ticis bēgts.” (Greenberg & Safran, 1987; vii).
Tātad, pavisam vienkārši runājot, psihoterapija ir mācīšanās process, kura rezultātā mainās cilvēka domas, uztvere, sajūtas un uzvedība, un pateicoties tam – cilvēks spēj veselīgi tikt galā ar kādu satricinājumu, emocionālu pārdzīvojumu, sāpēm vai psiholoģisku traumu, kas mudinājusi vērsties pie psihoterapeita pēc palīdzības. Lūk, tik vienkārši. Atliek vēl tikai precizēt, kas notiek pie psihoterapeita.
Psihoterapija, vienkārši sakot, ir dažas vai daudzas sarunas psihoterapeita kabinetā, kuru rezultātā cilvēks nonāk pie iepriekš minētajām pārmaiņām. Tieši šo psihoterapeitisko sarunu ilgums, regularitāte, pamatīgums un dziļums attiecīgu izglītību un prasmes apguvuša psihoterapeita pavadībā ir tas, kas atšķir psihoterapiju no dažādām citām sarunām vai notikumiem, kas arī var sniegt cilvēkam kaut kādu atvieglojumu vai ieskatu pašam sevī.
