Ziema būs jāpārcieš ne tikai cilvēkiem, bet arī dārza augiem. Kas ietekmē augļu koku ziemcietību? 1
Māra Skrīvele, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Arī šogad agrāk vai vēlāk ziema būs, ar vai bez atkušņiem, varbūt ar pamatīgu salu visus tai paredzētos mēnešus. Patīk vai ne, tā būs jāpārcieš ne tikai cilvēkiem, bet arī mūsu dārzu augiem, kuru spēju pārciest ziemu parasti raksturo ar vārdu ziemcietība.
Ziemcietību ietekmē ne tikai zema temperatūra vai tās svārstības, bet arī koka vecums, ražas lielums, dārza kopšana, slimību un kaitēkļu bojājumi un dažādi citi dabas faktori.
Latvijas klimats veidojas Atlantijas okeāna siltās Golfa straumes un Baltijas jūras ietekmē, tāpēc tas ir ļoti nenoturīgs, mainīgs ziemās un vasarās. Jūras ietekme visvairāk jūtama valsts rietumu rajonos. Tās ietekme pakāpeniski samazinās austrumu virzienā. Nebūtu pareizi lietot vārdu salcietība, jo tā ir auga vai tā daļas spēja izturēt kādu noteiktu zemāko temperatūru.
Varam cerēt, ka klimata izmaiņu dēļ Latvijā vairs nebūs bargu ziemu, bet būs citi faktori, kas apgrūtinās augļkopju darbu vai izraisīs koku bojāeju. Daudzus gadus apsekojot dārzus dažādos novados, var secināt, ka daža laba augļkopja rīcība iznīcina vairāk koku nekā bargākā ziema. Tas nenotiek ar nolūku, bet gan nezināšanas un koku augšanas procesu, to sagatavošanās ziemošanai neizpratnes dēļ.P
ēdējos gadu desmitos strauji mainījušās gan audzēšanas tehnoloģijas, gan prasības pret šķirnēm un potcelmiem, arī iespējas iegūt zināšanas. Katrai vietai piemērotas atziņas, sevišķi par ziemcietību, tomēr neizdosies iegūt internetā. Kas vienā dārzā vai vienā gadā der, otrā var būt pilnīgi nederīgs. Ir jāapgūst zināšanas par procesiem, kas notiek augā vai augsnē, un, veicot novērojumus savā dārzā, jāiemācās tos regulēt.
Dienvidzemēs no dažādu ārējo faktoru negatīvas iedarbības arī nav iespējams izvairīties. Varbūt retāk nekā pie mums, taču arī, piemēram, Polijā ir bargas ziemas, un pat Francijā biežāk un ar lielākiem postījumiem nekā pie mums var būt pavasara salnas un krusa. Latvijā Valmieras apkārtnē iepriekšējās ziemās poļu šķirne ‘Ligol’ pārziemoja labi un arī veidoja labu ražu, turpretī Lietuvā un Latvijas dienvidu novados koki bija pat izsaluši.
Aizvadītās simtgades aukstākās ziemas Latvijā
Ļoti aukstas ziemas Latviju piemeklē periodiski. Pēdējos 100 gados tādas bijušas 1928./29., 1939./40., 1941./42., 1949./50., 1955./56., 1978./79. gadā.
Novērojumi dažādos Latvijas novados par sala bojājumiem dažādās ziemās liecina par faktoriem, kas ietekmē ziemcietību, kāpēc vienu ziemu vairāk ābeļu izsala Latgalē, citu – Kurzemē. Kāpēc pat it kā sala drošajā Kurzemē un Zemgalē izsala Rietumeiropas gleznās ābeļu šķirnes, turpretī Ziemeļvidzemē un Latgalē daža no tām pēc bargajām ziemām pat ražoja?
1928./29. gada ziemā tieši Kurzemē un Zemgalē pilnīgi izsala 20–26% ābeļu, stipri cieta arī vītoli, ozoli un bērzi. Sals ziemā nebija liels, bet vasara pirms tam bija ļoti slapja un drēgna, sevišķi Zemgales smagajās augsnēs. Februārī minimālā temperatūra bijusi mīnus 28–34 oC. Pavasaris bijis straujš, koku virszemes daļas sāka darboties, bet saknes sasaluma zonā ūdeni neuzņēma. Paugurainajā Latgalē, kur audzēja galvenokārt vietējās un Krievijas izcelsmes šķirnes, izsala tikai 12,9% ābeļu.
