Kas ir tava ķermeņa neglītākā daļa un citi jautājumi bez atbildes. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 3
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Un kā tad latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts? Šķiet, ka atkārtojas precīzi tas pats, kas pirms gada – atsauksmi par to nāksies pagaidīt vēl nedēļu, jo gandrīz vienlaikus ar šo notikumu Ģertrūdes ielas teātrī skanēja laikmetīgā mūzika.
2022. gada sākumā tā bija Edgara Mākena kameropera “Kontakts”, turpretī tagad, 2023. gada 27. janvārī – Roberta Fleica un Matildas Sepalas koncerts “Sēdi tuvāk”. Amerikāņu pianists Roberts Fleics Latvijā zināms jau kādu laiku, un nupat viņš saņēmis arī oficiālu novērtējumu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balvu, bet komponiste un lielākā vai mazākā mērā arī vijolniece, performanču māksliniece un pianiste Matilda Sepala nāk no Somijas. Programmas otrās daļas priekšnesumā “Trīspadsmit intervijas” viņus uz brīdi nomainīja Lauri Suponens un Ernests Circenis, un šiem interpretiem šoreiz nācās paļauties nevis uz profesionāla atskaņotājmākslinieka iemaņām, bet gan uz skatuvisko šarmu un humora izjūtu.
Pirmā pazīme, ka šim pasākumam nebūs gluži klasisks formāts, – Ģertrūdes ielas teātrī divu koncertflīģeļu vietā redzami pianīni, kuriem koncerta laikā tiek atdalīts klavieru korpuss, jo jāspēlē uz klavieru stīgām un citiem konstrukcijas elementiem – ar šādu nolūku jau 1976. gadā Einojuhani Rautavāra rakstījis “Otro mūziku” pianīnam, kam pēc vairākām desmitgadēm sekojis Lauri Suponena “Hotkoi” Nr. 3 un Matildas Sepalas “Pirmā etīde”. Programmā arī latviešu mūzika – Raivja Misjuna 2019. gada opuss “Es izglābšu tevi rītdien…”, arī lietuvieši ar Rīta Mažuļa partitūru “Tie, kas sēž blakus”, bet ukraiņus pārstāvēja Valentīns Silvestrovs ar “Trim bagatellēm”, kura bezgala nopietnā un bezgala liriskā skaņumāksla bija teicami piemērota tieši koncerta sākumam. Jo pēc tam gāja aizvien dīvainīgāk un dīvainīgāk.
Koncerta nosaukums un tajā reāli notiekošais nepārprotami sasaucās ar Rīta Mažuļa klavierdarba virsrakstu. Taču kaut kas uzreiz atsauca atmiņā arī Magnusa Lindberga, Kaijas Sāriaho, Esas Pekas Salonena un vairāku citu komponistu izveidoto apvienību “Ausis vaļā!” – un ne tikai somu autoru un interpretu dēļ (galu galā šajā paradigmā gluži labi iekļaujas arī nīderlandietes Maikes Nasas opuss “Digit #2”). “Ausis vaļā!” 70. gadu Helsinkos un ārpus galvaspilsētas aicināja pārvērtēt pilsoniskā koncertrituāla formātu, ieklausīties jaunās partitūrās un piedzīvot jaunas koncertformas. Roberts Fleics un Matilda Sepala uzdeva to pašu jautājumu: kas tad īsti ir mūsdienu mūzika? Mūžīgi aizņemtam solfedžo un harmonijas skolotājam pasūtīta desmit līdz piecpadsmit minūšu darba pirmais un pēdējais atskaņojums, ko svinīgā koncertā līdzās senlaiku vērtībām tēlotā vai patiesā neizpratnē noklausās bariņš klausītāju? Bet varbūt kaut kas vairāk?
