Kas ir sirds veselības monitorings 0
“Tāds sirds izmeklējums kā veloergometrija pacientiem diez ko nepatīk, jo tās laikā intensīvi jāminas uz velosipēdam līdzīga trenažiera, kam turklāt palielina slodzi. Patiesībā tas ir ļoti informatīvs izmeklējums, ko vajadzētu veikt pietiekami bieži, jo parāda sirds spēju pielāgoties fiziskai slodzei. Ja tā rezultāti sāk pasliktināties, tas nozīmē, ka pacientam draud lielas nepatikšanas no sirds puses,” brīdina VCA poliklīnikas Aura Premium anestezioloģe-kardioloģe Inga Orleāne un skaidro, kādi izmeklējumi vēl ietilpst tā sauktajā sirds veselības monitoringā.
Vispirms – pašsajūtas izvērtējums
Daktere teic, ka svarīgākais ir izvērtēt savu pašsajūtu – vai cilvēks jūtas vesels vai tomēr kaut kas nav kārtībā. Jebkurš veselības monitorings vispirms balstās uz pašanalīzi, jo neviens ārsts nespēs izanalizēt cilvēka organismu labāk par viņu pašu, teic kardioloģe.
Piemēram, muguras sāpju gadījumā ārsts daudz vieglāk varēs atklāt to cēloni un iespējamo terapiju, ja cilvēks varēs pastāstīt, kurā vietā viņam sāp, vai paasinājumu izprovocē smags fizisks darbs, sāpes ir pastāvīgas vai tikai reizumis uzrodas. Ja cilvēks neko tuvāk pastāstīt nevarēs, arī ārstam būs grūtāk aizrakties līdz sūdzību cēlonim.
Tagad medicīnā arvien pieaug arī paškontroles nozīme jeb pacienta līdzdalība ārstēšanas procesā, piebilst daktere. Piemēram, bronhiālās astmas pacienti ir apguvuši inhalatoru lietošanu, un viņiem ikdienā nav nepieciešama speciālista palīdzība. Arī cukura diabēta pacienti gan paši nosaka glikozes līmeni asinīs, gan attiecīgi pielāgo injicējamā insulīna devu.
Taču attiecībā uz sirds veselības riska faktoriem ne vienmēr ir jūtamas pirmās negatīvās izmaiņas, piemēram, asinsspiediena, holesterīna paaugstināšanās, tāpēc ir izstrādāts sirds veselības monitorings jeb nepieciešamo pārbaužu kopums pa vecuma grupām.
Ko pārbaudīt katrā vecuma grupā
No 20 līdz 30 gadiem. Reizi piecos gados, ja nav nekādu sūdzību, jādodas pie sava ģimenes ārsta, lai izmērītu asinsspiedienu, izklausītu sirdi. Ārstam jāievāc ģimenes anamnēze, piemēram, vai ģimenē raksturīgas kādas sirds saslimšanas, vai ir kādas citas ģenētiskas kaites. Jāveic arī pilna asinsanalīze un jānosaka kopējā holesterīna līmenis.
Reizi piecos gados (ja nav pilnīgi nekādu sūdzību) jāveic kardiogramma, bet vienreiz desmit gados – ehokardiogramma, biežāk to nav nepieciešams veikt. Ārstam arī jāizvērtē, vai jau beidzies augšanas periods, kas parasti notiek 24–26 gadu vecumā. Jo pastāv atšķirības starp augoša jauna cilvēka un pieaugušā sirdi.
No 30 līdz 40 gadiem. Vizīte pie ģimenes ārsta reizi piecos gados, ja nav nekādu sūdzību. Analīzē jau vajadzētu noteikt visas holesterīna frakcijas, kā arī glikozes līmeni asinīs. Sirds pārbaudei nepieciešama arī veloergometrija un ehokardiogrāfija, kas abi ir sirds monitoringa pamatizmeklējumi. Lai arī pacientiem veloergometrija ļoti nepatīk, tas ir ļoti informatīvs izmeklējums, jo parāda sirds spēju pielāgoties atšķirīgai fiziskajai slodzei. Ja šis izmeklējums sāk pasliktināties, tas nozīmē, ka pacientam draud ļoti nepatīkami kardiovaskulāri (sirds un asinsvadu sistēmas) notikumi tuvākajā laika periodā.
Savukārt ehokardiogrāfija (sirds izmeklējums ar ultrasonogrāfijas metodi) pacientiem ļoti patīk, jo tur pašam nekas nav jādara, arī ar ārstu var parunāties. Šis izmeklējums ir kā sirds fotogrāfija – tas parāda sirds anatomiskās struktūras. Izmaiņas sirds anatomiskajās struktūrās notiek ļoti lēni (izņēmums ir atsevišķas neatliekamās situācijās), tāpēc biežāk to veikt nevajag.
