Sirdī injicē spirtu! Kas ir mākslīgais infarkts 0
Ierosme šī raksta tapšanai ir kāda lasītāja vēstule, kurš lūdz izskaidrot, kas ir mākslīgais infarkts. Vēstules autors dzirdējis, ka tādu mērķtiecīgi izraisa noteiktu sirdsslimību gadījumā, un vēlas uzzināt vairāk par šo ārstēšanas metodi. Latvijas sirds ķirurgi par šādu jautājumu nav izbrīnīti, jo paņēmienu, kas pēc iedarbības atgādina infarktu, paši lieto jau vairākus gadus, ārstējot pacientus ar obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju. Jāpiebilst, ka tā nav ikdienā veikta procedūra un prasa augstu meistarību, kā arī komandas darbu un pacienta līdzestību.
Visai izplatīta sirds slimība ir dilatācijas kardiomiopātija – sirds izplešas, muskulis kļūst plāns.
Taču iespējams arī pretējs scenārijs – obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija ir bieži sastopama ģenētiski predisponēta sirds muskuļa patoloģija, kad muskulis kļūst biezs un sirds kreisā kambara dobums it kā aizaug, apraksta sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš. Gan vienā, gan otrā gadījumā rodas nopietni sirds funkcijas traucējumi.
Obstruktīvās hipertrofiskās kardiomiopātijas gadījumā tiem var būt dažāda smaguma pakāpe – nereti pacienti var pat nenojaust, ka viņiem ir šāda sirdskaite, bet galējās formās vienīgā izeja ir sirds pārstādīšana. “Ir arī daži provocējoši faktori, piemēram, ja cilvēkam ir šāda miopātija un vienlaikus viņš ir sportists un regulāri trenējas, slodze var veicināt nopietnus sirdsdarbības traucējumus un pat pēkšņu nāvi.” Medicīniskajā literatūrā ir atšķirīgi dati par šīs patoloģijas izplatību; minēts, ka Eiropā tā ir vidēji vienam no 500 cilvēkiem. Pēteris Stradiņš uzskata, ka Latvijā situācija varētu būt līdzīga.
Ja zināms, ka ģimenē šāda kaite jau bijusi, ir diezgan augsts risks, ka arī kādam no pirmās pakāpes radiem tā var būt pārmantota.
“Būtu vērts pārbaudīties arī tad, ja nekādu simptomu nav, jo, slimību atklājot agrīni, var izvairīties no veselībai bīstamiem notikumiem un pēkšņas nāves.
Cilvēkam būtu jāpārdomā, teiksim, vai nodarboties ar sportu,” iesaka sirds ķirurgs.
Tomēr diagnosticēt hipertrofisko miopātiju nav vienkārši: pacientam esot miera stāvoklī, ehokardiogrāfija nekādus traucējumus var neuzrādīt. Efektīvāka ir sirdsdarbības pārbaude slodzes apstāk-ļos, taču tas jau ir ļoti specifisks izmeklējums, bilst Pēteris Stradiņš. Vēl specifiskāki un mērķtiecīgāki ir izmeklējumi ar datorangiogrāfiju vai sirds magnētiskā rezonanse.
Zāles vai ķirurģiska operācija
Pamata ārstēšana ir medikamentoza – ar zālēm, tā dēvētajiem beta blokatoriem. Biežākā problēma hipertrofiskās miopātijas gadījumā ir tā, ka, sirdij saraujoties, jeb sistoles laikā tiek aizspiesta, nosprostota kreisā kambara izeja. Šādu nosprostošanos var mazināt, sirdsdarbību padarot lēnāku. Tādā veidā sirds vairāk piepildās ar asinīm un tās tilpums līdz ar to palielinās.
Ja medikamenti nepalīdz, izmanto ķirurģiju vai invazīvu ārstēšanu. Senāka ir ķirurģiskā metode – miektomija. To šīs diagnozes ārstēšanā izmanto kopš 60. gadu beigām un joprojām uzskata par zelta standartu. Pa šo laiku tehnika ir uzlabojusies un sniedz labus rezultātus, taču tā nav ikdienas operācija un to neveic katrā slimnīcā – vajadzīgi sirds ķirurgi ar pieredzi, akcentē Pēteris Stradiņš.
Aprakstot vienkāršoti, ķirurģiskās operācijas laikā izgriež muskuļa valni, kas traucē asinīm no sirds ieplūst aortā.
Operācija ir diezgan sarežģīta – caur aortas vai mitrālo vārstuli jāsasniedz vajadzīgā vieta, no muskuļa nedrīkst nogriezt ne par daudz, ne par maz. Taču tā ir efektīva, komplikācijas mēdz būt samērā reti. Pacientu dzīvildze pēc šādas operācijas un aptuveni divus mēnešus garas atlabšanas pielīdzināma vesela cilvēka dzīvildzei. “Hipertrofiskā miopātija parasti ir vienlaikus ar citām saslimšanām, kas skar vārstuļus, tāpēc ķirurģiskās operācijas laikā var izlabot arī šo defektu,” piebilst ārsts.
