Kas ir klimata gudrā mežsaimniecība? 7
Āris Jansons, Roberts Matisons, Raitis Rieksts-Riekstiņš , LVMI “Silava”, žurnāls “Baltijas Koks”
Sabiedrības attieksmē pret mežu un mežsaimniecību vērojamas nozīmīgas pārmaiņas. Tās saistītas gan ar pieaugošu interesi attīstīt bioekonomiku, gan vēlmi nodrošināt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tās saistītas arī ar sabiedrības varbūt pat tieši neapzinātu, tomēr stipru vēlmi samazināt dažādus mežaudžu bojājumus, jo pat tiem cilvēkiem, kas mežu tikai vēro pa automašīnas logu, nepatīk mizgraužu apēstas nokaltušu egļu audzes vai krustu šķērsu vēja salauzītas kalstošas priedes.
Likumsakarīgi, ka šādā situācijā arī mežsaimniecībai ir jāmainās – jākļūst klimata gudrai. Bet ko tad tas nozīmē? Klimata gudrās mežsaimniecības (climate smart forestry) mērķis ir nodrošināt meža adaptāciju un noturību pret klimata pārmaiņām, paaugstināt meža devumu klimata pārmaiņu samazināšanā un ilgtspējīgi palielināt meža ražību un ienākumus no tā. Citiem vārdiem sakot, šī pieeja paģēr vairāk piedomāt par klimata pārmaiņām, plānojot un veicot saimniecisko darbību mežā.
Pielāgošanās klimata pārmaiņām – adaptācija –, īpaši tādā nelielā valstī kā Latvija, ir nozīmīgāka nekā šo pārmaiņu samazināšana. Jāatceras, ka klimata pārmaiņas ir globālas, bet to ietekme un līdz ar to pielāgošanās stratēģijas – lokālas. Šīs pārmaiņas koku saglabāšanos un augšanu ietekmē gan tieši, piemēram, mainot veģetācijas perioda garumu, gan pastarpināti, palielinot dabisko traucējumu intensitāti un/vai biežumu. Adaptācijai nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti jaunās audzes ierīkošanas brīdī, izvēloties stādāmo materiālu un sākotnējo biezumu.
Latvijā veiktā plašā dažādu sugu koku radiālā pieauguma atbildes reakciju uz meteoroloģiskajiem faktoriem analīze liecina par kopumā negatīvu klimata pārmaiņu ietekmi. Vienlaikus esam konstatējuši būtiskas ģenētiski noteiktas atšķirības atbildes reakcijā uz konkrētu meteoroloģisko apstākļu ietekmi, kā arī tajā, cik ātri koks atgūstas pēc nozīmīgākas negatīvas ietekmes, piemēram, ļoti sausas vasaras. Tātad, izvēloties piemērotu, selekcionētu stādāmo materiālu, meža īpašnieks palielina izredzes nodrošināt vitālu audzi nākotnē.
Audzes biezums ietekmē gan koku augšanu, gan vēja noturību. Zemāka biezuma jaunaudzēs koki pielāgojas vēja iedarbībai. Tādēļ, šādām audzēm kļūstot vecākām, vēja bojājumus tajās novēro retāk. Šāda prakse arī veicina koku radiālo pieaugumu – ātrāk tiek sasniegts mērķa caurmērs, radot iespēju samazināt kumulatīvo vēja bojājumu varbūtību.
Abi šie aspekti – gan stādmaterāls, gan audzes biezums – ir būtiski, lai atbildētu uz bieži uzdoto jautājumu: kā būs ar parasto egli? Vai tad to vispār ir jēga stādīt? Ir. Šo koku sugu mēs varēsim audzēt, bet ne tā, kā esam ieraduši, – būs jāizmanto intensīvāka mežsaimniecība, ļaujot koku saknēm elpot (iesniegties iespējami dziļi augsnē, līdz ar to pretojoties sausuma un vēja ietekmei), kur nepieciešams, atjaunojot augsnē barības vielas (lielākoties koksnes pelnu formā) un nodrošinot katram kokam gana lielu augšanas telpu. Šādās audzēs būs vairāk gaismas un lielāka veģetācijas sugu daudzveidība, stumbra kvalitāti nodrošinot ar sakcionēta stādmateriāla izmantošanu.
Zema sākotnējā biezuma parastās egles audze.
Otrs biežāk dzirdamais jautājums saistībā ar meža adaptāciju ir, kādas koku sugas tad vēl varam vai varēsim izmantot mežsaimniecībā? Labs atbildes piemērs ir Eiropas dižskābardis. Tā mežaudzes atsevišķās vietās Latvijā ierīkotas jau vairāk nekā pirms gadsimta, augušas, veidojušas nākamo paaudzi un vienlaikus arī labu bāzi pētniecībai. Šobrīd pārzinām dižskābarža augšanas gaitu un varam secināt, ka tā otrajai paaudzei Latvijā ir lielāks caurmēra un augstuma pieaugums nekā pirmajai. Zinām arī, ka ātraudzīgākajiem otrās paaudzes kokiem ir vājāka augšanas (gadskārtu platuma) saistība ar ziemas temperatūru (aukstumu) nekā pirmās paaudzes, kas liecina par pielāgošanos Latvijas klimatam. Tādēļ šobrīd norit darbs pie mežaudžu kopšanas sēklu bāzes nodrošināšanai no labākajiem kokiem, kā arī materiāla ievākšanas sēklu plantācijas izveidei.