Turpat arī trešā paralēle – 1968. gadā, sapulcinājis grupu “The Mothers of Invention”, slavenais nonkonformists, disidents un autsaiders Frenks Zapa dzied: “Kas ir tava ķermeņa neglītākā daļa? Daži saka – tas ir tavs deguns. Daži saka – tie ir tavi kāju pirksti. Es domāju – tas ir tavs prāts. Es uzskatu – tas ir tavs prāts. Vū-vū.” Un, kur ir Frenks Zapa, tur nav tālu arī Džons Keidžs, Maurisio Kagels un mūzikas teātris. Roberta Fleica un Matildas Sepalas uzstāšanās neapšaubāmi atbilda iepriekšminēto meistaru pasaules skatījumam un emocionālajai uztverei – tur bija gluži klasiskā klavierspēles tehnikā rakstītas partitūras (galu galā tomēr kaut kā jāparāda amerikāņu pianista virtuozitāte), kuru atvērtā forma un minimālismam radniecīgie tematiskie risinājumi Mažuļa, Rautavāras un Misjuna opusos vienlaikus norāda arī uz mākslas darba procesualitāti pāri kompozīcijas robežām; tur bija arī interpretu solītās “palaidnības” – visnotaļ gaišā un atraktīvā toņkārtā paustas performances, kas iztika bez pārliecīgas groteskas un sarkasma, tā vietā drīzāk priecējot ar ironiju un klaunādi.
Taču, kā to pierādīja jau Čaplins (un Basters Kītons, un Harolds Loids, un pēc viņiem vēl Benijs Hils), – klaunāde nebūt neizslēdz arī visnopietnāko tēmu klātesamību. Arī būtībā konceptuālus jautājumus, kas šādos ietvaros, protams, tiek uzdoti aizvien dadaistiskākā formā, tostarp jau pieminētajā priekšnesumā “Trīspadsmit intervijas”, kura autori un īstenotāji palūkojās uz visu, kas sabūvēts klasiskās mūzikas industrijā, laikmetīgās mākslas estētikā un piedevām arī muzikoloģijā un žurnālistikā. Un ar šādiem jautājumiem vēl varētu turpināt. Vai Teloniusa Monka klavierspēles elkoņa tehnika salīdzināma ar Matildas Sepalas tehniku, spēlējot ar visām pārējām ķermeņa daļām? Un kāda tur atšķirība? Cik lielā mērā Roberta Fleica radošo individualitāti noteicis tas, ka viņš ir gejs? Vai Lielajai mūzikas balvai vajadzētu noteikt nomināciju “Gada izaicinošākais skatuves tērps”? Ja nē, ar ko tie atšķiras no 18. gadsimta kostīmiem? Vai pianisti, kas konsekventi spēlē avangarda mūziku, spētu tikt galā ar Čaikovska, Grīga un citu klasiķu vērienīgajiem klavierkoncertiem? Bet otrādi? Kas notiktu, ja Verdi, Pučīni un pārējo itāļu repertuārā trenētais solists gribētu dziedāt Bingenes Hildegardes opusus? Bet otrādi? Vai tas, ka arī Landīni un Berio ir itāļi, kaut ko mainītu? Vai Valentīns Silvestrovs ar savām bagatellēm spētu absolvēt Mūzikas akadēmiju? Kādu atzīmi viņam ieliktu? Kā mūzikas augstskolā veiktos Arvo Pertam ar viņa tintinnabuli minimālismu? Kad mēs gāzīsim nost Aleksandra Puškina pieminekli Kronvalda parkā? Kā vērtēsim Tarasa Ševčenko attieksmi pret feminisma idejām, seksuālo minoritāšu cilvēktiesībām un dzīvnieku labturību? Kad mēs gāzīsim nost Tarasa Ševčenko pieminekli Kronvalda parkā? Vai arī Rīgā vajadzētu Tālivalža Ķeniņa ielu? Vai arī Otavā vajadzētu Emiļa Melngaiļa ielu? Kad mēs pārsauksim Ivana Turgeņeva ielu par Annas Ahmatovas ielu? Vai pietiek ar to, ka viņas tēvs bija ukrainis? Kad beigsies karš? Kad es būšu laimīgs? Vai vārda “es” lietošana atbilst manis paša konstruētajiem absolūti objektīvas muzikoloģijas standartiem? Tā apmēram.
