Latvijas augļudārzos pieticīga raža. Vai vainīga tikai daba? 0
Iepriekš prognozēt, kāda būs augļu raža visā valstī, ir gandrīz neiespējami. Mazajā Latvijā laika un arī visi citi apstākļi ir visai atšķirīgi. Arī augļaugu reakcija uz tiem dažādos dārzos ir atšķirīga. Aizvadītā ziema jau nebija barga, pavasaris bija garš un salīdzinoši auksts, bet tikai dažviet gaisa temperatūra bija augiem kritiski zema.
Tomēr dažos dārzos salā cieta jaunstādīti plūmju kociņi, arī vecāku plūmju zari. Bija dārzi, kur izskatījās, ka ziedu būs pietiekami daudz, bet tie bija vārgi un tā arī kārtīgi neuzplauka. Citur ābeles ziedēja bagātīgi, lai gan tās bija ražojušas arī iepriekšējā gadā, bet augļaizmetņi neizveidojās vai to ir maz. Turpretī blakus augušām trīs četrus gadus vecām to pašu šķirņu ābelēm pat nedaudz zemākā vietā augļaizmetņi bija jāretina. Vērojamas arī atšķirības starp potcelmiem, vairāk izteikts periodiskums ir ābelēm uz spēcīgāka auguma potcelmiem.
Novērojumi rāda, ka bites vien nav vainīgas, ka ābeles ziedēja, bet augļaizmetņu nav. Ir dārzi, kur bišu stropi dārzā bija, ābeles ziedēja, bet augļaizmetņu nav. Labai ābolu ražai pietiktu, ja tikai 4–5% ziedu veidotu augli.
Labāk nelieli vai vidēji lieli dārzi piemērotās vietās
Latvija nav sevišķi piemērota kādas kultūras, sevišķi augļu koku, audzēšanai vienlaidus lielā platībā – patīk mums tas vai ne. Nerunāsim tikai par augsnes apstākļu daudzveidību gan virskārtā, gan apakškārtā, ar to pirms stādīšanas vai arī kopšanas laikā daļēji var tikt galā, katram dārza nogabalam izvēloties apstākļiem atbilstošu audzēšanas tehnoloģiju. Ir arī reljefa atšķirības – mikroieplakas un nelielas nogāzītes, kuras labot neizdosies. Tāpat dažādi šķēršļi, piemēram, meža vai mājas stūris, kas ietekmē aukstā gaisa plūsmas, kas var izraisīt ziedu bojājumus – ne visā platībā, bet joslveidā. Šādus bojājumus šogad novērojuši vairāki augļkopji.
Tādos pavasaros, kad temperatūras pazemināšanos izraisa aukstā gaisa ieplūšana no ziemeļiem, kā tas bija šopavasar un arī 1975. gadā, auksto vēju aizkavēs aizsargstādījumi dārza ziemeļu pusē. Mūsu paugurainēs tie ne visur būs iekārtojami un ne visur būs efektīvi. Līdzenās vietās tie būtu iekārtojami arī starp kvartāliem. Lielajos dārzos ražība tomēr vienmēr būs zemāka nekā prasmīgi koptajos nelielajos.
Samērīga šķirņu daudzveidība ir vēlama
Latvijas apstākļu daudzveidība ne tikai vienā gadā, bet īpaši daudzu gadu gaitā liek katras kultūras audzēšanai izvēlēties ne vienu vai tikai dažas šķirnes, bet gan vairāk un ne tikai ienākšanās laika, bet arī ziemcietības un ziedēšanas laika ziņā. Dažu gadu pavasara salnās vairāk cietīs agri ziedošās šķirnes, citu gadu tieši otrādi – vēlu ziedošās.
Augļu ienākšanās laiks ietekmē ne tikai vākšanas darbu organizāciju, bet var arī ietekmēt ziemcietību un nākamā gada ražas lielumu, jo agrāk no ražas atbrīvotie koki var ar barības vielām labāk apgādāt jau ieriesušos ziedpumpurus, arī uzkrāt vairāk barības vielu dažādās augu daļās. Šāda ietekme gan nebūs tad, ja ābeles būs pārbagātas ražas novārdzinātas un bez jaunajiem dzinumiem. Tāpēc dažās Rietumeiropas valstīs pēc ražas novākšanas iesaka ziedpumpurus spēcināt ar barības elementu smidzinājumiem. Kāpēc mums to nedarīt? Vismaz ābeļu vasaras šķirnēm un ķiršiem vai plūmēm, ja apstākļi liecina, ka ziedpumpuru varētu būt daudz un koku lapojums nav visai spēcīgs.
Sēkleņkoku augļzariņu veidi un ziedu kvalitāte
Tieksme ražot ik gadus vairāk raksturīga šķirnēm, kas ražo uz dažādu veidu augļzariņiem – gan uz riņķenīšiem, gan piesīšiem un rīkstītēm, gan arī uz iepriekšējā gada dzinumiem. Kāpēc? Ziedpumpuru ieriešanās saistīta ar dažādu dzinumu, arī augļzariņu augšanas nobeigumu. Visagrāk augšanu beidz riņķenīši. Kā atzina vecie augļkopji, ja šajā laikā, parasti jūlija otrajā pusē, laiks ir sauss un karsts, kas veicina augšanas nobeigumu, spēcīgi ziedpumpuri nākamā gada ražai var ieriesties pat labi ražojošiem kokiem. Tā tas varēja būt dārzos, kur pagājušo gadu jūlija beigās, kā arī augustā un rudens mēnešos nokrišņu bija maz, piemēram, dažviet Latgalē. Siltumu regulēt mums neizdosies, bet, nepļaujot zāli vasaras otrajā pusē, var samazināt augsnes mitrumu. Var arī šajā laikā izslēgt apūdeņošanas sistēmu, ja tāda dārzā ir. Visvēlāk, septembrī, augšanu parasti beidz vidēji gari jaunie dzinumi, ziedpumpuri uz tiem ieriešas diezgan bieži, bet mūsu rudeņos tie parasti nesasniedz tādu attīstības pakāpi, lai nākamajā pavasarī ne tikai noziedētu, bet arī apaugļotos, sevišķi dzinumu sānos. Biežāk auglis izveidojas no dzinuma gala pumpura. Ziedi neapaugļojas arī uz ļoti spēcīgiem, bet rudenī pietiekami nenobriedušiem dzinumiem.
Tātad, ja šķirnei raksturīgi ne tikai dažādu veidu augļzariņi, bet ir arī tieksme veidot ziedpumpurus uz jaunajiem dzinumiem, tai it kā ir lielākas iespējas ražot katru gadu. Ne vienmēr tā notiek. Ja šādam ražojošam kokam vai krūmam trūks atbilstoša daudzuma jauno dzinumu, kas ziedpumpuru attīstībai nodrošinātu barības vielu piegādi, kā arī laika apstākļi rudenī neļaus tiem sasniegt atbilstošu attīstības stadiju, augi nākamā pavasarī var ziedēt bagātīgi, bet ziediem trūks spēka nodrošināt sekmīgu apaugļošanos. Par to liecina daudzi šā pavasara novērojumi, kad pagājušajā gadā ražojošās ābeles šogad ziedēja bagātīgi, vai arī ziedi bija vārgi, bet augļaizmetņi tām neizveidojās.
Bagāta raža un ziedpumpuru kvalitāte
Var jau priecāties par bagātas ražas noliektiem zariem, bet tad nevajadzētu raudāt, ka nākamajā gadā ābeles nezied vai pat zied bagātīgi, bet ražas nav vai tā ir niecīga. Ziedpumpuriem ieriešoties bagātīgi ražojošu koku zaru pumpuros, diezin vai tie trūcīgas barošanas apstākļos izveidosies tik stipri, lai pārciestu ne tikai zemo temperatūru ziemā, bet arī pavasarī, lai ziedi būtu pietiekami spēcīgi un to apaugļošanās notiktu sekmīgi. Bumbierēm gan ir šķirnes, kas var veidot augļus bez sēklām, tātad bez apputeksnēšanās, piemēram, ‘Pepi’, kas vairāk vai mazāk ražo katru gadu. Ikgadējā ražošana un arī šķirnes vainaga īpatnības acīmredzot nodrošina arī tās ziemcietību.
Raža jānormē, vainags saprātīgi jāatjauno, lai jauno dzinumu daudzums būtu pietiekams, lai augļus un koka daļas apgādātu ar fotosintēzē saražotiem ogļhidrātiem, arī ar ūdeni un minerālvielām no augsnes. Jaunie dzinumi ir tie, kas šos procesus aktivizē. Augļzariņu sīkās lapiņas nespēs pietiekami saražot ogļhidrātus, tie nevar arī nodrošināt ūdens un minerālvielu plūsmu no augsnes.