No 40 līdz 55 gadiem. Reizi trijos gados jāiet uz pārbaudēm pie ģimenes ārsta. Noteikti jāveic aknu un nieru analīzes, jo novirzes no normas var norādīt uz kādu vēl neatklātu saslimšanu, piemēram, arteriālo hipertensiju, ko cilvēks pats var nepamanīt, taču nieru filtrācijas rādītāji jau par to liecina.
Ik pēc trim gadiem jāveic elektrokardiogramma, bet veloergometrija, kas palīdz diagnosticēt sirds koronārās (asinsvadu) slimības, un ehokardiogramma – reizi piecos gados.
No 55 līdz 70 gadiem. Ģimenes ārsts jāapmeklē katru gadu, arī analīzes nepieciešams veikt katru gadu. Elektrokardiogramma, veloergometrija – reizi trijos gados, ehokardiogrāfija – reizi piecos gados.
No 70 gadu vecuma. Vizīte pie ģimenes ārsta reizi sešos mēnešos, analīzes un elektrokardiogramma arī reizi sešos mēnešos. Ehokardiogramma – reizi piecos gados.
Katram no minētajiem izmeklējumiem ir sava nozīme, tāpēc, ja kāds no tiem netiek veikts, nav pilna skatījuma uz sirds veselību, uzsver kardioloģe.
Kāpēc veloergometrija ir tik informatīva?
• Veloergometrijas jeb slodzes testa laikā reģistrē elektrokardiogrammu, mēra arteriālo asinsspiedienu, kā arī novēro elektrokardiogrammas izmaiņas dinamikā, kas ļauj spriest par asinsvadu problēmām, vai ir sirdsritma traucējumi sirds asinsvadu sašaurināšanās slodzes laikā, vai ir kādas citas izmaiņas, kas var būt sirds muskuļa bojājuma vai sirds vadīšanas traucējumu dēļ.
• Veloergometrija palīdz atklāt sirds asinsvadu slimības, novērtēt jau esošas sirdskaites smaguma pakāpi, kontrolēt, cik efektīvi ir lietotie medikamenti, novērtēt fizisko toleranci.
• Izmeklējums turpinās, līdz tiek sasniegts maksimāli pieļaujamais pulsa biežums un/vai maksimāli pieļaujamā arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās, un/vai reģistrētas izmaiņas elektrokardiogrammā. Ja rodas sūdzības par sāpēm aiz krūškaula, izteiktu elpas trūkumu, galvas reiboni – izmeklēšana tiek pārtraukta.
• No medikamentiem dažas dienas pirms veloergometrijas nevajag lietot tā sauktos beta blokatorus, kas palēnina sirdsdarbību. Bet medikamenti asinsspiediena regulēšanai jālieto obligāti.
• Veloergometrija ieteicama pieaugušajiem, kuriem parādījušās sāpes krūtīs vai aizdusa, ja ir kādas problēmas ar sirdi, ir veikta stentēšana (noteikti jāpārbauda, kā tie darbojas), ja ir paaugstināts kardiovaskulārais risks (paaugstināts holesterīna līmenis asinīs vai paaugstināts asinsspiediens). Ja ģimenes anamnēzē (vecākiem, vecvecākiem) ir koronārā sirdsslimība – infarkts, insults, agrīna nāve.
• Šā testa ilgumu nosaka cilvēka sirds trenētība, jo mērķis ir sasniegt vecumam atbilstīgu submaksimālo pulsu (to aprēķina, no skaitļa 220 atņemot konkrētā cilvēka gadu skaitu). Testa laikā pulsam jābūt lēnākam vēl par 25–30 sitieniem minūtē, un kardiogrammai jābūt bez izmaiņām. Ja slimu locītavu dēļ veloergometrijas tests varētu būt par smagu, to var aizstāt ar alternatīviem slodzes testiem, piemēram, staigājošo celiņu.
Sūdzību gadījumā – papildu izmeklējumi
Šādi papildu izmeklējumi ir Holtera monitorēšana, kas ir 24 stundu elektrokardiogrammas reģistrācija, lai ārsts pēc tam var analizēt, vai nav sirdsritma traucējumu, un asinsspiediena mērīšana diennakts laikā. Sīkāk par tiem jau rakstīts Praktiskajā Latvietī.
Lai arī cilvēkiem parasti šķiet, ka tie abi īpaši neatšķiras, tā tomēr nav, jo asinsspiedienam analizē tikai spiediena svārstības diennakts laikā, nevis sirdsritmu.
Papildus, ja nepieciešams, veic scintigrāfiju, kad intravenozi tiek ievadīta radioaktīva krāsviela, pēc kuras nogulsnēšanās miokardā (sirds muskulī) var redzēt sirds zonas, kurās ir apasiņošanas traucējumi. Piemēram, var konstatēt, ka pacientam nefunkcionē sirds priekšējā siena.
Datortomogrāfijas laikā arī tiek ievadīta kontrastviela (nav radioaktīva), lai varētu veikt sērijveida sirds uzņēmumus, no kuriem veidojas sirds 3D bilde.
Koronogrāfijas mērķis ir izpētīt, vai sirdī ir sašaurinājums un, ja nepieciešams, to paplašināt.