1936./37. gada kailsala ziemā visvairāk cieta Kurzemes piejūras apgabalu kokaudzētavas un dārzi. Latvijas novados, kur sniega bija vairāk, tie bija cietuši maz vai nemaz. Savukārt 1937./38. gada ziemā vairāk cieta Vidzemes dārzi, jo zem pārāk biezā sniega uz nesasalušas zemes saknes turpināja darboties.
Līdzīgi arī pērnajā ziemā daudzviet zeme zem sniega nebija sasalusi. 1938./39. gada ziemā sala bojājumus izraisīja iepriekšējā sausā vasara un siltais, mitrais rudens, arī kailsals. Mazāk cieta ražojošie koki, jo tiem bija vecākas, izturīgākas un arī dziļāk izvietotas saknes.
Vislielāko postu nodarīja 1939.–1942. gada ziemas, kad Latvijā aizgāja bojā 75% augļu koku. Protams, visvairāk izsala gleznās Rietumeiropas izcelsmes šķirnes, arī 1939. gadā pārbagāti ražojošie koki. Lielus bojājumus izraisīja straujās temperatūras svārstības, kas 48 stundās sasniedza 35,4 grādus.
Pavasarī koki strauji plauka, bet saknes sasalušajā zemē nedarbojās, tādējādi koku reģenerēšanās tika traucēta. Mazāk cieta dārzi, kas no ziemeļiem un austrumiem bija aizsargāti ar aizsargstādījumiem. Vidzemes augstienes dienvidu daļā plašā zemienē nosala visi augļu koki. Palika un pat ražoja ābeles pauguru virsotnēs blakus plašākām nogāzēm un zemienēm.
1978./79. gada ziemā visvairāk cieta plūmes, bumbieres un ķirši, bet ābeles – galvenokārt Latgales un Ziemeļvidzemes specializēto saimniecību lieldārzos. Temperatūra maksimumu sasniedza decembra beigās – gaisā tā bija -41 oC, uz sniega – 46 oC. Sniega sega dažviet bija tikai 5–10 cm bieza. Izsalušo koku skaits svārstījās no 9 līdz 72%.
Kā redzams, vienā un tajā pašā ziemā sala bojājumu cēlonis dažādos dārzos bija atšķirīgs, jo jūras tuvums un arī reljefa īpatnības rada atšķirības starp novadiem ne tikai nokrišņu un temperatūru ziņā, bet arī augsnē, kurai, pēc veco dārzkopju domām, uz ziemcietību var būt lielāka ietekme nekā klimatam.
Kā liecina mūsu priekšteču, pieredzējušo dārzkopju atzinumi, dārzkopja zināšanas, prasme izvērtēt vietējos apstākļus un izvēlēties katrai kultūrai piemērotu vietu, potcelmus, šķirnes un atbilstošus kopšanas paņēmienus ļauj ievērojami samazināt vai pat pilnīgi novērst dabas spēku postošo ietekmi.
Koku gatavošanās ziemai un norūdīšanās fāzes
Slavenais Bulduru dārzkopības skolas pasniedzējs Jānis Kārkliņš kopā ar Antonu Spolīti, Ivaru Dimzu u. c. veica plašus, pamatīgus, ilgstošus novērojumus dažādos Latvijas novados par augu sagatavošanos ziemai, par faktoriem, kas ietekmē ziemcietību.
Redzot augļu koku ziemcietības atšķirības 1955./56. gada ziemā, viņš mēģināja izstrādāt augļkopības zonu karti, kurā Latvijā izdalītas četras augļkopības zonas, kas savukārt dalītas apakšzonās.
Gan iepriekšējās, gan arī nākamās bargās ziemas ar atšķirīgiem ziemošanas apstākļiem, kā arī novērojumi komercdārzos dažādos novados liecināja par mikroreljefa, augsnes un citu apkārtējās vides faktoru būtisku ietekmi, kas vairāk pamatoja iedalījumu ne zonās, bet apakšzonās.
Ziemcietība visaugstākā ir dziļā miera periodā (agrāk to sauca par dusas periodu), kas parasti iestājas vasaras otrajā pusē un beidzas, kad augs ģenētiski noteiktu laiku atradies no -2 °C līdz +10 °C temperatūrā. Mūsu ābeļu šķirnēm tas ilgst 135–185 dienas, bet kauleņkokiem 60–90 dienas.
Gatavojoties ziemai, ne tikai cilvēki, bet arī augļu koki veido uzkrājumus un norūdās. Pirmā norūdīšanās fāze norit pie temperatūras nedaudz virs nulles grādiem. Veģetācijas periodā saražotie ogļhidrāti cietes veidā tiek uzkrāti dažādās auga daļās – saknēs, stumbros un zaros, kas vēlu rudenī ir burtiski pieblīvēti ar cieti.
Otrā norūdīšanās fāze norit laikā, kad temperatūra pazeminās zem nulles. Šūnās samazinās cietes daudzums, toties pieaug cukuru un arī lipīdu daudzums. Labi norūdītam augam, ūdenim sasalstot, sīkie ledus kristāli veidojas ne šūnās, bet starpšūnu telpā.
Nepietiekami norūdītos augos, temperatūrai strauji krītot, ūdens nepaspēj no šūnām pārvietoties uz starpšūnu telpu un tajās sasalst, veidojot lielākus ledus kristālus. Tie saplēš šūnas, veicinot augu daļu vai pat visa auga bojāeju. Arī pārāk strauja sasalušo audu atkušana var radīt lielus bojājumus.
Ja vasarā bijis ilgstošs sausums, sevišķi vieglās smilšainās augsnēs, augšanas procesi kokos beidzas agri. Visa auga ziemcietība ir mazāka, jo ogļhidrātu un ūdens uzkrāšanās bijusi traucēta.
Sibīrijas izcelsmes augi spēj izturēt līdz -50 °C dziļā miera periodā, bet nav izturīgi biežajos atkušņos. Savukārt Rietumeiropas izcelsmes šķirnes neiztur bargu salu, bet ir izturīgākas atkušņainās ziemās.
Vislabāk Latvijas klimatam piemērotas vietējās izcelsmes šķirnes un šķirnes no līdzīgiem reģioniem, piemēram, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas rietumiem.
Augļu koka dažādu daļu ziemcietība
Saknes var darboties visu ziemu, ja temperatūra augsnē ir tuvu nullei. Ja temperatūra pazeminās pakāpeniski, tās spēj izturēt arī zemāku temperatūru, bet ne ilglaicīgi. Gados, kad kailsals turpinās ilgstoši (kā 2014./15. gada ziemā), sala postījumi ir neizbēgami. Sakņu ziemcietība ir mazāka arī pēc sausām vasarām, jo ogļhidrātu uzkrāšanās tajās bijusi traucēta.
Kokā salā visjutīgākais ir stumbrs, skeletzaru pamatnes un atzarošanās vietas. Ziemas beigās savukārt salā visjutīgākā ir mizas daļa sniega segas virsmas līmenī.
Salā bojāta miza atjaunojas no kambija, ja vien tam ir atlicis kaut nedaudz dzīvo šūnu. No augļzariņiem visizturīgākās ir rīkstītes, bet neizturīgākie – riņķenīši. Tas liecina, ka ziemas sals mazāk ietekmēs ziedēšanu un ražību šķirnēm ar dažādiem augļzariņiem.
Ziedpumpuri biežāk izsalst kauleņkokiem. Dziļā miera perioda laikā zieda daļas netiek skartas. Turpretī pavasarī, parasti martā, ar krasām diennakts temperatūras svārstībām pat neliels sals var izraisīt ziedpumpuru pilnīgu izsalšanu plūmēm un ķiršiem.
Neliels sals arī vēlā pavasarī var izraisīt drīksnas un sēklaizmetņu daļēju vai pilnīgu izsalšanu. Šādi ziedi var uzziedēt, bet augļi neveidojas.
Augļu kokiem ar asimilātiem jāapgādā ne tikai augļi, bet arī ziedpumpuru aizmetņi nākamā gada ražai, tātad jāsaražo pietiekami daudz asimilātu. Ja tie bagātīgi ražojuši, augļzariņu sīkās lapiņas asimilātus tik daudz saražot nespēja.
Ja trūka jauno dzinumu ar spēcīgām lapām, ziedpumpuri šādos trūcīgas barošanās apstākļos nespēj izveidoties tik spēcīgi, lai pārciestu ne tikai ziemu, bet arī nākamajā pavasarī to ziedi spētu apaugļoties.
