Kas ir «nacionālā pieeja»? 0
Mazliet atcerēsimies pērnā gadsimta astoņdesmitos jeb tautas kustības sākumu, kad daudzas ielas un arī kultūras iestādes atguva neatkarīgās Latvijas laika nosaukumus. Rīgas pilsētas izpildkomitejas iesīkstējusī komunistu vadība to izmantoja padomju cilvēku biedēšanai un no augstas tribīnes brīdināja: redziet, kā tagad mums viss nelāgā kārtā kļūst nacionāls – Nacionālā opera, Nacionālā bibliotēka, Nacionālais mākslas muzejs utt.
Padomju aktīvistu lielākajai daļai, protams, nebija ne jausmas, ka šī pārdēvēšana nav vis saistīta ar kādu īpašu nacionālisma sērgu, bet ar atgriešanos pie Vakareiropā pieņemtas tradīcijas. Jaunā 1918. gadā proklamētā Latvijas Republika tās uzskatīja par paraugu, gan rakstot Satversmi, kura radās Francijas konstitūcijas ietekmē, gan veidojot valsts iestādes. Un, kā zināms, Vakareiropas izpratnē tas, kas attiecas uz valstiskumu un valsti, ir nacionāls.
Krievijā minētajam jēdzienam nebija šādas izteiktas piesaistes un Padomju Savienībā – ne tik. Varbūt izņemot komunistu iecienīto atvasinājumu “nacionalizācija”, kas viņu politiskajā izpildījumā izpaudās vienkārši kā privātīpašuma atņemšana. Protams, tāds vārdu salikums kā “Nacionālais muzejs” arvien pastāvēja, bet šis muzejs varēja atrasties Varšavā vai citur, nevis Rīgā, kur arī nosaukumos bija izskausts jebkāds “nacionālisms”. Lai tie neraisītu varai nevēlamas atmiņas.
Savukārt mūsdienu Latvijas ikdienas politiskajā leksikā turpina valdīt juceklis, un reizēm ir grūti uztverams, ko politiķi grib pateikt.
Piemēram, kad Reformu partijas pārstāve Sandra Sondore-Kukule, apliecinādama RP gatavību pēc pašvaldību vēlēšanām sadarboties ar “Saskaņas centru”, apgalvo (citēts pēc “Delfi”): “Ideju veidot priekšvēlēšanu alianses, balstoties tikai uz nacionālo pieeju, es, protams, kritizēju.” Būtu vajadzīgs precizējums, lai saprastu, kas īsti tiek kritizēts, un atliek minēt, ka ne jau valstiska pieeja, bet kāda cita. Atminējums, iespējams, slēpjas pie mums ierastajā partiju dalījumā tā saucamajās latviskajās un tā saucamajās krieviskajās partijās, un tikpat ierastajā jēdziena “nacionāls” sašaurināšanā līdz etniskās piederības apzīmēšanai. No valodniecības viedokļa tāds lietojums ir pieļaujams, bet no politiskā viedokļa šoreiz apšaubāms.
Īstenībā politiķu, protams, to politiķu, kas sevi identificē ar Latvijas valsti, nevis ar kādu citu, interesēs būtu pieturēties pie iepriekš minētās eiropeiskās tradīcijas. Pirmkārt, jau partiju komunikācijā, kas ļautu izvairīties no pārpratumiem. Otrkārt, partiju darbības praksē.
Ja nu mēs uzskatām par svarīgu sabiedrības saliedēšanu, tad jāvirza priekšplānā tieši valsts jeb nacionālo vērtību visaptverošā nozīme, jo tas ir vienīgais pamats, uz kura saliedēšana ir iespējama.
Savulaik Zatlera Reformu partija pati piesauca šīs vienojošās vērtības, aicinot savās rindās visu profesiju, reliģiju un tautību cilvēkus un izvirzot par galveno lozungu tiesiskumu un oligarhu partiju piekoptās politikas noliegumu. Taču drīz pārsteidza daudzus savus vēlētājus ar gribēšanu ņemt valdībā “SC”, kas vienmēr bija nodrošinājis galvenos šiem oligarhiem vajadzīgos balsojumus, īpaši jau “tiesiskos”. Reformistu neapslāpētā vēlme sakrustot savu ekonomisko nostādņu liberālismu ar saskaņiešu sociālistiskajiem saukļiem ir vēl viena šķietama mīkla. (Nerunājot par gatavību paslaucīt zem paklāja “SC” vadoņu atbalstīto t. s. valodu jeb nacionālās valsts pašlikvidācijas referendumu un pārējos atklāti vai paklusām bīdītos pasākumus.) Bet tas jau būtu cits stāsts. Par nacionālas pieejas trūkumu.
