Kas iekalts senajos Draudavu un Jurģīšu akmeņos, noskaidro Guntis Eniņš 2
Zem akmens tika atklāts dzīvnieka, šķiet, vērša galvaskauss un citi kauli, ko var skaidrot kā ziedojumu. Bet, rokot dziļāk, atradumi parādīja, ka šī vieta ir divu dažādu laikmetu kapsēta.
Ja labāk pacenšas, iekaluma līnijās var saskatīt kantainu gaiļa galvu ar vaļēju knābi, pretējā pusē kuplu asti, pa vidu dūšīgu gaiļa krūti un apakšā vienu līniju, kas attēlo abas kājas vienā projekcijā.
No visiem dabas un vēstures pieminekļiem visvairāk noslēpumu glabā akmeņi, jo tie ir rada mūžībai, atceļojuši uz mūsu zemi ar vareno ledāju miljoniem un miljardiem. Akmeņi bijuši klāt pie dzīvības radīšanas, un tajos ir ierakstīta pasaules vēsture. Laika gaitā cilvēki jau iemācījušies kādu daļu no tās izlasīt. Un ļaudīm iegribējās arī savus rakstus, zīmes un jūtas iekalt akmeņos. Tādus akmeņus mēs sagrupējam un saucam par kultūrvēsturiskajiem akmeņiem, tautas valodā arī par svētakmeņiem.
Šos abus noslēpumu akmeņus es ieraudzīju 1979. gadā pirmsjāņu ekspedīcijas laikā, kad mūs ar savu žiguli veda novadpētnieks, strēlnieku cīņu vietu saglabātājs Voldemārs Birznieks.
Draudavu neparastais krustakmens
Līdz šodienai tāda veida krustakmens saglabājies vienīgais. Kaut gan agrāk Latvijā bijuši vēl vairāki citi. Šo akmeni zināja parādīt Voldemārs, kad braucām pa Kokneses–Vietalvas lielceļu apmeklēt visdiženākā stumbra ozolu Jaunajā muižā. Aiviekstes pagastā Draudavu senkapos guļ iesārts, 90 x 60 cm liels rupjgraudains granīta bluķis. Tajā iekalts 45 x 36 cm liels dīvains krusts, jo krustam augšējā zara nav. Tā vietā ir ieapaļa cilpa. Šāds krusts atgādina cilvēka veidolu ar plati izplestām rokām, vēl jo vairāk arī tāpēc, ka visos triju zaru nobeigumos ir 10 cm gari šķērseņi. Iekaluma līnijas – lēzenas, plati izplūdušas, ap vienu centimetru dziļas, līdz četriem centimetriem platas. Tādēļ man gribētos domāt, ka krusts iekalts ar cietāka akmens palīdzību vai arī ir lietots pavisam strups metāla stienis. Varbūt līnijas izdauzītas, vienkārši sitot ar veseri tieši pa akmeni.
