Gaisma, temperatūra un ūdens. Eksperta padomi izcilai dzērveņu ražai 0
Dace Siliņa, LLU
Lielogu dzērveņu (Vaccinium macrocarpon) ražu ietekmē dažādi faktori: gaisma, temperatūra, CO2 koncentrācija, minerālā barošanās, augsne, apputeksnēšanās, klimats un šķirnes ģenētiski noteiktās īpašības (pētījumi pierādījuši, ka lielākajai daļai dzērveņu šķirņu ziedošie vertikālie dzinumi spēj pabarot maksimāli divas ogas). Šajā rakstā vairāk par gaismu, temperatūru un ūdeni.
Gaismas ietekme uz ražu
Gaismas ietekme uz augu ražu parasti izpaužas divējādi – vai nu augam nav pietiekami daudz lapu, lai uztvertu visu gaismu, vai arī lapojums ir pārāk biezs – veidojas noēnojums, tās ir neproduktīvas.
Lielogu dzērveņu stādījumos jāpievērš uzmanība vertikālo dzinumu daudzumam – pārāk liels vertikālo dzinumu (> 3500 dzinumu uz m2) daudzums samazinās ražu, jo dzinumi viens otru noēnos (samazinās fotosintēze). Sabiezinātā stādījumā fotosintēzes produkti tiks izmantoti jaunu dzinumu veidošanai, mazāk – ogu ražošanai. Sabiezinātā stādījumā būs arī nepietiekama apputeksnēšanās. Optimālais vertikālo dzinumu daudzums uz 1 m2 ir 2000–3000.
Arī nezāļu daudzums stādījumā var ietekmēt dzērveņu ražu – atkal konkurence pēc gaismas.
Viens no faktoriem, kas veicina vertikālo dzinumu augšanu, ir pārmērīgs slāpekļa (N) mēslojums, tāpēc mēslojuma normu vajadzētu izvēlēties atbilstoši lapu analīzēm. Ziemeļamerikā N nepieciešamību bieži vien nosaka pēc dzērveņu vertikālo dzinumu garuma (pirms ziedēšanas sākuma):
– <3,7 cm – norma 35–46 kg/ha N tīrvielā; - 3,7–5,2 cm – norma 23 kg/ha N tīrvielā; - >5,2 cm – norma 6–11 kg/ha N tīrvielā vai vispār nedod.
Saulains laiks veģetācijas perioda sākumā nodrošina augu spēcīgu augšanu, ziedpumpuru attīstību, ogu ražu un vēlāk arī pumpuru attīstību nākamā gada ražai. Saulains laiks augustā, septembrī, arī novembrī veicina galotņu pumpuru attīstību, kas nodrošina spēcīgu dzinumu augšanu pirms ziemošanas perioda (tas ietekmē augu ziedēšanu un ražošanu nākamajā gadā).
Interesants fakts – ir pierādīts lielogu dzērveņu ražošanas periodiskums. Vertikālajiem dzinumiem ir tendence ražot katru otro gadu. Tā kā uz vienu hektāru ir miljoniem vertikālo dzinumu, ražas šķiet vienādas, tomēr ražotāji ASV ir novērojuši tendenci, ka pēc augstas ražas gada nākamajā gadā raža ir zemāka. Par šo jautājumu ASV turpinās pētījumi.
Temperatūras saistība ar ražu
Lielogu dzērvenes (Vaccinium macrocarpon) ir siltumprasīgākas par vietējām purva dzērvenēm (Vaccinium oxycoccus). Optimālā temperatūra fotosintēzei lielogu dzērvenēm ir ap 21 oC. Lielogu dzērveņu augšanu un attīstību īpaši neietekmē temperatūra robežās no 21 līdz 32 oC. Audzētāju pieredze ASV liecina, ka dzērveņu raža ir zemāka gados ar īpaši aukstu vai karstu laiku.
Lielas ražas veidošanās ir saistīta ar siltiem laikapstākļiem un saulainu laiku periodā no maija vidus līdz jūnija beigām (virs 18 oC, minimālā temperatūra >10 oC) un no oktobra vidus līdz novembra vidum (maksimālā temperatūra >18 oC, minimālā temperatūra >10 oC). Zema temperatūra laika periodā no februāra līdz martam (dzērveņu stīgas joprojām ir piespiedu miera periodā, tādējādi izvairoties no agrajām pavasara salnām) arī veicinās ražas pieaugumu. Augsta temperatūra maija beigās, jūnija sākumā un liels mitrums sekmē strauju veģetatīvo dzinumu augšanu. Ja šādi dzinumi nokļūst nelabvēlīgos apstākļos (augsta gaisa temperatūra, spilgta saule, stiprs vējš), tad pārāk intensīva ūdens transpirācija caur lapām izraisa bojājumus – augiem rodas liels ūdens deficīts (to var saukt par fizioloģisko sausumu – ūdens zudums caur atvārsnītēm ir lielāks nekā tā uzņemšana caur sakņu sistēmu, kaut arī augsnē mitruma nodrošinājums ir pietiekams).