Sirdī injicē spirtu
Otra ārstēšanas metode, ko izmanto hipertrofiskās miopātijas gadījumā un kas ir iespējama tikai tad, ja to veic augstas klases invazīvie kardiologi ar pieredzi, ir alkohola septāla ablācija. Tas ir relatīvi jauns paņēmiens – pasaulē pirmoreiz aprakstīts 1995. gadā,Latvijā lietots kopš 2001. gada un līdz šim veikts ap 140 pacientiem (gadā 10–15; ķirurģisko operāciju skaits ir aptuveni tikpat liels).
“Ideja ir citāda: ja ķirurģiski mēs traucējošo zonu izgriežam, tad ablācijas gadījumā mēs vispirms atrodam asinsvadu, kas šo zonu apgādā ar asinīm, šo artēriju selektīvi katetrizējam jeb ievadām speciālu zondi un tad ievadām absolūtu alkoholu – deviņdesmitsešgrādīgu spirtu,” stāsta Pēteris Stradiņš. “Kas notiek? Selektīvajā zonā izveidojas infarkts, un tā aiziet bojā.” Infarkts ir situācija, kad kāda asinsvada nosprostojuma dēļ sirds muskulī izveidojas rētas, tas vairs nevar savilkties un iet bojā, un vienlaikus arī samazinās apjomā.
Ar alkoholu izraisītā infarkta metode ir gandrīz tikpat efektīva kā ķirurģiskā, turklāt tā ir mazinvazīva – saudzīgāka pacientam, jo nav jāatver krūškurvis.
Atveseļošanās periods līdz ar to ir īsāks, taču ablācijas paņēmienu var izmantot tikai tad, ja mākslīgo infarktu var izraisīt, iedarbojoties uz konkrētu sirds muskuļa asinsvadu, kas atbilst sabiezētajai muskuļa sieniņai.
Šajā ziņā pastāv individuālas īpatnības – vienam pacientam šāda artērija ir, citam ne. Taču, ja anatomiski ir iespējams veikt ablāciju un nav citu indikāciju atvērtai sirds operācijai, piemēram, nav jāoperē vārstulis, tad tā sauktā sirds komanda – sirds ķirurgi un invazīvie kardiologi – vērtē, vai labāk tomēr būtu veikt alkohola ablāciju.
Dažreiz tā jāveic atkārtoti un, ja nav gaidītā efekta, iespējams, vajadzīga arī ķirurģiska operācija.
Izšķirīga precizitāte un pareiza izvēle
Abām metodēm ir kopīga potenciāla blakne: netālu no sirds muskuļa zonas, uz kuru iedarbojas, operējot ķirurģiski vai ar ablāciju, atrodas tā dēvētie vadīšanas ceļi, kas atbild par sirds ritmu. Tie var tikt bojāti. Lietojot ķirurģisko metodi, šāds risks ir zemāks, bet ar ablāciju – augstāks.
“Īsti nav izvēles – ja ir asinsvads, kas apgādā noteiktu zonu ar asinīm, un mēs šo vietu iznīcinām, vienlaikus var iet bojā arī vadīšanas ceļš. Tehnika ir uzlabojusies, tomēr blokādes risks pastāv, līdz ar to pēc ablācijas var rasties vajadzība pēc sirds stimulatora,” paskaidro ārsts.
Ar sirds stimulatoru var dzīvot, mūsdienās tas nav nekas neparasts, tomēr ir atšķirība, vai stimulatoru ievieto cilvēkam mūža otrajā pusē vai divdesmit gadus vecam jaunietim, vai bērnam, kuram visa dzīve vēl priekšā, jo sirds stimulators periodiski jāmaina. Tāpēc ārstu komandai jāizvērtē katra pacienta organisma īpatnības un jāizvēlas piemērotākais paņēmiens, kā ārstēt obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju. “Arī pacientam vienmēr rūpīgi jāizskaidro, kura metode viņa gadījumā der labāk,” saka Pēteris Stradiņš.
Protams, daudzi gribētu izvairīties no ķirurģiskas operācijas, tomēr kopumā bailes no skalpeļa griezieniem ir pārspīlētas un tiekšanās pēc mazinvazīvākiem paņēmieniem ne vienmēr sevi attaisno. Galvenais ir ārstēšanas drošība, dzīves kvalitāte un ilgtermiņa rezultāts.
Mūsu eksperts Pēteris Stradiņš,Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, asociētais profesors, Dr. med.