Savukārt pārāk pamatīgi atjaunojot vainagu, jaunie dzinumi būs spēcīgi un nespēs laikus pabeigt augšanu, lai veicinātu ziedpumpuru ieriešanos, to attīstību, neļaus arī sagatavoties ziemas miera periodam.
Šis gads augļkopjiem nav labvēlīgs
Tas tāds nav ne pirmais, ne pēdējais, ar to mūsu apstākļos jārēķinās. Arī pārāk barga ziema un pārāk sauss un karsts pavasaris vai vasara nav vēlama ne tikai augļaugiem. Uz dabas kaprīzēm novelt vainu vienmēr visvieglāk, tās ietekmēt laikam neizdosies, bet ņemt vērā vajadzēs. Tas gan prasīs vairāk zināšanu gan par dabas apstākļiem, to izmaiņas iespējām, gan audzējamās kultūras īpatnībām. Ar mūsu apstākļiem jārēķinās, izvēloties gan vietu, gan šķirnes un stādījumu platību, arī optimālo kopšanas variantu.
Jāsecina, ka dārzos, kur pērn ne tikai bagātīgi, bet arī mēreni ražojošas ābeles un bumbieres šogad neziedēja, acīmredzot ziedpumpuru ieriešanās laikā jūlijā vai augusta sākumā mitruma vai arī slāpekļa mēslojuma bija par daudz, lai augļzariņi vai dažādu garumu dzinumi pabeigtu augšanu. Vecākām ābelēm, arī pilnražā esošām jaunākām dažādu iemeslu dēļ varēja trūkt jauno dzinumu, tāpēc ziedpumpuru tālāka attīstība barības vielu trūkuma dēļ tika traucēta, ziedi pavasarī saplauka, bet augļaizmetņu izveidojās maz. Līdzīgu reakciju varēja izraisīt arī pārāk liels jauno dzinumu daudzums.
Tātad ziemā un pavasarī nelabvēlīgos apstākļos gan koki vai to zari un ziedi vairāk var ciest gan ūdens un minerālvielu trūkuma, gan pārbagātības dēļ. Protams, vienmēr vairāk cietīs mazāk ziemcietīgās kultūras – bumbieres, plūmes un ķirši.
Vecajos dārzos, kur augļaizmetņus retināt praktiski nav iespējams, šāgada neražas cēlonis ir periodiskums. Jaunākajos dārzos savukārt pārāk liels mitrums un slāpekļa pārbagātība, kas pagājšvasar traucēja gan ziedpumpuru ieriešanos, gan to sagatavošanos ziemošanai un nākamajam pavasarim. Protams, dažādos dārzos šie faktori nebija vienādi, tāpēc arī rezultāti dažādi.
Arī šogad mitruma augsnē varētu būt par daudz visu vasaras otro pusi. Kāds būs rudens un ziema, par to nerunā pat meteorologi. Iespējams, atkārtosies 1928. gada vasara, kad lietus un vēsums ne tikai neļāva augļu kokiem izveidot kvalitatīvu ražu, bet neļāva tiem arī sagatavoties ziemošanai, sevišķi smagās, mitruma pārpilnās un vēsās augsnēs, kādas ir Zemgalē. Nezāles un zālājs varētu samazināt mitruma negatīvo ietekmi uz ziedpumpuriem, ja vien apdobēs to neiznīcinās un rindstarpās pārāk bieži nenopļaus. Mitruma pārpilna augsne, kurā nav vietas gaisam, sevišķi nepatīk kauleņkokiem.
Pateicoties tik ļoti daudzveidīgajiem apstākļiem, veikalos mūsu augļi un ogas tomēr būs. Raža daudzos regulāri un prasmīgi koptos ābeļu, dažviet arī bumbieru dārzos veidojas laba, lai arī ne tik bagātīga kā pagājušajā gadā. Arī kvalitāte, iespējams, būs zemāka.
Tiem, kuriem dārzi šogad neražos, nevajadzētu vainot tikai dabu, bet izvērtēt, kas būtu jādara, lai tās negatīvā ietekme būtu mazāka. Bez iedziļināšanās procesos, kas notiek augos, iztikt nevarēs.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