Savukārt aukstos gados, kad veģetācijas periodā maksimālā gaisa temperatūra dienā nesasniedza 18 oC vai rudens periodā bija zemāka par -3,9 oC, lielogu dzērveņu raža bija zema.
Ciešā saistība starp temperatūru un ražu nav nekas pārsteidzošs, tā saistīta ar augu fenoloģisko attīstību – pavasarī dzinumi sākt augt, silts, saulains laiks veicina spēcīgu auga augšanu, ziedpumpuru attīstību. Silts laiks rudenī nodrošinās jau ieriesušos ziedpumpuru tālāku attīstību (putekšņlapu un auglenīcas aizmešanos ziedpumpuros). Labi attīstījušies pumpuri būs pamats spēcīgu ziedu attīstībai un labai nākamā gada ražai. Turpretī karsts laiks ziedēšanas periodā traucē putekšņu dīgtspēju, kas ietekmēs ražu.
Temperatūra ietekmē arī barības elementu uzņemšanu. Ir pierādīts, ka dzērvenēm slāpekļa uzņemšana ir ļoti cieši saistīta ar augsnes temperatūru, tāpēc audzētājiem pavasarī ir jāpaciešas un slāpekļa mēslojums augiem jādod tad, kad augsnes temperatūra ir vismaz 12 oC.
Arī lielogu dzērvenes jālaista
Lielogu dzērvenes dabiski aug mitrās vietās. Latvijā praktiski visi lielogu dzērveņu stādījumi ir izveidoti kūdras purvos ar noregulētu mitruma režīmu. Ja visā veģetācijas periodā ir optimāls nokrišņu sadalījums, lielogu dzērvenes var labi augt un attīstīties arī bez laistīšanas. Tomēr, ņemot vērā pēdējo gadu agroklimatiskos apstākļus (sausums un pārāk augsta gaisa temperatūra maijā, jūnijā), lielogu dzērveņu audzēšana bez laistīšanas var būt problemātiska, sevišķi stādījumos, kur nav iespējams regulēt gruntsūdens līmeni.
Laistīšanu veic bezlietus periodos, kad augsnes virskārta sāk iežūt. Vēl laistīšana ir nepieciešama augu ziedēšanas laikā un rudenī, lai pasargātu no vēlajām pavasara un agrajām rudens salnām.
Gan ūdens trūkums, gan tā pārbagātība ir nevēlama. Mitruma deficīta gadījumā traucēta augu attīstība, ogu lielums (tātad pašreizējā gada raža), izraustīto dzinumu apsakņošanās. Pārmērīgs mitrums samazina skābekļa piekļuvi saknēm, kavē augšanu, veicina dažu barības elementu izskalošanos, var veicināt sakņu slimību izplatību.
Mitruma iztvaikošana jeb transpirācija no mūžzaļo augu lapām (lielogu dzērvene ir mūžzaļš augs) notiek nepārtraukti. Ziemas laikā tā samazinās, taču neapstājas pilnībā. Sevišķi transpirācija palielinās vējainā laikā. Ziemošanas perioda beigās saules siltuma ietekmē augu virszemes dzinumi mostas un rudenī uzkrātā mitruma iztvaikošana caur lapām norisinās arvien straujāk, augsne ir sasalusi, ūdens augā necirkulē. Tas veicina pakāpenisku auga izkalšanu. Lai novērstu augu izžūšanu ziemā, lielogu dzērveņu stādījumus īsi pirms sala iestāšanās laista (ja rudens beigās mitruma augsnē ir pietiekami, tas nav jādara). Tomēr, ja auga izskats pavasarī pēc sniega nokušanas un augsnes atkušanas, kad gaisa temperatūra jau kādu laiku turas virs nulles, liecina par mitruma badu, augus, lai likvidētu mitruma deficītu, ne tikai laista, bet arī vairākas reizes dienā apmēram vienu divas nedēļas rasina. Tas sekmē auga atgūšanos un normālas ūdens cirkulācijas atjaunošanos.
Ūdens deficīts (fizioloģiskais sausums) ir ūdens uzņemšanas spējas traucējums augiem, neraugoties uz to pietiekamu daudzumu augsnē. To rada pazemināta temperatūra augsnē, liels sāļu daudzums augsnes šķīdumā un arī pārmērīgs ūdens daudzums. Kaitīgā ietekme vizuāli izpaužas kā kavēta augšana, aizkavēta lapu plaukšana, snaudošo pumpuru vai jauno, tikko izplaukušo lapu nokalšana, lapu malu brūnēšana.
Šogad pavasarī lielogu dzērveņu stādījumos bija novērojams izteikts fizioloģiskais sausums – augstā gaisa temperatūra maija sākumā veicināja dzinumu veģetatīvo augšanu, bet, tā kā kūdrai ir maza siltumvadītspēja, tā atkūst ļoti lēni, tāpēc augi nespēja ar saknēm uzņemt vajadzīgo mitrumu. Ko darīt šādā situācijā? Ja ir iespējams – stādījumu laista, tas veicina kūdras atkušanu. Ja laistīšana nav iespējama – jānogaida.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā
