Kas ir Mārtins Īdens? Normunds Akots recenzē Valmieras teātra izrādi 0
Valmieras teātris aizgājušo sezonu noslēdza ar visai intriģējošu un aktieriski pievilcīgu Klāva Meļļa iestudējumu “Mārtins Īdens”, kurā “ikviens var identificēties ar kādu no izrādes varoņiem, ja vien kādreiz ir bijusi vēlme pievienoties intelektuāļu kompānijai”. Palūkosim tuvāk, ar ko tad teātra ļaužu skatījumā mēs šodien tik ļoti alkstam identificēties?
“Dzīves svinēšana”
Izrādes dramaturģiskais teksts no Džeka Londona ir “aizņēmies” dažus varoņus, dažas līdzības un dažus motīvus, kas ļauj iestudējumu baudīt bez pirmavota pārzināšanas, taču, ja gribam patstāvīgi veidot padziļinātu jēgas slāni, svarīga paliek arī saikne ar romānu. Džeks Londons bija “proletāriskas izcelsmes autodidakts”, kuru nomāca sociālās piederības jautājumi, bet tajā pašā laikā viņš nopietni aizrāvās ar Nīčes individuālisma idejām. Tā kā romāns ir daļēji autobiogrāfisks, Mārtins Īdens savā ziņā ir šo ideju paudējs, un kontekstuāli tās translē arī Justīnes Kļavas dramaturģiskais veikums.
Kad režisors ar atklātu spēles pieteikumu ir devis publikai mājienu par sava skatījuma neitralitāti, aktieri aizrautīgi ķeras pie “dzīves svinēšanas” scēniskā atveidojuma un ar labi atlasītām mūsdienīgas uzvedības niansēm ieskicē situācijas, kuras, saglabājot romāna sižeta iekšējo loģiku, tekstā virknē dramaturģe.
Annas vasaras mājā pulcējas jaunu, intelektuāli ievirzītu cilvēku kompānija, lai bezrūpīgi pavadītu atpūtas sezonu un izbaudītu kopābūšanas nomierinošo ietekmi uz pašapziņu. Neobligātas sarunas par mākslu mijas ar attiecību skaidrošanu un atjautīgi izmeklēti citāti – ar vieglu ironiju par dzīvi, ko papildina neizsīkstoši baltvīna krājumi. Mārtins šajā vidē iekļūst pavisam nejauši, un viņam tā tik ļoti iepatīkas, ka viņš ir gatavs pielikt visas pūles, lai šajā bildē “ierakstītos” arī pats. Palīgā nāk Rūtas īslaicīgā aizraušanās, kādreizējās skolas biedrenes Paulas emocionālais atbalsts un fakts, ka viņš, būdams vienkāršs jūrnieks, raksta.
Slīkšana seklā dīķī
Kompānijas iekšienē izveidotie attiecību trīsstūrīši, kurus aktieri izrādē reālpsiholoģiski izzīmē ar sulīgi ietonētām krāsām un izteiksmīgām personāžu rīcības līnijām, ātri vien ievelk skatītāju sižeta peripetijās un neuzbāzīgi atklāj notiekošā patieso dabu, nodemonstrējot mūžseno kolektīva cīņu ar indivīdu. Patība šeit nevienam nerūp, turklāt sasaistē ar talantu, kā tas ir Mārtina gadījumā, tā citos raisa tikai slēptu skaudību.
Egalitārais kolektīvisms, kuru mūsdienās mēdz saukt par sociālo adaptāciju, joprojām ir pats efektīvākais instruments, ko, izmantojot cilvēka bailes no vientulības, ir radījusi modernā sabiedrība. Mārtins uz savas ādas to dabū izbaudīt visā pilnībā, taču viņa atbildes reakcija, izvēle un rīcība raisa diezgan interesantu jautājumu: kas tad īsti ir izrādes Mārtins Īdens? Vai tiešām tas ir šodienas varonis, ar kuru mēs labprāt identificētos?
Ap ciltsmāti Annu Morzi spietojošais jauniešu bariņš izrādē cītīgi simulē izglītota cilvēka prasībām pielāgotu dzīves modeli. Vienīgais piederības apliecinājums viņu “smalkajai” sabiedrībai ir elitāras skolas diploms, un Mārtina simtās vidusskolas zemais reitings ir viņu zobgalības iecienītākais objekts.
Viņi labi pārvalda retoriku, nedaudz orientējas filozofiskos un estētiskos jautājumos, prot veikli ironizēt par jebkuru tēmu un paust snobiskus uzskatus, taču aiz tā visa paveras vārdos un jēdzienos ietverta savu domu neesamība.
Mārtins to itin labi saprot, talants savienots ar savu pasaules redzējumu šajā kolektīvā nav cieņā. Viņš pat mēģina pret to sadumpoties, taču neveiksmīgi, jo dzejnieks Henrijs Elgars ir pārāk gļēvs, lai viņu īstajā brīdī atbalstītu. Atliek tikai izvēlēties – aiziet vai palikt? Būt tam, kas esi, un aizejot riskēt ar vientulības perspektīvu vai palikt un būt savējam šo jauko cilvēku kompānijā. Mārtina rīcība, ar kuru Kārlis Arnolds Avots pārsteidzoši organiski noslēdz savu lomas zīmējumu, ir ārkārtīgi trāpīga metafora – laikmetīgais varonis izvēlas slīkšanu seklā dīķī.
Skatītājam izrāde piedāvā iespēju ne tikai atpazīt pazīstamo, bet arī krietni palauzīt galvu. Ja mūsu koordinātu sistēmu neveido patiesas vērtības, ja viss ir tikai relatīvs un dzīve tikai tēlojums, tad iestājas apjukums un cilvēka rīcība tiek vērsta uz acumirklīgu izdevīgumu. Ja, Ainas Rendas vārdiem izsakoties, sākam uzskatīt, ka “saplūšana ar pūli (kolektīvu) ir cēlākais cilvēciskās eksistences veids”, tad izrādes varoņu mazās kaislībiņas un komfortablā dzīves svinēšana ir gana precīza diagnoze tam vīrusam, kas šodien saēd arvien lielāku sabiedrības daļu.
“Mārtins Īdens”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī pēc Džeka Londona romāna motīviem
Režisors: Klāvs Mellis, dramatizējuma autore Justīne Kļava, scenogrāfe Austra Hauks, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Lomās: Kārlis Arnolds Avots, Aigars Apinis, Anna Nele Āboliņa, Pauls Iklāvs, Klinta Leja, Ilze Pukinska, Uldis Sniķers, Ance Strazda.
Izrāde saņēmusi “Spēlmaņu nakts 2018/2019” nominācijas kā Gada mazās formas izrāde, Ilze Pukinska – Gada aktrise otrā plāna lomā, Kārlis Arnolds Avots, Anna Nele Āboliņa, Klāvs Mellis – Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki, Jānis Sniķers – Gada gaismu mākslinieks.
Vārds skatītājiem
Līga Ulberte: “Sezonas finišā piedzīvot kaut ko tik foršu un patiesu ir vienkārši skaisti. Pat ja tavas ģimenes gudrākie prāti ir pa īstam un bez jokiem mācījušies 100. vidusskolā un tev pašai savulaik ļoti riebies Džeks Londons. Asprātīga, neviennozīmīga un aizkustinoša izrāde par attiecībām ar sevi un pasauli.”
Santa: “Izcili, te viss norit kā dzīvē, dzīvi un dabiski. Viena no retajām izrādēm, kad nezini, kuram aktierim piešķirt savu “simpātiju balvu”, jo katrs savā lomā ir lielisks.”