Kopta dižskābarža audze un sēklu raža tajā.
Raksturojot esošo un potenciālo meža devumu klimata pārmaiņu samazināšanā, svarīgi atcerēties vairākas pamatpatiesības. Meža platība un krāja iepriekšējās desmitgadēs gan Latvijā, gan visā Eiropā ir būtiski pieaugusi.1 Tas ir labi, un kā jau daudzas labās ziņas tieši tādēļ nav sensacionāli un nenonāk portālu un avīžu virsrakstos vai radio sižetos. Kādēļ tas ir labi? Koki piesaista oglekli un palīdz samazināt klimata pārmaiņas.
Vienlaikus pēdējās desmitgadēs ir palielinājies arī mežizstrādes apjoms. Tas ir ilgtspējīgi – Eiropā gadā netiek nozāģēts vairāk par 73% no tā, kas tajā pašā laikā izaug1, – un labi. Labi tādēļ, ka varam koksni izmantot produktu ražošanā, aizstājot fosilos resursus. Pa laikam piemirstas, ka klimata pārmaiņu cēlonis ir pavisam vienkāršs – fosilajos resursos esošā oglekļa (un citu elementu) pārnešana no šīm ilgtermiņa glabātavām uz atmosfēru. Izmantojot koksni, mēs neveicinām klimata pārmaiņas. Tikai pārvietojam jau tāpat mūžīgajā riņķojumā starp biosfēru un atmosfēru esošo oglekli. Klimata pārmaiņas veicina arī zemes izmantošanas veida maiņa, ar to domājot meža platības samazināšanos.2 Tā notiek vairākos pasaules reģionos (un tādēļ dažādu ziņu virsrakstos gūst ievērību), bet nenotiek Eiropā.
Klimata pārmaiņas vairākumā gadījumu nav labas. Globāli tieši jau pieminētās klimata pārmaiņas un zemes izmantošanas veida maiņa ir galvenie cēloņi bioloģiskās daudzveidības zudumam.3 Tātad, ja vēlamies saudzēt dabu, tad kritiski nozīmīgi ir samazināt fosilo resursu izmantošanu. To, cik daudz fosilo resursu netika izmantots, jo mēs kaut ko uzbūvējām no koka, sauc par aizvietošanas efektu. Tās ir vērtības, kas saglabājas arī pēc tam, kad koksnes produkts jau vairs neeksistē. Proti, arī pēc tam, kad koka galds savu mūžu ir nokalpojis un nonācis krāsnī, paliek tā padarītais labais darbs – galds nebija plastmasas, un atmosfērā nenonāca jauna porcija oglekļa no zemes dzīlēm. Tātad klimata pārmaiņas samazinām, veicinot meža augšanu un izmantošanu produktos.
Bet kā tad ar augsni? Augsnē arī ir oglekļa uzkrājums, un ir svarīgi saprast tieši mūsu klimatā, kas ar to notiek. Izvietojot parauglaukumus visā Latvijā, esam konstatējuši, ka nav konstatētas būtiskas augsnes oglekļa uzkrājuma atšķirības starp kontroles (58–69 gadi) un vecajām (112–131 gads) apses un bērzu audzēm, t. i., nav būtiskas augsnes oglekļa apjoma atšķirības starp audzēm, kuru vecums atšķiras divas reizes! Analizējot ilgtermiņa ietekmi – mežaudzes ≥ 150 gadi un meliorācijas sistēmas ≥ 60 gadi, – redzam, ka grāvju izveidošana ir nodrošinājusi papildu pozitīvu efektu (samazinātas siltumnīcefektā gāzu emisijas). Šādi mērījumi arī skaidri parāda, ka, mežā saimniekojot (nevis atstājot to novērtā), varam kāpināt oglekļa uzkrājumu gadā – tātad šo teritoriju devumu klimata pārmaiņu samazināšanā.
Noslēdzot šo diskursu ar pozitīvu ziņu: atceramies, ka vecums ir tikai skaitlis! Mūsu pētījumu rezultāti liecina, ka vairums bioloģiskās daudzveidības elementu ir saistīti ar citiem mežaudzes parametriem, bet ne audzes vecumu – tātad, saimniekojot klimata gudri, varam nodrošināt gan koksnes pieejamību bioekonomikai, gan bioloģisko daudzveidību.
Ātraudzīga, selekcionēta āra bērza zema biezuma stādījums (mērķa caurmērs 40 gadu vecumā).
Eiropas Reģionālās attīstības fonda pētījums Lēmumu pieņemšanas atbalsta rīka izstrāde, integrējot informāciju no vecām daļēji dabiskām mežaudzēm precīzākai oglekļa bilances novērtēšana (Nr. 1.1.1.1/19/A/130)
