Māra Libeka: Sāpīgā galvasnauda. Kas ir kapitācija un kas – dekapitācija 0
Vārdu salikums “kapitācijas nauda” pēdējā mēneša laikā cilāts simt un vienu reizi, taču saprašana par tā nozīmi tautā tikpat kā nekāda. Bieži šī dīvainā plastmasas valodas vārda vietā rakstu “galvasnauda”, ko valsts maksā ģimenes ārstam par katru savā praksē reģistrēto personu. Svešvārdu vārdnīcā termina “kapitācija” nav, ir tikai “dekapitācija” (lat. Decapitatio) – galvas nociršana, atdalīšana no ķermeņa. Ja domājam analoģijās, tad kapitāciju varētu skaidrot kā galvas pievienošanu.
Dienasgaismu šis jaunvārds ieraudzīja ap to laiku, kad padomju laika poliklīniku iecirkņu terapeiti pārtapa par ģimenes ārstiem un mācījās skaitīt ne tikai savu algu savā makā, bet arī visas ar savu darbu saistītās izmaksas. Tad arī radās jautājums, cik no valsts budžeta būtu jāmaksā ģimenes ārstam, lai viņš varētu savas prakses medicīnas māsai samaksāt algu, īrēt telpas, pirkt degvielu, gādāt aparatūru un medikamentus, uzturētu savu kvalifikāciju… Sākumā tas bija viens lats mēnesī, bet patlaban – 1,25 eiro, un tieši galvasnaudas palielināšana par 30% ir izvirzīta par protesta akcijas rīkotāju galveno prasību, kuru valdības vadītājs Māris Kučinskis un veselības ministre Anda Čakša sola apmierināt lēnākā tempā, nekā to vēlas Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas izveidotā streika komiteja. Par šo jautājumu būs vēl gara runāšana ministrijas darba grupā, arī ārstu un veselības ministres saviesīgajās tikšanās reizēs.
Bet kā, piemēram, manas mājas sētniece Velta un santehniķis Kostja dabū zināt par ģimenes ārstu sacelto nemieru un to cēloņiem? Tāpēc taču pie valdības un ministrijas strādā saziņas speciālisti, kam katra vissīkākā informācija jāaizvada līdz vienkāršās tautas ikvienam pārstāvim! Nelikos mierā un vaicāju, vai viņi zina, kas ir kapitācijas nauda, par ko cīnās ģimenes ārsti un kamēr valsts nemaksās tik, cik viņi prasa, ierobežo pacientu pieņemšanu. Kostja atbildēja, ka tā kapitācija esot saistīta ar ģimenes ārstu kapitulāciju, bet sētniece Velta godīgi atzinās, ka no tām gudrajām runām neko nesaprotot.
Arī mana draudzene, atgriezusies no skaistajiem latviešu Dziesmu svētkiem Baltimorā, kur piedalījās Latviešu ārstu un zobārstu apvienības jubilejas konferencē ar klātiem galdiem un saturīgiem profesionāliem referātiem, raudzīja iedziļināties Latvijas ziņā, ko bija palaidusi garām. Viena no satraucošākajām – streiko ģimenes ārsti! Ir nemierā ar kapitācijas naudu. Kad Svešvārdu vārdnīcā neatrada šā vārda skaidrojumu, nav slēpusi savu tumsonību no kolēģiem un lūgusi skaidrojumu. Puse no viņiem zinājusi, otra puse – ne.
Braucot mājās no darba, nelikusies mierā un vaicājusi taksistam, vai viņš zina, kas ir kapitācijas nauda, par ko cīnās ģimenes ārsti un streika dēļ ierobežojuši pacientu piekļūšanu pie viņiem. Nezinot vis. Ķīmiskās tīrītavas pieņēmēja, strādīgā un jaukā Iriņa, tik ieplētusi acis, bet kāds krievu vīrs, kurš arī bija iegriezies tīrītavā, uz viņas vaicājumu, vai jūs zināt, kas ir kapitācijas nauda, krieviski atbildējis: “Uma ņe priložu”, kas latviski nozīmē – “nav ne miņas”. Kad nu arī viņam paskaidrojusi, vīrs latviski ar krievu akcentu atteicis: “Miļa kundze! Valdiba dzivo savu dzivi, mes, tauta, savu!”
