Kas ir hibrīds un kāpēc nesēt no hibrīdiem pašu ievāktas sēklas 0
“Lūdzu, saprotami izskaidrojiet, kas ir hibrīds un kāpēc nevajadzētu sēt no hibrīdiem pašu ievāktas sēklas!” DZINTRA LIMBAŽOS
Brīvās apputes šķirnes
Hibrīdi no brīvās apputes šķirnēm atšķiras tieši tāpat kā vienas olšūnas dvīņi no parastiem brāļiem un māsām. Proti, vienas šķirnes augi un arī ievāktā raža – saknes, galviņas, lapas, augļi – pēc formas, lieluma un krāsas izskatās līdzīgi, tomēr, vērīgāk aplūkojot, var redzēt arī atšķirības. Parasti tām nav lielas saimnieciskas nozīmes, tāpēc amatieru acīm šīs atšķirības visbiežāk paliek neievērotas.
Katra šķirne, kas reģistrēta tās vai citas valsts nacionālajā šķirņu katalogā, ir sīki aprakstīta pēc noteiktas shēmas. Reģistrācijas procesā tiek pierādīts, ka jaunā šķirne ir atšķirīga no citām, viendabīga (visi augi ir līdzīgi) un stabila (tas nozīmē, ka, pavairojot ar sēklām, šķirnes īpašības saglabājas arī nākamajās paaudzēs). Šķirņu sēklas iegūst pēc brīvās apputes, kad ziedus apputeksnē vējš vai kukaiņi. Patiesībā jebkuras brīvās apputes šķirnes sējums vai stādījums ir līdzīgu augu kopa, kurā netrūkst arī no pamatšķirnes atšķirīgu eksemplāru. Tieši tāpēc ir svarīgi regulāri atjaunot sējmateriālu, iegādājoties sertificētas, sēklkopības speciālistu uzraudzībā audzētas sēklas. Profesionālie sēklu audzētāji stingri izvērtē visus augus laukā vai siltumnīcā un bez žēlastības izbrāķē šķirnei neraksturīgos. Šo sēklu ražošanu kontrolē attiecīgās valsts augu aizsardzības dienesta inspektori, kuri pārbauda gan šķirnes tīrību (arī pēc sēklu ievākšanas), gan to fitosanitāro stāvokli. Profesionālās zināšanas, pats darbs un kontrole maksā naudu, tāpēc sertificētās sēklas nav lētas un pirmajā mirklī šķiet, ka daudz izdevīgāk tās ievākt pašiem.
Protams, ir iespējams gadu no gada sēt pašu ievāktas sēklas, un daudzi amatieri tā arī dara. Sēklas augu atlase notiek stihiski, nereti tās ievāc no vislielākā vai izskatīgākā augļa, nemaz nepadomājot par paša auga īpašībām.
Augu līnijas un krustojumi
Gadiem ievācot sēklas no viena auga pēctečiem, kas apputeksnējas tikai savstarpēji, atlasa līnijas. Līniju augi pēc savām īpašībām ir viendabīgāki nekā šķirņu augi.
Jau XIX gadsimtā čehu mūks Gregors Mendels atklāja, ka, savstarpēji apputeksnējot (jeb krustojot) divu līniju augus, iegūst gandrīz identiskus pēctečus, kas var būt līdzīgi vienam no vecākaugiem, bet biežāk apvieno abu īpašības. Šos divu līniju pēcnācējus sauc par pirmās paaudzes hibrīdiem un apzīmē ar simbolu F1. Burts F šajā gadījumā nozīmē – paaudze (Family – ģimene), tātad F1 – pirmā paaudze. Ģenētikā mēdz būt arī F2, F3 utt. Mendels eksperimentēja ar puķuzirņiem, tādēļ vairāk uzmanības pievērsa īpašību pārmantojamībai. Tieši viņš atklāja, ka, iegūstot sēklas no F1 augiem, otrajā paaudzē (F2) hibrīdi skaldās, proti, pusei augu vēl saglabājas F1 pazīmes, bet vienai ceturtdaļai ir izteiktas tēva līnijas, otrai ceturtdaļai – mātes līnijas pazīmes.
Vēlāk, pagājušā gadsimta vidū, novēroja, ka divu līniju krustojumi pārspēj abus vecākaugus gan augšanas spara, gan ražības, gan slimībizturības ziņā. Šo efektu nosauca par heterozi (no grieķu vārda, kas nozīmē – izmaiņas, pārvērtības).
Hibrīdu sēklkopība
Mūsdienās dārzeņu hibrīdi tiek veidoti mērķtiecīgi, pakāpeniski no vairākām līnijām izvēloties augus ar nepieciešamajām pazīmēm. Tas ir ļoti sarežģīts un ilgs darbs, kas parasti prasa 12–17 gadu. Kā zināms, visu dzīvo organismu programmas ar gēnu starpniecību ir ierakstītas hromosomās, kas atrodas ikvienas šūnas kodolā. Dažkārt katrai īpašībai atbilst tikai viens gēns, bet nereti to programmē vairāki gēni, kas var atrasties vienā vai pat vairākās hromosomās. Kombinējot vajadzīgās īpašības, kopā ar labajām gadās salikt arī kaut ko mazāk vērtīgu vai pat nevēlamu. Tāpēc jauna hibrīda radīšanai nepietiek ar līniju atlasi un pašu krustošanas darbu (to veic tikai ar rokām), vajag arī ļoti daudz praktisku izmēģinājumu dažādos augsnes un klimata apstākļos, salīdzinājumu ar citām, jau esošām populārām šķirnēm un hibrīdiem.
Hibrīdu sēklkopība arī ir sarežģīts un darbietilpīgs process. Vispirms izaudzē vecāku līniju sēklas, nākamajā gadā no tām audzē vecākaugus, ko savstarpēji apputeksnē ar rokām vai speciāliem kukaiņiem (bitēm, kamenēm, dažādām mušām). Vienlaikus stingri raugās, lai nenotiktu nejauša apputeksnēšanās ar citu šķirņu augiem. Sēklu audzēšana notiek dažādās pasaules malās (abās Zemes puslodēs), lai iegūtu divas ražas vienā gadā. Tas vienmēr noris selekcionāra vai selekcijas firmas speciālistu uzraudzībā, tāpat to kontrolē autoritatīvas vietējās sēklkopības iestādes. Vecāku līnijas ir selekcionāra intelektuālais īpašums, tāpēc hibrīdās sēklas tiek nevis sertificētas, bet gan klasificētas kā standarta sēklas (uz sēklu etiķetes ir norāde ST).
Komerciālie dārzeņu audzētāji izmanto tikai hibrīdus, kas nodrošina lielāku un izcili kvalitatīvu, izlīdzinātu ražu, turklāt spēj paciest vairākas slimības un pat negaršo kaitēkļiem. Hibrīdu sēklas mēdz piedāvāt arī sīkpakās, ko var iegādāties amatieri. Viņiem tad rodas jautājums: kāpēc gan pašiem neievākt sēklas no hibrīdiem? Sēklas dīgušas labi, augi dāsni ražojuši… Diemžēl vairākas reizes ievācot pašaudzētas sēklas, jau trešajā vai ceturtajā gadā augi (attiecīgi F3 vai F4) ļoti stipri atšķirsies no oriģinālā hibrīda. Otrajā audzēšanas gadā (F2) šīs atšķirības parasti ir mazākas, un, ja augu ir nedaudz, tās parasti neievēro. Ja augu daudz, netipisko augu skaits var būt ļoti liels.