Saldo un skābo ķiršu ziedpumpuru ziemcietību var paaugstināt, veidojot vainagu ražas laikā vai drīz pēc tam. Palikušie ziedpumpuri saņems vairāk asimilātu no lapām un nostiprināsies.
Ziemas bojājumu veidi un to apkopšana
Kailsals vislielākos bojājumus nodara kokaudzētavās un jaunajos stādījumos, arī zemenēm. Aukstuma iespiešanos augsnē labi pasargās pat pāris centimetru bieza irdena sniega sega, kas satur daudz gaisa, kas ir ļoti labs siltuma izolators.
Lai samazinātu kailsala bojājumus, vasaras otrajā pusē apdobēs, arī zemenēs ieteicams saglabāt nezāles, kas ne tikai satur daudz gaisa, bet arī neļauj stiprākam vējam aizpūst sniegu.
Labi pasargā arī dažādu veidu pietiekami bieza un plaša mulča. Tas ir sevišķi svarīgi jaunstādītiem kociņiem uz potcelmiem, kuru saknes jaunībā nav pietiekami ziemcietīgas, piemēram, uz ābeļu potcelma MM 106.
Ja sniega segas biezums ir pārlieku liels un tā izveidojusies uz nesasalušas augsnes, saknes turpina augšanu, patērējot cukurus. Tādējādi augs novājinās, tam var rasties stipri bojājumi, pat stumbra un sakņu kakliņa bojāeja. Nereti šādus sala bojājumus dēvē par izsušanu. Lai pasargātu augļu kokus no šādiem bojājumiem, ap kokiem jāsablīvē sniegs.
Par saules apdegumiem sauc bojājumus stumbriem un skeletzariem. Dienas laikā saule sasilda mizu. Naktīs, temperatūrai strauji samazinoties, mizas audi apsalst, vēlāk bojātajā vietā veidojas mizas iegrimumi.
Šādi apdegumi veidojas salā jutīgām kultūrām, it sevišķi saldajiem ķiršiem un plūmēm, ja tās audzē uz augstāka stumbra. Tos var samazināt stumbru un resnāko skeletzaru kaļķošana.
Mazāk šādu bojājumu ir kokiem ar zemu, veselīgu un kuplu vainagu. Ja sniegs ir dziļš, tiem savukārt salā var ciest skeletzaru atzarošanās vietas, augļzariņi un pumpuri, jo virs sniega segas temperatūra ir viszemākā.
Mizas atlupumi un plaisāšana rodas, ja pēc silta laika vai atkušņa pēkšņi iestājas stiprs sals. Tā kā miza saraujas straujāk nekā koksne, tā atlūp un gareniski pārplīst. Līdz 10 centimetru garās plaisas aizaug visai drīz. Ja miza ir atlupusi un pārplīsusi visā stumbra garumā, tā žūstot plaši atveras.
Šādi bojājumi visvairāk novēroti jauniem, spēcīgi augošiem saldajiem ķiršiem. Lai koksne neiežūtu, miza nekavējoties sienot stingri jāpiespiež koksnei un plaisa jāapziež ar potziedi.
Tā kā kambijs turpinās darboties, brūce vismaz daļēji aizaugs. Arī šīs problēmas mazināšanai līdzēs kaļķošana, kas neļaus stumbram uzkarst, mazākas būs temperatūras svārstības. Līdzēs arī stumbru aizsargi, kas noēno un neveicina sasilšanu.
Dažādu faktoru ietekme uz augļaugu ziemcietību
Dārza vietas reljefs augļu koku ziemcietību ietekmē ļoti stipri. Ziemā paaugstinātās vietās temperatūra ir augstāka, jo aukstais gaiss sakrājas ielejās. Tā kā augstienēs ir mazāk atkušņa dienu, tur labāk pārziemo ziedpumpuri un augļzariņi. Vecākie augļu dārzi Latvijā saglabājušies galvenokārt paaugstinātās vietās.
Noteicošais nav absolūtais augstums virs jūras līmeņa, bet gan pacēlums virs līdzenuma vai ielejas, kas tai piekļaujas. Piemēram, Zemgales līdzenumā pat dažus metrus augsts pacēlums virs līdzenuma jau ievērojami paaugstina dārzu ziemcietību. Tāds pats pacēlums paugurainā apvidū nedod šādu efektu.
Ja pauguru nogāzes ir stāvas un kalna virsotne krasi izteikta, dārziem piemērotāka ir nogāzes vidusdaļa, bet, ja kalns ir ar lēzenu nogāzi, dārzam piemērotākā ir virsotnes augšējā daļa.
Liela ietekme uz koku ziemcietību ir arī mikroreljefam – nelielām ieplakām pat līdzenās vietās. Tur uzkrājas ne tikai ūdens, bet arī aukstais gaiss, kura dēļ rodas bojājumi sakņu kakliņam un stumbra lejas daļā, kas var izraisīt visa koka bojāeju, kaut koka augšējā daļa nav cietusi salā. Aukstā gaisa uzkrāšanos var izraisīt meža audzes vai nepareizi iekārtoti vēja aizsargstādījumi nogāzes lejas daļā, arī ceļa uzbērumi.
Latvija nav sevišķi piemērota augļu koku audzēšanai vienlaidus lielā platībā. Aizsargstādījumi tādu dārzu ziemeļu pusē auksto vēju aizkavēšanai paugurainēs ne visur būs iekārtojami un ne visur tie būs efektīvi.
Augsnes ietekme – augļaugi labāk ziemo auglīgās vidēji smagās mālsmilts un smilšmāla augsnēs ar labu struktūru un pietiekami lielu organisko vielu daudzumu, turpretī smilts augsnēs to ziemcietība ir zemāka. Visātrāk kailsala ziemās sasalst blīvas augsnes ar mazu organisko vielu daudzumu un sliktu struktūru, arī smilšainas, grantainas augsnes.
Dārza kopšanas nozīme
Augstāka ziemcietība būs fizioloģiskā līdzsvarā esošiem kokiem, t. i., ar pietiekami lielu lapu virsmu un vidēji lielu ražu. To nodrošina regulāra vainaga veidošana, kas sekmē jauno dzinumu ar spēcīgām lapām veidošanos, sabalansēts mēslojums, mitruma režīma nodrošināšana, ražas normēšana. Ražošanas periodā ziemcietība ir cieši saistīta ar ražas apmēru. Pārbagāti ražojošiem kokiem tā samazinās.
Ziemcietību samazina pārbagāts slāpekļa mēslojums, sevišķi jauniem kokiem, salā jutīgākām kultūrām un šķirnēm. Pārāk stipri mēsloti viengadīgie un divgadīgie stādi kokaudzētavā vai dārzā aug ļoti spēcīgi un slikti nobriest, tāpēc visvairāk cieš salā. Kā liecina pētījumi, kālija mēslojums rudenī ziemcietību nepaaugstina.
Sagatavošanās procesi ziemošanai augļu kokos sākas jau iepriekšējā pavasarī. Ziemcietīgāki ir koki, kuriem jau laikus attīstās spēcīgs lapojums, kas vasaras beigās un rudenī ātrāk pabeidz augšanu un labi norūdās. Jaunstādīti augļu koki, kas pēc stādīšanas nav rūpīgi kopti, vēlu sāk plaukt, neveido spēcīgu lapu virsmu ogļhidrātu ražošanai, nākamajā ziemā var aiziet bojā. Diemžēl šādus jaunos dārzus gadās redzēt diezgan bieži.
Kailos noēnotos zarus vajadzētu izgriezt, bet ziedus vai augļaizmetņus izretināt, lai nekas lieks lapām nebūtu jābaro. Vainags saprātīgi jāatjauno, lai jauno dzinumu būtu pietiekami, bet tie nebūtu pārāk gari un spēcīgi. Tādi turpinās augt līdz vēlam rudenim, tātad ziemai negatavosies. Nobriedušam dzinumam turpretī jau būs izveidojies gala pumpurs. Ja jauno dzinumu nav, augļzariņu sīkās lapiņas nespēs pietiekami saražot ogļhidrātus.
Veģetācijas sākumā tātad jānodrošina samērīga augšana un beigās savlaicīga augšanas nobeigšana. Norūdīšanās sekmīgi var noritēt tikai tad, ja augs ir labā fizioloģiskā stāvoklī, nav novārdzis un pārāk iztukšots.
